VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kad filozofija ienāk glezniecībā Agnese Jeromāne Paula Zariņa-Zēmane. „The Still Point of the Turning World / Bangojošās pasaules miera punkts” LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošā darbnīca 21.07.–20.08.2017. | |
 Paula Zariņa-Zēmane. „Bez nosaukuma – ***”. Audekls, eļļa. 200 × 180 cm. 2016 Foto: Paula Zariņa-Zēmane | |
| Izstādes nosaukumam, kā liecināja tās pieteikums, bija izmantots amerikāņu-angļu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota dzejas rindas citāts no svītu cikla „Četri kvarteti” (1943) – no frāzes par līdzsvara punktu, kurā visi pasaules pretmeti satiekas. Mākslinieces meklējumi esības mainīgajam un vienlaikus arī transcendentāli nemainīgajam apziņas stāvoklim bija transformējušies desmit lielformāta gleznās, kas ar viņai raksturīgo juteklisko un emocionālo kolorītu atklāja spēli starp lielajiem pretstatiem – smago un vieglo, tumšo un gaišo, mieru un kustību. Paulas Zariņas-Zēmanes līdzšinējo daiļradi (māksliniecei bijušas izstādes galerijā „Māksla XO”, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, fonda „Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā, Cēsu mākslas festivāla izstādē „Laikmetīgā ainava” un citur), kurā viņa galvenokārt pievērsusies ainavas žanram, varētu raksturot kā poētisku abstrakciju, kas tieši vai netieši spēlējas ar apziņas variācijām. Jaunākā izstāde apliecināja, ka māksliniece, lai arī savās gleznās turpina konstruēt atsevišķus dabas elementus un esības mirkļus, arvien vairāk tiecas uz minimālistisku ekspresiju, pateicoties kurai dabas esence atklājas intīmā sajūtu pasaulē. Pretmeti, kuriem gleznotāja pievērsusies, meklējot mieru un harmoniju mainīgajā, te atklājās kā tikko jaušamas dabas ilūzijas – kalnu ainavas, jūras viļņu bangas saulrietā vai putna lidojums vētras laikā. Atsevišķos darbos pielietotais tumšais un it kā drūmais kolorīts, kas mērķtiecīgi kontrastē ar gaišajiem pasteļtoņiem, mākslinieces ref leksijā „pārvērš ēnu īslaicīgā skaistumā” (rindkopa no pieminētajā svītu ciklā iekļautās Eliota poēmas „Burnt Notion”), vienlaicīgi arī atklājot mākslinieces meklējumu būtību. Viņa atzinusi, ka gleznas tapušas, lasot čehu-franču rakstnieka Milana Kunderas romānu „Nepanesamais esības vieglums” (1984) un jo īpaši pievēršoties idejai, ka vislielākais smagums vienlaikus var būt arī lielākais dzīves piepildījums – proti, „jo smagāks ir slogs, jo mūsu dzīve tuvāka zemei, īstenāka un patiesāka” (Milans Kundera „Nepanesamais esības vieglums”, citēts izstādes anotācijā). Pretmetu mijiedarbība šeit tuvina vērotāju universālai apziņai jeb intuitīvi apjaušamai skaidrībai, ka dualitāte kā tāda pastāv tikai meklējot nošķīrumu; ka viss jau eksistē tā absolūtajā formā un harmonijā. Arī gan darbiem izvēlētie nosaukumi – „The most beautiful moment 1–2”, „The Still Point of the Turning World 1–8” –, gan mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi – tikko jaušamais krāsas triepiens, smalkais un niansētais kolorīts –, konsekventi atmetot lieko un nesvarīgo, turpina mākslinieces ceļu uz kādu transcendentālu patiesību. Un šādi attēlotais kļūst filozofisks. Gleznieciski filozofisks. Eliota vārdiem: „And the end and the beginning were always there/ Before the beginning and after the end./ And all is always now.” („Burn Notion”.) | |
| Atgriezties | |
