VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nedaudz grēcīgā paradīze Raimonds Kalējs Māris Subačs. „Laime pazīst pasauli” „Rīgas mākslas telpa” 08.09.–12.11.2017. | |
 Māris Subačs. Trīs darbi no personālizstādes „Laime pazīst pasauli” Papīrs, tušas flomāsters. 21 × 30 cm. 2017 Foto: Pēteris Rūcis | |
| Māris Subačs ir dzejnieks, grafiķis un aktīvi praktizējošs ticīgais, kura teoloģiskie meklējumi sniedzas pāri kristietības konfesionālā dalījuma „neapšaubāmajām” dogmām un rod laikmetīgu un samērā racionālu izpausmi mākslā. Šajā izstādē „Rīgas mākslas telpa” uz brīdi ir pārvērsta viena cilvēka un Dieva attiecību dienasgrāmatas atklātā ekspozīcijā, katram skatītājam dodot iespēju pabūt mākslinieka privātajā templī, kur bērnišķīgi naivos tēlos lasāma autora traktēta pasaules un laimes definīcija: „Mēs ar Jēzu runājam par laikmetu.” Līdz piktogrammiskai vienkāršībai reducētajiem tēliem un zīmēm ir spēcīgs pamatojums, kas sakņojas ikonu glezniecībā un viduslaiku vitrāžu lineārajā lakonismā un eksponētos darbus dara tīrus no liekvārdīgas detalizācijas, savukārt, papildināti ar sižetus atšifrējošiem tekstiem, tie iegūst gluži vai didaktiski literāru raksturu. Līdzās acu augstumā rindotajām neskaitāmajām A4 formāta lapām labirintveida ekspozīciju papildina zaļi lielizmēra plakāti, kas akcentēti izceļ to vai citu mākslinieka domu graudu, savukārt uz izstāžu zāles pusstāva garās sienas skatāma retrospektīva foto, skiču un personisku atziņu daudzkrāsainā jūra, kurā mijas hrestomātiski, no veciem žurnāliem izgriezti aktieru un mūziķu attēli, asprātīgi ilustratīvas reklāmas, simboli un fotodokumentētas dažnedažādu mitoloģiju zīmes, kas kopā veidojušas Subača māksliniecisko inspirāciju arsenālu. Atbilstoši viedlaikmeta prasībām ekspozīcijas centrā gluži kā altārglezna projicēta mākslinieka sarakste un pasaku fragmenti tālruņa ekrānā sociālajos tīkmekļos, apliecinot viņa nozīmīgās aktivitātes arī laikmetīgos komunikāciju medijos. Vienkāršā kontūrzīmējumā radītie stāsti vēsta par atklāsmēm, piedāvājot individuālai interpretācijai suģestējoši vieglu skatījumu uz cilvēkam vitāli svarīgo komunikāciju ar Radītāju, apkārtējo pasauli un sevi, neslēpjot arī intīmākus jēdzienus, kā seksualitāte un bauda, kas šajā gadījumā sublimējušās bezmiesiskās garīgās attiecībās starp sievieti, vīrieti, dzīves telpu un Dievu – kā liecina komentāri „Atdoties Dievam ir mūžīgs sekss” vai „Es gribu seksu neredzamas jūras malā”. Katra no šīm mākslinieka atziņām, lai arī vieglas ironijas apdvesta, liek izstādes apmeklētājam apstāties un aizdomāties: „Aiz paradīzes žoga ir pārāk lieli āboli,” apgalvo autors, un skatītāja sejā atplaukst atklāsmes smaids; „Divi eņģeļi kronē neredzamu Dievu,” vēsta zīmējums ar divu nojaušami spārnotu vīriņu klātbūtni un debesīs iekārtu valdnieka kroni, un skatītājs saprotoši pamāj: „Nuja, Dievs tak ir neredzams gars!” Kāds no latviešu kultūras pārstāvjiem reiz skumji retoriski esot vaicājis: „Kā lai tu mīli cilvēci, ja tev katru dienu jābrauc ar 15. trolejbusu?”, ironiski norādot uz Rīgas iedzīvotāju tikumu un intelektuālā koeficienta nesaudzīgajām svārstību amplitūdām atkarībā no galvaspilsētas mikrorajona, – bet Subačs kristieša mierā zīmē rindu mājas ar komentāru „Migla sargā Purvciemu”. Savu cilvēkmīlestību un gatavību ziedoties mākslinieks apliecināja arī šīrudens kultūras foruma „Baltā nakts” laikā, 9. septembrī „Rīgas mākslas telpas” Lielajā izstāžu zālē līdz pat vieniem naktī apdāvinot – un tādējādi padarot kaut nedaudz laimīgākus – bezgalīgā rindā gaidošos apmeklētājus ar saviem turpat improvizētajā darbnīcā tapušajiem zīmējumiem. Lai spētu Māra Subača izstādi novērtēt pēc iespējas objektīvāk un uzlūkot ekspozīciju ar profesionālā piekasīguma nesamaitātu skatu, biju paņēmis līdzi savu deviņgadīgo dēlu, kura uzdevums bija apskatīt visus darbus un sniegt savu verdiktu par redzēto. Par to viņš atskaitījās šādi: „Tēti, es izlasīju pilnīgi visu, man ļoti patika tie zīmējumi, bet vai tad paradīzē var būt sekss?” | |
| Atgriezties | |
