VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Realitātes pārbaude Rihards Bražinskis Kristians Brekte. „Mr. & Mrs. Doe” Galerija „Māksla XO” 12.10.–07.11.2017. | |
 Skats no izstādes „Mr. & Mrs. Doe”. 2017 Foto: Modris Svilāns | |
| Vēl šīgada sākumā Kristians Brekte ar savu izstādi „Arsenāls” spīdzināja „Arsenālu”. Un to es domāju gluži tiešā nozīmē, jo izstāžu zāles foajē izstādītā piepūšamā ķinķēza monotonās dūkoņas dēļ darbinieki jutās spiesti pieprasīt prettrokšņa austiņas. Bet tauta bija sajūsmā. Gads vēl nav beidzies, daudziem vēl joprojām ir sociālo tīklu profilbildes uz „Arsenāla” darbu fona, bet, re – te jau jauna izstāde! Tas tikai apliecina Brektes radošo kapacitāti un izpildspējas. Pēc „Arsenāla” varēja domāt: vai tad nu pēcāk Kristians gribēs kāpt uz kādas mazākas skatuves. Bet izstāde „Mr. & Mrs. Doe” galerijā „Māksla XO” manā skatījumā bija Brektes līdz šim manierīgākais un jutekliskākais mākslas veikums. Tā bija manāmi atšķirīga un īpaši fokusēta, jo no ierastās kombinācijas „nāve, sekss un joki” šeit figurēja tikai tīra nāves tematika. Izstādes pamatā bija LR Valsts policijas mājaslapā atrodamie neatpazīto mirušo cilvēku attēli. Tos Brekte pārnesis akvareļos – atbilstoši līķiski zilganos un dzeltenīgos toņos. Brekte jau iepriekš izmantojis neordinārāku vizuālo izejmateriālu – 2010. gada izstādē „Rīgas Madonnas” ar reālu prostitūtu atveidiem. „Mr. & Mrs. Doe” šis princips zināmā mērā atkārtojās, vienīgi daudz pieejamākā ceļā, jo šo zīmējumu avots ir publiski pieejama informācija. Un tas vien jau liek sajusties šķērmi – ka šāds saturs pastāv kā tāds valsts Instagram konts. Šajās deformētajās formās Kristianu interesē nevis pats nepatīkamais nāves fakts, bet gan tā mākslinieciskās kvalitātes. Skaidrs, ka tā nav stilistiska nejaušība, ka izvēlēti tieši šādi prototipi, taču kā treniņš, lai pārvarētu pretīgumu, tas var būt sekmīgs. Arī pats autors atzīst, ka radošajā procesā nav piedomājis par to, ko pārzīmē, jo citādi tas nebūtu bijis izdarāms. Izstādes noskaņu veidoja skaņas instalācija – divi līķu maisi pie sienas, kas bija apskaņoti ar kontaktmikrofoniem, radīja gaudojoši vaidošu dark ambient stereo audio celiņu, kas tika atskaņots caur diviem ģitāras kombjiem. Turklāt līķu maisi ar mehānismu palīdzību vienmērīgi tuvinājās un attālinājās viens no otra, radot elpojošas, pulsējošas dzīvības efektu. Šis darbs arī atšifrēja izstādes nosaukumu – vārdu savienojums “Mr. & Mrs. Doe” angliski runājošo vidē simbolizē neatpazītus miroņus. Izstādes taktilākais darbs bija melnu „porcelānīgi glazētu” objektu kopums – uz zemes „nosviesta” fufaika, tupele un mice, ko tīri instinktīvi gribējās pabakstīt ar kāju. Tāds visai urlīgs komplekts, kas raisīja ļoti dzīvas sajūtas, jo, redzot ko tādu uz ielas, gluži vai fiziski iztēlē izjūtamas rajona dzērāju, bomžu vai gopņiku nakts razborkas. Ja ne slepkavība, tad vismaz kautiņš. Šis darbs atradās vistuvāk galerijas lielajiem skatlogiem, tādējādi jo īpaši labi saplūstot ar pilsētvidi. Vēl bez šī visa bija skatāmi „porcelānā atlieti” bēru štrausi, kā arī neatpazīto personu nāves maskas. Izstādē valdīja tāda kā terapeitiska kapličas / morga noskaņa. Tajā nebija jūtama ņirgāšanās vai autora pārākuma izjūta. Nebija uzjautrinošu nosaukumu vai bezgaumīgu prikolu. Tieši pretēji – empātija un vispārcilvēciskas pārdomas. Kārtējais atgādinājums, ka cilvēks mūsdienu sabiedrībā ir ārkārtīgi distancējies no nāves, – pretstatā senākiem laikiem, kad tā ir tikusi uztverta un pozicionēta kā pilnīgi normāla dzīves sastāvdaļa. Aprādot to, kas ikdienā tiek nolikts malā kā nevēlams vai ignorēts, tiek sašūpota komforta zona un atgādināts par neizbēgamo realitāti. Kā arī par to, ka estētiski vērtīgais var pastāvēt arī tur, kur mēs to, iespējams, gaidām vismazāk. Brektes scenogrāfa „nervs” / scenogrāfiskā domāšana arvien vairāk sāk definēt viņa mākslu. Galerijā „Māksla XO” skatāmā izstāde bija uztverama kā vienots telpisks veselums. Šāda pieeja, protams, ir modē, bet, manuprāt, tā ir daudz „iznestāka” un tīrāka par atsevišķu darbu kompilācijām. Šajā aspektā Brekte ir sācis līdzināties, piemēram, lokālajam līdzgaitniekam Kasparam Groševam, kurš zīmīgs ar savām izstādēm kā vienlaidu piedzīvojumiem un multimediālām ekspozīcijām. Taču tai pašā laikā Brekte ir daudz saprotamāks, pretimnākošāks un laikmetīgās mākslas globālajā atsvešinātajā gaisotnē neskaitāmas reizes emocionāli iedarbīgāks. Un, lai vai kas mainītos, Kristiana Brektes veikumus vienmēr caurauž mākslinieciskais crafts jeb amatnieciskā nostrādātība. Līdz ar „Mr. & Mrs. Doe” ir apritējuši precīzi desmit gadi kopš Brektes pirmās personālizstādes „Gastronoms” Latvijas Mākslinieku savienības namā. Atskatoties uz Brektes darbiem, ir dzīvi jūtams, ka dekādes ir nomainījušās. Arī viņš pats ir manāmi evoluconējis – pamazām no krāsainas darbu paletes nonākot pie tumšāka un monohromāka koptēla. No viņam sākotnēji tik ļoti aktuālās stencilu tehnikas caur puiciskām jēlībām, zemisku joku plēšanu un reklāmiski metaforiskām asprātībām, organiski arvien vairāk saplūstot ar melnā metāla estētiku un atbilstošām audio piedevām. Nākamā izstāde tieši arī būšot par black metal grupām un to tekstiem. Nu tad beidzot! | |
| Atgriezties | |
