VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Islāma rokasgrāmata Ilmārs Zvirgzds | |
 Jāko Hemēns-Antila Islāma rokasgrāmata No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse Rīga: Neputns, 2017 280 lpp. ISBN 978-9934-565-13-7 Dizains: Armands Zelčs | |
| Šo grāmatu ir patīkami paņemt rokā. Klasiskais iesējums ar auduma vākiem un brīnišķīgu ornamentu – Armanda Zelča dizains – tā vien aicina palasīt izsmeļošo islāma pētnieka Jāko Hemēna-Antilas (Jaakko Hämeen-Anttila) darbu. Tulkotājas Ingrīdas Peldekses un droši vien arī izdevēju uzdevums nav bijis viegls – kā gan lai plašajā grāmatu klāstā, kas veltītas islāma vēsturei, teoloģijai, jurisprudencei, arī politiskajam islāmam, atrod tādu, kas vienlaikus spēs būt gan izglītojoša, gan arī veidos sapratni par islāma dažādību un tā vēsturiskajiem aspektiem. Grāmatas autors mēģinājis panākt teju neiespējamo – nepilnās trīssimt lappusēs tiek aplūkota islāma vēsture, mācība un politiskā islāma peripetijas Tuvajos Austrumos kopumā, kā arī ņemot par piemēru dažādu valstu politikas nianses. Latviešu lasītājam grāmata varētu būt tuva arī islāma pieredzes ziņā – vēl pirms dažiem gadu desmitiem arī autora dzimtenē Somijā par islāmu bija zināms maz. Tikai imigrācija no islāma valstīm, dažādas politiskās norises, palestīniešu terorisms un 2001. gada 11. septembra terorakts Ņujorkā islāmu padarīja par aktualitāti plašākā sabiedrībā. Nereti ir tā, ka, lasot grāmatu, rodas dažādas asociācijas un acu priekšā uzpeld ar lasīto saistīti un nesaistīti tēli – piemēram, atliek tikai izdzirdēt vārdu „islāms”, un iztēlē pavīd mauru arhitektūra, mošeju minareti, musulmaņu kapsēta tepat Rīgā, Daugavas krastos atrastie arābu dirhemi, kas pētīti arī Latvijas numismātikā, tuksneši, aizsegtas sejas, arī karš, konflikti, dažādi ne-savējam svešādi apģērba un ēdiena reglamentācijas nosacījumi. Citam lasītājam radīsies citas asociācijas. Islāma pētniecība Latvijā līdz šim nav bijusi plaša, taču ir vismaz divas lietas, kas kalpo kā mēraukla tālākam darbam un kuras es vēlētos pieminēt šī tulkojuma kontekstā. Pirmkārt, jāuzsver, ka tulkojumā plaši izmantotas atsauces uz Ulža Bērziņa veikto Korāna tulkojumu. Tas ir nozīmīgs darbs, savdabīgi poētisks, jā, arī sarežģīts – tāds, kas no lasītāja prasa lēnu lasīšanu un izglītošanos, taču tieši tāda tulkojuma izvēle atsaucēm, iespējams, spēs rosināt lasītāju aizdomāties par islāma filozofiju un reliģiju visā tās daudzveidībā, nevis tikai par mūsdienās aktuāliem politiskiem aspektiem un negācijām. Latviski lasošajiem ir savs Korāns, kurā smelties islāma idejas, vienlaikus bagātinot savu valodu. Uzmanīgs lasītājs arī pamanīs, ka pats „Islāma vēstures” autors ir norūpējies, ka islāma cēlums un skaistums varētu tikt politikas un ikdienas noēnots, tādēļ grāmatas beigās uzsver, ka, piemēram, Semjuela Hantingtona civilizāciju sadursmes teorijas pamats, akadēmiski raugoties, ir grīļīgs, un ideja par civilizāciju konfliktu ir izdevīga tikai visādiem kara kurinātājiem un ideologiem, bet par islāmu kā fenomenu vislabāk būtu runāt kopējas Vidusjūras virskultūras ietvaros, kas attīstījusies, nozarojoties divām kultūrām. Kā otra svarīga izmantotā atsauce jāizceļ 1982. gadā izdotā grāmata „Arābu valodas īpašvārdi. XV. Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā”, kuru sastādījuši Marija Šūmane un Jānis Sīkstulis. Ilgi laiku šī grāmata bijusi mēraukla arābu īpašvārdu, arī daudzu islāma terminu atveidē, radot savdabīgu tradīciju, pie kuras jau pierasts. Lielākā daļa īpašvārdu un terminu lasās labi, bet ir tādi, kas izjauc plūdenu lasījumu. Tulkojuma redaktors Arturs Hansons uzsver, ka veiktas tikai nelielas atkāpes no vairākiem atveides principiem, piemēram, arābu burts tā’ vienmēr atveidots kā „t”, un tādēļ, piemēram, plaši pazīstams termins „hadīss” tagad lasāms kā „hadīts”. Tā nav redakcijas neveiksme, bet nav arī nekāda lielā veiksme, jo konkrētais vārds jau sastopams daudzos tekstos un uzskatāms par ierastu latviešu islāma pētniecības terminoloģijā. Protams, vēlme strikti nospraust personvārdu un terminu atveides principus un pie tiem arī pieturēties ir uzteicama, taču pat tikai šīs grāmatas tekstā lasītājs var pārliecināties, ka Uldis Bērziņš atdzejā pieturas pie vieniem principiem, bet tulkotāja un redaktors – pie citiem. Latviešu valodā sarakstītajos pētījumos un grāmatās līdztekus sadzīvo vēl daudzas citas versijas, bet vietējā musulmaņu kopiena izmanto pavisam citu – lielākoties reliģisku iemeslu dēļ. Terminoloģijas un īpašvārdu atveides problēmas mazināsies, tikai palielinoties islāma pētniecībai veltīto darbu skaitam. Tas ir svarīgi, bet nekādā gadījumā nav galvenais. Grāmatā lasāms par daudzām filozofiskām un teoloģiskām lietām, kas veido islāma struktūru, nosakot ikdienas reliģiskās, ekonomiskās un politiskās dzīves izpausmes. Tur lasāms, ka islāma teoloģija nav spekulatīva, bet tikai izkristalizē idejas no hadīsiem (hadītiem, tulkojuma versijā). Tur var uzzināt, ka brīvā griba islāmā, vismaz sunītu izpratnē, ir tikai kauzalitāte un tāda tā paliek arī tad, ja teologi saka, ka tā ir tikai šķietama. Tur teikts, ka cilvēka un dieva starpā valda kunga un verga attiecības. Tur sniegta informācija un kliedētas bažas. Minēti vēsturiski dati un deldēti aizspriedumi. Ļoti vērtīga grāmata visā, kas attiecas uz vēsturi un islāma mācības aspektiem. | |
| Atgriezties | |
