VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Redzamības mīklas Andra Silapētere-Gavuaja Andrejs Strokins, Germans Ermičs, Vents Vīnbergs, Kaspars Vanags. „Retina” „kim?” Laikmetīgās mākslas centrs 26.08.–08.10.2017. | |
 Skats no izstādes „Retina”. 2017 „kim?” Laikmetīgās mākslas centrs Foto: Ansis Starks | |
| Četru domubiedru – mākslinieku, kuratoru un teorētiķu – sarunu protokola atstāsti, kā tika dēvēta izstāde, kas pēc vairāku mēnešu diskusijām tās dalībnieku starpā „kim?” izstāžu telpās „sarunājās” ar skatītāju par laikmetīgās mākslas neskaidrajām attiecībām ar attēlu un vizualitāti kā tādu. Bet varbūt tomēr nesarunājās, vairāk piedāvājot tādas kā piezīmes vai norādes uz mākslu, kultūru un dažādām mūsdienu un pagātnes sociālām parādībām – norādes, ar kurām katram apmeklētājam bija jātiek galā pašam. Vizualitāti un vēlmi to definēt varam raksturot kā nepārtraukti pārrakstītu domu, spriedumu un manifestu slāni, kas aizvien izaicina spriešanas kritērijus, cenšoties „atklāt” noteiktu formulu. Kādas ir laikmetīgās mākslas attiecības ar vizualitāti, kas bieži vien atstāj skatītāju neziņā par to, kas tad bija jāierauga? Domājot par to, būtu viegli ieslīgt vispārpieņemtās nostādnēs, tomēr izstādes versijā izvērstais izvairījās no aprobētas vai notrulinātas pļāpāšanas. Meistarīgi izmantojot vēstures un šodienas kombinācijas un balstoties dziļi personīgās interesēs vai darbības praksē, sarunbiedriem bija izdevies maigi iepļaukāt skatītāju, lai tas atmostos no tik ierastās plūšanas līdzi neskaitāmajiem attēliem, ko piedāvā ikdienas vizuālā kultūra. Izstādes daudzslāņainums nudien urdīja uz pārdomām, atklājot it kā sengaidītu, visu prātos esošu domu izvērsumu, kas radies, vērojot tagadnes norises, – kā arī visas tās ironiskās piezīmes, ko varējām lasīt Kaspara Vanaga pierakstītajā „„Retinas” sarunu protokolā”, kur it kā zobgalīgas frāzes par parādībām reizē tiek apvērstas un kļūst par objektīviem pieņēmumiem, piemēram: „Kurā programmā iesniegsi? Vizuālajā mākslā. Tev taču nulle tur no vizuālā. Bet par „kim?” izstādēm jau arī bieži mēdz sacīt, ka tur nav ko daudz redzēt.” Vai turpat tālāk: „.. neaizrauties ar jaunu fotogrāfiju radīšanu, pirms nav izmantotas visas vecās.” Vai: „Selfistika. Izklausās teju pēc akadēmiskās terminoloģijas. Tā ka viss solīdi.” Tās visas gan ir tikai piezīmes un netiek piedāvātas kā absolūta patiesība. Kā tad šī domapmaiņa jeb izstāde tika materializēta? Tā bija iekārtota vairākās „kim?” zālēs, kur skatītājs, pārvietojoties no telpas uz telpu, it kā sekoja kādam nenoteiktam scenārijam, dodoties no viena līmeņa pie nākamā un noslēgumā pat piedzīvojot tādu kā stāstījuma kulmināciju. Ieejot izstāžu zāles kreisajā stūrī, varēju spoguļoties Germana Ermiča spoguļos. Skaisti – ieraugu sevi, varu arī uztaisīt kādu selfiju! Tad pavēroju uz grīdas izkārtotās kaudzītes ar attēliem, zem kuriem slēpās Venta Vīnberga esejas „Kauns”, „Aklums”, „Sapnis” u. c.; ejot tālāk – vecas fotogrāfijas pie sienām ar Andreja Strokina intervencēm tajās; blakus telpā – vitrīnas ar dažādiem objektiem un vēsturiskām remarkām, kuras, Kaspara Vanaga izceltas, gan kā kuriozitātes, gan kā marginālas laikmetu liecības kaut ko stāstīja par redzēšanu un vēlmi ieraudzīt. Viss noslēdzās ar gaismas kastē ievietotu fotoattēlu no Rīgas pilsētas 1. slimnīcas, kurš „iedegās” jeb kļuva redzams, pieejot bildei tuvāk – noreaģējot sensoram. Fotogrāfijā – pacientu grupa ar acu apsējiem; kādam nosaitēta tikai viena acs, citam – abas. Izstāde bija kā spēle ar pieņēmumiem, priekšmetiem, attēliem, sadzīviskām realitātēm un to ievietošanu fokusā, lai izceltu to kā tveramu pasauli, kurā gribam ieraudzīt sevi, savu ķermeni – jo kas gan cilvēces vēsturē bijis vēl izaicinošāks kā centieni padarīt kaut ko redzamu un mūžīgu! | |
| Atgriezties | |
