VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nosliece uz klaiņošanu Santa Mičule „Nosaukumam nav nozīmes” Latvijas Nacionālais mākslas muzejs 07.10.–19.11.2017. | |
 Skats no izstādes „Nosaukumam nav nozīmes”. 2017 Foto: Vents Āboltiņš | |
| Mākslinieku Līgas Marcinkevičas, Ojāra Pētersona un Maijas Kurševas pārraudzībā izveidotā izstāde „Nosaukumam nav nozīmes” aktualizēja Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas dažādu paaudžu absolventu darbošanos. Neoficiāli un neformāli esam pieraduši to dēvēt par „vizkomiešu” mākslu, lai gan vienota nosaukuma lietošana ir nosacīta un vienlaikus arī problemātiska – ikvienam, kurš aktīvi seko līdzi Latvijas laikmetīgās mākslas norisēm, „vizkomiešu” vārds raisa diezgan konkrētas asociācijas ar konkrētu autoru loku, tomēr analizēt to kā mākslas fenomenu nav vienkārši. Pirmkārt un galvenokārt tādēļ, ka viņi strādā ļoti atšķirīgu māksliniecisko tēmu, žanru un arī mediju ietvaros, turklāt izvairās no pašidentificējošiem apzīmējumiem (no kādu vienotu apzīmējumu piedēvēšanas šiem autoriem lielākoties izvairās arī mākslas kritiķi). Līdzīga nostāja pavadīja arī izstādi „Nosaukumam nav nozīmes”. To gribas dēvēt par „vizkomiešu” reprezentatīvu atskaites punktu – tā netiecās pēc robežu pārkāpšanas vai jaunu virzienu meklējumiem; izstādes nolūks drīzāk bija pārskatāmā veidā iepazīstināt ar mākslinieciskajiem sasniegumiem. Nekāds cits estētisks vai ideoloģisks redzējums apmeklētājiem netika piedāvāts, tādēļ starp skatītāju un mākslas darbu valdīja nepastarpinātas, šķietami vienkāršas objekta un subjekta attiecības. Šķietami – jo arī netiešā veidā ikviens darbs atsaucās uz kādu laikmetīgās mākslas praksi (metaforiskiem vai tehniskiem paņēmieniem, domāšanas tradīcijām utt.). Šāds bezkonceptuāls izstāžu formāts prasīgāku mākslas skatītāju varētu garlaikot, tomēr izstādes „Nosaukumam nav nozīmes” gadījumā konceptuālā virsuzdevuma neesamība diezgan precīzi atbilda arī eksponēto mākslas darbu plūdenajai iedabai, kas izvairījās no didaktiskuma un vienkāršas attēlojuma loģikas. Laikmetīgā māksla bieži vien ir pašmērķīgi pārsātināta ar diskursīvām atsaucēm, tādēļ veselas izstādes pozicionēšanu ārpus jebkādiem naratīviem var uztvert arī kā mērķtiecīgu stilistisku iezīmi, kas izplešas līdz mākslinieciskas pozīcijas mērogam. Izstāde „Nosaukumam nav nozīmes” bija pulcējusi ļoti dažādus māksliniekus, un runāt par viņiem kā par vienotu grupu nebūtu precīzi un korekti, jo nekāda vienojoša vēstījuma izstādei nebija un galvenais atlases kritērijs bija Vizuālās komunikācijas nodaļā gūtā izglītība. Izstādes mākslinieki darbojas neierobežotā un nespecifizētā mākslas laukā, veidojot gan multimediālas instalācijas, gan tehniski vienkāršus darbus, piemēram, no rīsu paciņu kartona iepakojumiem. Arī tematiski autori pievērsušies katru individuāli interesējošiem impulsiem, viņus nav vadījis mesiānisks dzinulis kaut ko izpētīt, izglītot vai iemācīt. Vairāku jauno mākslinieku darbi gan izskatījās pēc taustīšanās mākslas plašā piedāvājuma laukā – pēc sava „rokraksta” un formu valodas meklējumiem, kā arī mēģinājumiem uztrenēt spēju strādāt ar attēlu, telpu, kustību (līdzīgi kā, piemēram, glezniecības nodaļas studenti savas gleznošanas spējas attīsta ar kluso dabu un aktu attēlošanu). Izstādē dominēja ironiska ievirze un lakonisks absurds, asprātīgi paradoksi, kas lielā mērā raksturo arī šī laikmeta publisko telpu un to, kā cilvēki sazinās sociālajos tīklos. Līdzīgi kā savstarpējā saskarsmē secīgas literāras vārdkopas ir aizvietojusi atslēgvārdu un tēmturu komunikācija, vienā vai vairākos nesaistītos vārdos ietverot daudznozīmīgus kultūras kodus, arī vizuālā struktūra „vizkomiešu” darbos bieži atbalso šādu lingvistisku minimālismu. Vēl viens asociatīvs salīdzinājums sliecas Daniila Harmsa īsprozas virzienā – varbūt nemaz ne tik nejauši, jo viņa darbu bija „ekranizējuši” Krista un Reinis Dzudzilo instalācijā „Mīlestība ir akla II”. Būtisks izstādes darbu izteiksmes elements bija arī apzināti nevērīgā virspusējība. Izstādi pavadošajā tekstā to diezgan precīzi aprakstījis Kaspars Groševs, salīdzinot ar apziņas plūsmu – tās loģikai bija tuva liela daļa izstādes darbu, kurus gan idejiski, gan vizuāli virzīja fragmentāri ikdienas iespaidi un asociācijas. Izstādes nosaukumā ietvertais „nav nozīmes” ir noklusēta pretošanās mākslas pretenciozitātei, sentimentālām pozām un naratīviem. To varētu pielīdzināt jaunības maksimālisma manifestam, pretstatot sevi vecišķajam un mietpilsoniskajam. Daudzos izstādes darbos tas bija realizējies oriģinālos veidolos, taču tikpat daudzos kaut kas nenotika līdz galam, un darbi atstāja neveiklas mīņāšanās iespaidu. Šajā ziņā nepateiktības un asociāciju estētika pret mākslinieku ir daudz prasīgāka nekā vēstošā un tēlojošā māksla. Pretrunas ar „nav nozīmes” pozīciju radīja arī daudzu jauno autoru vēlme savos projektos integrēt pusliterāru tekstu kā pastāvīgu (nevis tikai pavadošu) darba sastāvdaļu, līdz ar to veidojās neviennozīmīgas attiecības starp lingvistiskiem pārblīvējumiem un vizuālo formu minimālismu. Kopumā izstāde piedāvāja interesantu apkopojumu tiem mākslinieciskajiem impulsiem, kas veido būtisku Latvijas laikmetīgās mākslas daļu, – „vizkomieši” lielā mērā kļuvuši par laikmetīgās mākslas sinonīmu mūsu vizuālajā kultūrā. To apliecina arī fakts, ka izstāde daļēji reprezentēja topošo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Šo apstākļu dēļ man izstādē pietrūka kaut kā kopainu formulējoša – to varētu dēvēt arī par nopietnāku attieksmi pret nenopietnību. Daudzi darbi priecēja ar savu vieglumu un dzīvīgumu, bet vienlaikus to atlase varētu būt bijusi stingrāka, jo harmsīgi situatīvu realitātes fragmentu plūdumu ik pa brīdim pārtrauca pārlieku birokrātiski „vizkomiešu” mākslā valdošo izteiksmes līdzekļu atdarinājumi. | |
| Atgriezties | |
