VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pāri horizontam Inga Bunkše | |
| 2018. gada janvārī Rīgas Doma Marijas kapelā atklās 1991. gada barikāžu notikumiem veltītu stikla vitrāžu „Ar degsmi par brīvu Latviju”, kas tapusi biedrības Ascendum projekta „Mans Doms” ietvaros. Tās autori, jaunais arhitekts Krišs Zilgalvis un mākslinieks Dzintars Zilgalvis, uzsver, ka tā nav vitrāža klasiskā izpratnē – inovatīvie tehnoloģiskie risinājumi un laikmetīgais veidols tai piešķir jaunu skanējumu. Piemiņas zīme, kas tapusi piecu gadu laikā, sadarbojoties starptautiskai komandai vairāk nekā 50 cilvēku sastāvā, jau ievietota Marijas kapelas logā, rit pēdējie gaismu testēšanas darbi, ko veic pasaulslavenās britu augsti attīstīto tehnoloģiju kompānijas ARUP inženieri. Neilgi pirms vitrāžas atklāšanas uz sarunu aicināju vienu no tās autoriem Krišu Zilgalvi. | |
 Krišs Zilgalvis un Dzintars Zilgalvis strādā pie mākslas darba „Ar degsmi par brīvu Latviju” tēlnieciskās formas Marijas kapelas logā ievietots makets mērogā 1:1. 2013 Foto: no personīgā arhīva | |
| Inga Bunkše: Pazīstu tevi kopš Rozentālskolas laikiem. Par vienu otru dullību, tostarp publisku performanci „Ak, eglīte” ar stilizētu eglītes izgriešanu uz sava vēdera, tā simboliski attēlojot mākslinieka ziedošanos savai profesijai, tiki saņēmis skolotāju rājienus un nosodījumus. Tagad tavas trakulības pārvērtušās mērķtiecīgā darbībā. Kāds bijis šis ceļš? Krišs Zilgalvis: Šis ceļš bijis garš un mērķtiecīgs. Jau 8. klasē biju nolēmis, ka tālāk mācīšos vai nu 1. ģimnāzijā vai Jaņa Rozentāla mākslas skolā – gatavojos iestājeksāmeniem abās vietās, pat vecāki nezināja manus nodomus. Izvēlējos Rozentālskolu, pabeidzu to kā videomākslinieks jeb multimediju mākslinieks, kā to sauc šodien. Toreiz domāju, ka būšu gleznotājs, taču mani interesēja dažādi izteiksmes veidi, un viens no tiem bija performances māksla. Iepazinos ar performanču grupu Non Grata, kopā ar domubiedriem veidojām formālas un neformālas performances, sākot ar draugu virtuvēm līdz dalībai starptautiskos mākslas festivālos Londonā, Seulā, Helsinkos. Paralēli attīstījās interese par starpdisciplināriem projektiem, instalāciju. Pēc mākslas skolas beigšanas devos uz Ņujorku smelties iedvesmu, mācīties mākslu. Nonācu mākslas centrā The Kitchen, kas jau izsenis pazīstams kā mākslas notikumu epicentrs, satiku cilvēkus no dažādām pasaules malām, kas bija ieradušies Ņujorkā ar līdzīgu mērķi. Tur ieraudzīju, cik nopietni un atbildīgi mākslinieki nododas savam arodam, cik daudz viņi strādā, cik daudz enerģijas un laika velta tam, ko dara. Tas bija pagrieziena punkts manā izpratnē par mākslinieka – radoša cilvēka – karjeru. Es sapratu, ka nevaru konkurēt pasaules mākslas metropoles vidē, ka man ir jāuzaudzē muskuļi. Tad arī sapratu, ka gribu studēt arhitektūru. Mērķis nu bija skaidrs, bija tikai jāsagatavojas. Gāju matemātikas triecienkursos apguvu rasēšanas programmas, jo man bija mākslas pamatizglītība un bija daudz jāgatavojas, lai vispār varētu iet arhitektūras ceļu. Ar tādu ļoti māksliniecisku portfolio – es sākumā pat kautrējos par tā saturu: performances, instalācijas – iestājos Kornela Universitātē Ņujorkā, kas Efeju līgas [Ivy League – astoņu ASV prestižāko augstskolu līga – red.] arhitektūras reitingā ir vienā no visaugstākajām vietām un kurā mācījies arī arhitekts Rems Kolhāss. Savu lomu nospēlēja arī jaunības maksimālisms. Arī ģeogrāfiskais attālums bija daļa no ambīcijas. Nonācis tur, pārliecinājos, ka esmu izvēlējies pareizo ceļu, un tas man deva drošības sajūtu, ka iešu līdz galam. Pēc kāda laika toreizējais skolas direktors Kents Habels (Kent Hubbell) man jautāja, kāpēc es neizmantoju savas Eiropas Savienības pilsoņa tiesības studēt jebkur Eiropā gandrīz bez maksas un būt tuvāk mājām. Viņi man ieteica Londonas Metropoles universitāti. Izvēli acīmredzot ietekmēja mans mākslinieciskais bekgraunds un mācības elitārā mākslas skolā, kas beigās izrādījās tā unikālā priekšrocība, kas mani atšķīra no citiem. I.B.: Londonā tu izvēlējies studēt ekstrēmo arhitektūru, īpašu uzmanību pievēršot gaismas pētniecībai. K.Z.: Klasiskā zīmēšana, glezniecība, disciplīnas, kurās labas prasmes ieguvu Rozentālskolā, arī ir gaismas pētīšana. Metropoles universitātē satiekot savu nākamo skolotāju Džanni Botsfordu (Gianni Botsford), skatoties, kā viņš strādā, sapratu, ka gribu uzzināt, kas ir gaisma, kā to var kontrolēt un izmantot savā labā, un tikai pēc tam projektēt, teiksim, logus ēkā. Sapratu, ka man ir iespēja apgūt arhitektūru no citas, īpašas studijas programmas, puses. I.B.: Londonas Metropoles universitāti tu absolvēji ar izcilību. K.Z.: Jā, bet starp bakalaura un maģistra grādu studentus dzen pasaulē, lai iegūtu pieredzi reālos darbos, projektos. Mans skolotājs Džanni Botsfords toreiz teica, ka vajag kādus astoņus gadus intensīvi nostrādāt, piekust no tā visa un tikai tad nākt atpakaļ uz maģistrantūru. Iespēja paņemt šādu starpposmu mācībās ir ļoti vērtīga. Tagad es mācos ar citu attieksmi – studijas ir primārais, es pret mācību procesu attiecos ļoti nopietni, kā pret iespēju, kuru gribu izmantot maksimāli, līdz galam. Katra skola, arī Vestminsteres Universitāte, kurā mācos tagad, piedāvā ļoti daudz studiju virzienu, un tikai no paša studenta ir atkarīgs, kādus instrumentus viņš gribēs apgūt. Pirms stājos maģistrantūrā, man bija svarīgi atrast meistaru, kuram gribu sekot un kurš varētu man dot vajadzīgās zināšanas. Man nebija nosacījuma, ka gribu turpināt mācības tieši Londonā, bet tā sanāca. I.B.: Kas ir tavi skolotāji universitātē? K.Z.: Tās ir divas ļoti spilgtas personības – Andrejs Martins (Andrei Martin) un Endrū Jau (Andrew Yau), kurš vada arī vienu no arhitektūras maģistra studijām Architectural Association School of Architecture Londonā. Bet ir arī citi, piemēram, pasniedzējs Dīderiks de Konings (Diederik de Koning), kurš katru nedēļu lidoja no Vīnes uz Londonu. Viņu interese un nopietnā attieksme pret to, ko es daru, aizrauj, un es arī nevaru lekcijās ierasties nesagatavojies. I.B.: Ko apguvi, strādājot kopā ar Endrū Jau? K.Z.: Viņš ir honkongietis, un pirms gada mēs daudz laika pavadījām pētījumos Honkongā. Pētniecībā man bija divi svarīgi virzieni – pilsētplānošana un kultūras atšķirības, mentalitāte. To ir ļoti svarīgi izprast, strādājot no Eiropas kultūras atšķirīgā vidē. | |
 Krišs Zilgalvis un Dzintars Zilgalvis pie 4,6 m gara stikla sakausējuma – viena no deviņiem vitrāžas objektiem. 2015 Foto: no personīgā arhīva | |
| I.B.: Tagad tu strādā kopā ar arhitekti Alesandru Čjanketu (Alessandra Cianchetta)? K.Z.: Alesandras projekti ir realizēti visā pasaulē. Esmu pateicīgs viņai, ka man ir iespēja padziļināti izpētīt Ņujorku, Parīzi, un beidzot arī Londonu. Atsevišķo universitātes projektu ietvaros izpēte notiek konkrētajās pasaules vietās, daudz jāceļo, un skola to, iespēju robežās, atbalsta. Mana pasniedzēja Alesandra ir viena no arhitektu biroja AWP Paris dibinātājām, un šis birojs strādā pie Parīzes La Defense rajona pārplānošanas. Pilsēta uzsākusi šo milzīgo projektu, kas aptver 85 000 kvadrātmetru lielu platību, domājot par attīstību 21. gadsimtā un vēl tālākā nākotnē. Liverpūlē notiek darbs pie rajona pārplānošanas un attīstības, apvienojot veco un jauno, bagātinot Liverpūles vēsturi ar skatu uz nākotni. I.B.: Kas ir jūsu pētījumu uzdevumi? K.Z.: Tie ir ļoti plaši, sākot no ģeopolitikas un ģeoloģiskās izpētes līdz projekta tehniskai izstrādei, no dizaina ieceres līdz arhitektūras detaļām. I.B.: Tā ir nenovērtējama pieredze – strādāt kopā ar tik pieredzējušiem meistariem. K.Z.: Jā, man kā studentam arhitekti, inženieri kādā Honkongas vai Ņujorkas birojā stāsta par profesijas aizkulisēm detaļas, ko es ārpus mācību procesa neuzzinātu. Tiklīdz pabeigšu maģistrus, tā būšu viņiem konkurents. Tie ir tikai daži piemēri, un tās iespējas ir... es pats nespēju noticēt, kam varu būt līdzās, kas ir mani skolotāji un kādos projektos es piedalos. I.B.: Par studijām ir arī jāmaksā... K.Z.: Universitātē ir sistēma, ka daļu no skolas rēķina man piestādīs tad, kad būšu pabeidzis mācības un sācis pelnīt. Skola ir ieinteresēta, lai es kļūtu par labu profesionāli, kas var atmaksāt skolas naudu. Studentam tie ir labi nosacījumi. Studijas aizņem ļoti daudz laika, bet paralēli tām ir arī dažādi radoši projekti. I.B.: Viens no tiem bija darbs pie Aniša Kapūra studijas, kurā tevi iesaistīja Londonas Metropoles universitātes pasniedzējs Džanni Botsfords. K.Z.: Jā, Aniša Kapūra studija un tas, kā notika izpēte, kā sadarbojās komanda, bija pagrieziena punkts mācību procesā, tas man spēcīgi palicis atmiņā. Metropoles universitātē es apguvu ekstrēmo arhitektūru, mācoties piemērot dzīvošanai teritorijas, kuras ietekmē dažādi ekstrēmi klimatiskie un vides apstākļi – piemēram, ilgstošas lietusgāzes, tuksneši, gaismas trūkums vai tās pārpilnība. Dažādie ekstrēmie piemēri man palīdzējuši labāk izprast konteksta nozīmīgumu. Kapūrs bija iegādājies zemi kādas salas vējainajā pusē un vēlējās uzbūvēt samērā vienkāršu studiju, bet viņa uzstādījumi bija ambiciozi – ar skatu uz jūru, bet tā, lai vējš netraucē; noteiktas proporcijas, noskaņa, gaisma. Sadarbojoties inženieriem, zinātniekiem, autodizaineriem, tika testēta vēja plūsma, kas ietekmēja ne vien ēkas formu, bet arī tehnisko risinājumu. Tika ņemts vērā viss – arī tas, kā ēkā jutīsies mākslinieks. Komandas darbs, starpdisciplinārā sadarbība, kuru mūs mudināja izmantot jau studiju laikā, ir ietekmējuši manas darbības paņēmienus, to, kā es strādāju, kā veidoju radošās komandas. I.B.: Strādājot kopā ar Džanni Botsfordu, tu sadarbojies arī ar pasaulslaveno britu inženierkompāniju ARUP, kas strādājusi pie Sidnejas opernama, Londonas Gherkin debesskrāpja un Pekinas olimpisko spēļu kompleksa projektiem. Viņi piekrita piedalīties tavā Doma projektā, jo neko tādu iepriekš nebija redzējuši. Viņus piesaistīja inovatīvie risinājumi un tava jaunības degsme. Bet vispirms pastāsti, kā nonāci līdz idejai, ar kuru uzvarēji konkursā! K.Z.: Reiz kopā ar tēvu [Dzintaru Zilgalvi] šķērsojām Doma laukumu, gājām garām Marijas kapelai. Biju dzirdējis, ka ir izsludināts konkurss, un abi sākām diskutēt par barikāžu laika notikumiem. Tad sāku aizdomāties, ko tie nozīmē man, manam tēvam, vecvecākiem, citiem Latvijas iedzīvotājiem. Radās sajūta, ka sev nepiedošu, ja nepiedalīšos konkursā ar savu redzējumu. Man nav nekādu atmiņu par valsts neatkarības atjaunošanas laiku, biju vēl mazs bērns, bet sarunās ar tēvu un citiem notikumu dalībniekiem izkristalizējās gaiša sajūta. Latvijas cilvēku mērķis bija brīvība, barikādes bija tikai viens ceļa posms. Cilvēkos nebija šaubu. Tas, kas lika janvāra salā veidot barikādes, bija gaišas domas par nākotni. Man gribējās radīt ko tādu, kas nestu šo ideju, būtu simbols mūsu tautas kolektīvajai atmiņai. Jau no pirmās skices strādāju kopā ar tēvu, un man bija ļoti svarīga un simboliska šī divu paaudžu sadarbība. I.B.: Pastāsti par simbolisko nozīmi, ko esi iekodējis vitrāžā. K.Z.: Vitrāža ir veidota kā stilizēta liesma. Četri lielie logi veltīti Latvijas vēsturiskajiem novadiem – Latgalei, Vidzemei, Zemgalei un Kurzemei. Virs liesmām ir zvaigznes, valstiskuma simbols. Ziemassvētku un Lieldienu simboli sasaucas ar konkrētā loga ģeometriju, tie ir trīs apļi, kas simbolizē svēto trīsvienību (Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars). Centrā krustojoties, tie veido lilijas ziedu, kas savukārt simbolizē ticību, šķīstību, augšāmcelšanos. Šie ir vienīgie logi, kas ir veidoti no krāsaina stikla. Krāsas ir izvēlētas, konsultējoties ar Doma dekānu Eliju Godiņu, un tās atbilst baznīcas kanonam. Loga kompozīcija tiecas uz spožu baltu apli – Pilnību. Stikls, no kā gatavoti objekti, netiek krāsots, bet tā vizuālo tēlu veidos gaismas atstarošanās. Vizuālais efekts mainīsies atkarībā no gadalaika, diennakts stundas, skatītāja atrašanās vietas. Mākslas darbs ir dzīvs, jo atmiņas ir dzīvas, liesma ir nedziestoša. Tradicionālā vitrāža ir redzama, skatoties no iekštelpām uz ārpusi. Mums bija svarīgi, lai piemiņas zīme būtu redzama arī no Doma laukuma puses, no dažādiem attālumiem, no dažādiem skatpunktiem. Tas lika meklēt atjautīgus risinājumus. | |
 Krišs Zilgalvis un Dzintars Zilgalvis. Vitrāžas skice / shēma Skats no Doma laukuma puses. 2012 | |
| I.B.: Liels izaicinājums – izdomāt, kā veidot 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi, lai tā iekļautos vēsturiskajā Rīgas dievnamā. K.Z.: Jā, sākumā kopā ar ARUP inženieriem daudz laika pavadījām radošajās darbnīcās, diskutējot par risinājumiem. Nonācām pie secinājuma, ka jāveido trīsdimensionāls skulpturāls objekts, kura vizuālo efektu ietekmē dabīgais apgaismojums, saules ritējums, skatītāja redzesleņķis, gadalaiki. Ļoti daudz strādājām ar gaismu, ar tās modelēšanu. Veidojām neskaitāmus maketus, arī mērogā 1:1, tos ievietojot logā, lai izstrādātu tēlniecisko formu. Tad domājām, kādus materiālus, kādas tehnoloģijas izmantot. Laika gaitā Marijas kapelas logs nedrīkst zaudēt vizuālo un tehnisko kvalitāti, tāpēc, apskatot jaunākās tehnoloģijas un materiālus, bija ļoti daudz aizraujošu vilinājumu, kurus mēs varējām turpināt izstrādāt, bet nonācām pie secinājuma, ka nevaram paredzēt, kas ar šiem materiāliem un risinājumiem notiks pēc simts gadiem. Bija svarīgi saprast, ka tehnoloģija ir tikai instruments, kas nedrīkst ņemt virsroku. Tāpēc atgriezāmies pie tradicionālā materiāla – stikla. Tēlnieciskā forma bija nepieciešama, lai radītu vizuālo efektu, tāpēc stiklam bija nepieciešams biezums, lai varētu iestrādāt tekstūru vai to slīpēt kā kristālu. Arī to testējām. I.B.: Formu vajadzēja salāgot ar tehnoloģiskajām iespējām. K.Z.: Meklējām, kas varētu izgatavot 4,6 metrus garo tēlniecisko stikla formu. Turklāt vajadzēja nevis vienu, bet četrus dažādus stikla lējumus četriem logiem un stiklam bija jāatbilst visiem drošības nosacījumiem. Sākumā fokusējāmies uz Eiropu, jo jau projekta sākumā zinājām, ka būs vajadzīga izpēte, paraugi testēšanai, tāpēc svarīgs bija ģeogrāfiskais tuvums. Meklējām arī Āzijā un Amerikā. Lielās rūpnīcas ir standartizētas un, lai radītu kaut ko specifisku, tām jāpārtrauc ražošana, jāpārbūvē krāsns, un rezultātā tas būtu ļoti dārgi. Meklējām mazu vai vidēju uzņēmumu. Problēmas sagādāja vidējais tehnoloģiskās krāsns izmērs – 3 metri. Tas ir 1,6 metrus mazāks, nekā vajadzēja mums. Bet pašmāju stikla dizaina kompānija „AM studio”, kuru vada Anda Munkevica, varēja izpildīt visus nosacījumus un parādīja ļoti pārliecinošu rezultātu. Es ļoti priecājos, ka stikli tika izgatavoti Rīgā. I.B.: Testēšanā pagāja ilgs laiks? K.Z.: Lai sasniegtu augstu māksliniecisko un tehnisko rezultātu, kompromisi nebija pieļaujami. Bija nepieciešams laiks, lai testētu, vai stikli ir pietiekami izturīgi, vai iztur spriegumu. Šajā procesā piedalījās gan ārvalstu eksperti, gan RTU zinātnieki. Pētījumu rezultātus pēc tam nodeva inženieriem, kuri aprēķināja kopējo izturību, nosacījumus stiprinājumiem. Kā nekā visi deviņi stikli kopā sver vairāk par tonnu. Idejas realizēšana pārsniedza viena cilvēka zināšanas, tāpēc svarīgākais bija, ka visa komanda – inženieri, materiāla izgatavotāji, arhitekti, zinātnieki – saprata ideju. Būtiski, ka arī biedrība Ascendum, tās vadītāja Zaiga Pūce, arhibīskaps Jānis Vanags, dekāns Eliju Godiņš, Rīgas Doms, kā pasūtītāji atbalstīja ideju, iesaistījās procesā un bija komandas stastāvā no pirmās dienas. Katrs iesaistītais ziedoja savu laiku, ener- ģiju un resursus. Lai kopā strādātu piecus gadus, vajadzēja komandu ar lielu izturības resursu. Tādā komandā arī nedrīkst būt ciniķu. Ciniķi parasti ir neradoši, tie ir kā bremzes komandas darbā. Kā darvas karote medus mucā. I.B.: Tas bija tavs nosacījums? K.Z.: Tas ir svarīgi jebkurā dzīves situācijā – ja vien iespējams, es neizvēlos cilvēkus, ar kuriem negribas būt kopā. I.B.: Kur izvietoti gaismas avoti, kas izgaismos stiklus? K.Z.: Mākslīgais apgaismojums ir daļa no mākslas darba. Tas tiek izvietots kapelas iekšpusē – ar domu, ka nākotnē, mainoties tehnoloģijai, to būs iespējams mainīt, jo tas ir tikai instruments, lai panāktu vēlamo vizuālo efektu. Apgaismojuma programmu izstrādāja ARUP inženieri. Decembrī vēl notiks testēšana un būs iespējams vērot viņu darbu. I.B.: Kā tika vākti līdzekļi piemiņas zīmei? Cik tā izmaksāja? K.Z.: Līdzekļi tika vākti ziedojumu ceļā, kas man šķiet ļoti svarīgi. Kustība „Mans Doms” organizēja koncertus, un biļešu ieņēmumi tika novirzīti projekta realizācijai. Tika savākti 130 tūkstoši eiro. I.B.: Izklausās maz tik apjomīgam projektam. K.Z.: Jā, bet svarīgi, ka neviens no projektā iesaistītajiem neuzskatīja to par peļņas avotu. Naudai bija pakārtota nozīme, visi strādāja ar degsmi, un tas ietekmēja procesu un rezultātu. I.B.: Lūiss Salivans savulaik uzskatīja, ka arhitektūra spēj mainīt sabiedrību, padarīt to labāku, Valters Gropiuss un Mīss van der Roe domāja, ka mākslai ir jākalpo cilvēku laimei un labklājībai. Kā tu uz to skaties? K.Z.: Es domāju, ka katram ir vēlme padarīt pasauli labāku. Mākslinieka, arhitekta mērķis nav mainīt sabiedrību tiešā veidā, tas ierobežotu radošo procesu. Mākslinieks ir kā zinātnieks, kurš vēlas atklāt kaut ko jaunu. Vai tas sabiedrībai tobrīd ir vajadzīgs, pieņemams vai nepieņemams, tam vairs tik lielas nav nozīmes. Nez vai [Pīters] Higss domāja par to, vai „Dieva daļiņu” atklājums sabiedrībai ir vajadzīgs vai ne. Māksliniekam, arhitektam, strādājot pie jaunas idejas publiskā vidē, ir jāsaprot konteksts. Piedevām māksliniekiem būtu salīdzinoši neefektīvi fokusēties uz kādas ikdienišķas, laicīgas problemātikas risināšanu. Es uzskatu, ka ir daudz efektīvāki instrumenti, kā risināt ikdienas problēmas – dibināt politisko partiju, rīkot piketu, veidot rakstus, diskusijas. Turklāt – kāpēc kādam būtu manī jāklausās? Es pats vairāk uzklausītu filozofu, antropologu, vēsturnieku vai politisko komentētāju, nevis mākslinieku viedokli. | |
 Krišs Zilgalvis. Kolāža „Arhitekts” no projekta „Datu iegūšana, interpretācija un pielietošana arhitektūrā”. 2017 Nominācija Britu Karaliskā arhitektūras institūta un Normena Fostera balvai 2017 | |
| I.B.: Par projektu „Datu iegūšana, interpretācija un pielietošana arhitektūrā” tu biji nominēts šīgada Britu Karaliskā arhitektūras institūta un Normena Fostera balvai (The Royal Institute of British Architects and Norman Foster Scholarship nomination 2017). Pastāsti par šo projektu. K.Z.: Viss sākās ar interesi par CERN, pasaules lielāko kodolpētniecības instrumentu, kas atrodas starp Franciju un Šveici. Tas aizveda līdz datu apstrādes, izmantošanas procesiem, interesei par to, ko nozīmē dati, kāda veida datus un kā izmanto, piemēram, ģeoloģi, fiziķi, arhitekti, inženieri, kādas ir likumsakarības. Nonācu līdz Ziemeļpola institūtam Trumsē, Norvēģijas ziemeļos. Viss turpināja attīstīties, sāku strādāt ar ARUP advancēto tehnoloģiju komandu, iesaistījās arī mana universitāte, līdz šogad tiku nominēts balvai. Darbs vēl turpinās, izmantoju šos datus kā ins- trumentu mākslas darba veidošanā, un pirmās pieturas atskaites punkts būs pēc diviem gadiem. Process ir laikietilpīgs, bet man tikpat svarīgs kā rezultāts. I.B.: Vai ir kādi principi, kurus tu kā arhitekts nepārkāptu? K.Z.: Ja esmu piekritis strādāt kādā projektā, tad veltīšu tam visus spēkus un enerģiju. No tā izriet arī otrs, ļoti subjektīvs princips – sirdsapziņa, sirdsmiers. Man ir svarīgi, ka esmu izdarījis labāko, ko es konkrētajā brīdī spēju. I.B.: Ko tu vēl gribētu apgūt savā profesijā? K.Z.: Laika gaitā klāt nākusi vēlme apgūt arvien vairāk jaunu instrumentu, ar kuriem izteikt idejas. Jo vairāk instrumentu, jo vieglāk izteikties. Tās varētu būt gan zināšanas, gan tehniskie instrumenti, programmas. Tas ir svarīgi arī strādājot komandā: pārzinot unikālus instrumentus, es esmu labāks partneris, ar mani ir vieglāk komunicēt. Ir nepieciešamas arī citas zināšanas – 21. gadsimta cilvēkam jāmāk orientēties vēsturē, politikā, zinātnē, mākslā. Visa informācija ir pieejama kaut vai telefonā, un nezināšana nav attaisnojama. I.B.: Tieši tas daudziem ir iegansts nezināšanai, jo visu var atrast telefonā. K.Z.: Piekrītu, ka visu neapgūsi, un tas arī nav vajadzīgs, bet es negribētu pieņemt tādu atziņu un apstādināt sevi procesā. I.B.: Ko tev nozīmē draugi? K.Z.: Daudz. Ļoti daudz. Ar ģimeni un draugiem kopā pavadu daudz laika, tas ietekmē manu personības attīstību. Man ir bērnības draugi no pirmajām klasītēm, ļoti uzticami un tuvi, arī jauni draugi no skolas, universitātes. Pēc pāris dienām došos uz Ņujorku, tur satikšu Kornela Universitātes kursabiedrus. I.B.: Vai studējot ārvalstīs, esi izjutis savu latvietību kā atšķirīgu mentalitāti? K.Z.: Tā ir mana identitāte. Es nāku no mazas valsts, kurā ir četrreiz mazāk iedzīvotāju nekā pilsētā, kurā patlaban dzīvoju. Bet es vienmēr apzinos, ka manas ambīcijas, mana zinātkāre, ceļojums ir sācies Rīgā. I.B.: Tāds Dullā Daukas sindroms – redzēt, kas ir aiz apvāršņa... K.Z.: Varbūt arī. Es braucu un mācos, lai sasniegtu konkrētus mērķus, skolas ir mani instrumenti. Turklāt es savā ģimenē pārstāvu pirmo paaudzi, kas var ceļot un izvēlēties, kur, ar ko un kā nodarboties. Maniem vecākiem tādas iespējas nebija. I.B.: Tev ir kāds projekts, pie kura tu gribētu strādāt nākotnē? K.Z.: Es tuvākajā nākotnē noteikti gribētu realizēt kādu arhitektūras projektu Latvijā. I.B.: Ko tu novēlētu savai tautai? K.Z.: Būt pašpārliecinātai. Lai mēs esam pašpietiekami, pašpārliecināti un lai izzūd bailes. Viss pārējais mums ir. I.B.: Savukārt tev novēlu arvien lūkoties pāri horizontam. | |
| Atgriezties | |
