VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dabas nodabā Santa Mičule | |
| Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizētais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 9 nu jau devīto reizi, kā ierasts, notika ikdienā aktīvi neizmantotās lielizmēra telpās un fokusējās uz kādu sociāli aktuālu mūsdienu dzīves niansi. Nevar nepamanīt, ka ar katru gadu festivāls kļūst arvien pieradinātāks, strauji zaudējot pirmajos gados dominējošo radošā stihiskuma šarmu un formāta ziņā arvien vairāk tuvinoties „vienkāršai” tematiskajai laikmetīgās mākslas izstādei. Tēmu vektors no lokālās specifikas arvien vairāk novirzās uz globāli vispārīgiem, pat filozofiski abstraktiem jautājumiem, un arī norises telpas kļūst arvien piedienīgākas un eksponēšanai piemērotākas – šogad tā ir bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēka un tajā darbojošies Botānikas, Ķīmijas vēstures un Zooloģijas muzeji, kas precīzi atbilst festivāla tematikai. Protams, šo virzību uz konformistiskāka mākslas notikuma formātu nosaka ne vien institūcijas politika un iekšējie apsvērumi, bet arī sabiedrības klimats, kas, salīdzinot ar Survival Kit rašanos 2009. gadā, ir kļuvis neitrālāks. No sociālās kritikas festivāls pamazām aizplūdis uz sociālā apcerīguma noskaņojumu, zaudējot tam sākotnēji piemītošo asumu – piemēram, paralēli notiekošā teātra festivāla Homo Novus ietvaros starptautiskais projekts Aleppo arī pievērsās cilvēka un dabas attiecībām, savā programmā „Otrā daba” ekofeminisma garā aicinot atteikties no mizogīniskā skatījuma uz dabu kā „sievišķo” un „auglīgo”, savukārt Survival Kit 9 programma piedāvāja ekoseksuālismam veltītas lekcijas par dabu kā „mīļāko”, kas zināmā mērā turpina līdzšinējos mitoloģiskos priekšstatus par „zemi kā māti”. Neskatoties uz šīm neizbēgamajām (gribētos teikt – dabiskajām) pārmaiņām, priecājos, ka mēroga ziņā nozīmīgākais Latvijas mākslas notikums ir nevis kāds glamūrīgs gadatirgus, bet multidisciplinārs pasākums, kas uzsver mākslas kā sociāli aktīva un jūtīga kultūras medija iespējas reaģēt uz modernās pasaules plaisām un satricinājumiem. | |
 Brita Marakata-Laba. Skats no ekpozīcijas. Buru audums, koks, izšuvumi, akmeņi. 2017 Foto: Ēriks Božis | |
| Atsaucoties uz franču-beļģu izcelsmes gleznotāja un dzejnieka Anrī Mišo dzejoli, šīgada festivālam dots apakšnosaukums „Saiet ābolā, kokā, sēnē, ledājā, gliemežvākā, briedī, kanārijputniņā”, norādot uz pievēršanos plašam cilvēka un dabas attiecību spektram. Šis pārlieku plašais tematiskais fokuss, iespējams, kļuvis par festivāla galveno klupšanas akmeni – neapšaubot tēmas nozīmīgumu, tās robežas definētas pārāk vaļīgi. Floras un faunas attiecības ar cilvēku tiek atspoguļotas gan caur ļoti poētiskiem mākslinieciskajiem impulsiem (piemēram, Kriša Salmaņa darbs „Savā nodabā”), gan ģeopolitiskiem vēsturiskajiem naratīviem (Gernota Vīlanda (Gernot Wieland) „Zagšana un dziesmas”, Britas Marakatas-Labas (Britta Marakatt-Labba) projekts). Plaša amplitūda vērojama arī mākslinieciskajā metodoloģijā, variējoties gan izteikti zinātniskiem projektiem, kuru pilnīgai izpratnei nepieciešamas padziļinātas zināšanas eksaktajās jomās (Kristīnes Edlundas (Christine Ödlund) muzikālie darbi, Nomedas un Gedimina Urboņu zooētikas tehnoloģiju paviljons), gan darbiem, kuros uzsvars likts uz materiāli jutekliskiem aspektiem (Andra Eglīša „Poētiskās izpētes laboratorija”). Tematiskā dažādība it kā tiecas apstiprināt arī neskaitāmo cilvēka un dabas attiecību modeļu daudzveidību un mainibu. Tiesa, šīs idejas tekstuālajos formulējumos iezagušās pretrunas: festivāla kuratoru (Solvitas Kreses, Ingas Lāces, Jonatana Habiba Engkvista (Jonatan Habib Engqvist)) koptekstā vairākkārt uzsvērta nepieciešamība ar mākslas darbu palīdzību pārdomāt līdzšinējo robežu, nošķīrumu un klasifikāciju nepieciešamību dabas un kultūras attiecībās, tomēr jāatceras, ka jebkurš dekonstrukcijas mēģinājums vienlaikus arī apliecina šādu sistēmu eksistenci. Vēl vairāk mulsina aicinājums „sākt domāt ārpus dalījuma daba / kultūra rāmjiem” – daba kā kultūras pretstats ir visnotaļ klasisks bināro opozīciju pāris, tomēr ļoti apšaubu, ka šis nošķīrums ietekmē cilvēka ikdienas domāšanu un attieksmi pret dabu. Dabas un kultūras pretstatījums ir teorētisks uzstādījums, kas kā diskursīva prakse ir mākslinieciskas revīzijas vērts temats, taču lielākā daļa festivāla darbu akcentē tieši mākslinieka vai mākslas darba protagonista subjektīvās attiecības ar dabu, nevis kultūrvēsturiskus teorētiskos uzskatus, tādēļ līdz galam nav saprotams, kāpēc skatītājam uzreiz tiek piedēvēts šāds domāšanas rāmis? Un vai tādēļ nejauši nesanāk, ka izstādes veidotāji mudina atteikties no nemaz neeksistējošām attieksmēm? Kā vēl vienu festivāla izejas punktu kuratori ir izvēlējušies „procesu veidošanās, konkretizēšanās un deteritorializēšanās brīdi”, atsaucoties uz franču filozofa Fēliksa Gvatari (Félix Guattari) idejām par ekozofiju kā ekonomiskajai izaugsmei pretēju sistēmu, ko balsta vide (daba), sociālās attiecības un subjektivitāte. Procesu savstarpējā mijiedarbība, to attiecības un dialogi iepretim stingri sistematizētām bioloģiskajām (un nu jau arī ekonomiskajām) hierarhijām ir Survival Kit 9 darbus vienojošais impulss. Festivālam atlasītais darbu kopums dabas pasauli atklāj kā būtisku mūsu dzīves un identitātes daļu. Lielākā daļa darbu ir tuvi intuitīviem mēģinājumiem saprast šīs saiknes cēloņus un definēt saskarsmes apstākļus mākslinieciskā valodā. Vairāki darbi ir atstājuši uz mani spēcīgu iespaidu ar tajos ietvertajiem stāstiem (piemēram, Lorijas Andersones filma „Suņa sirds” par viņas iemīļoto terjeru Lolabellu), un vairāki atklāja man iepriekš nezināmas nianses bioloģijā, bioētikā, biotehnoloģijās u. tml. jomās. Tādēļ vien izstādi ir bijis vērts apmeklēt un iedziļināties redzamajā – kā allaž Survival Kit ir informatīvi piesātināts pasākums, kas samērā kompaktā veidā piedāvā ceļojumu ļoti dažādās kultūras teritorijās. Taču, cenšoties atrast kādu estētiskās pieredzes kopsaucēju vai vienkārši definēt izstādes pēcnoskaņojumu, veidojas diezgan blāvs iespaids. Dabas motīvi šķiet izmantoti kā mākslinieciskas enciklopēdijas izkārtojumā – tēmas un darbi atlasīti ar skolniecisku rūpību, taču tas viss drīzāk kalpo kā informatīvs uzskates materiāls, nevis estētiski un intelektuāli rosinošs pārdzīvojums. Iespējams, ka pie tā atkal vainojams pārlieku plašais māksliniecisko stratēģiju diapazons, līdz ar to uz enciklopēdiskās nopietnības fona izceļas ēverģēlīgais Andreja Polukorda sēņošanas pamācību darbs „Sarkofāgs III”, savukārt ar empīriski auksto intelektuālismu kontrastē aizkustinoši sirsnīgā Laimas Žurginas filma par performanču mākslinieka Andra Grinberga neparasto pedagoģisko darbību „Neglītais pīlēns – cilvēka bērns” un Annikas Eriksones (Annika Eriksson) skumjais video par Stambulas klaiņojošajiem suņiem („Es esmu suns, kas vienmēr bijis šeit (cilpa)”). Pēc šādas pašas loģikas uz monohromā darbu vairuma fona izceļas Ievas Epneres vizuālais perfekcionisms darbā „Zaļā skola”. Daudziem neaizmirstama droši vien būs kādas anonīmas vārnas no elektrības vadiem savītā ligzda, kas visburtiskāk ilustrē dabas un kultūras nošķīruma pretrunīgumu. Piekrītu, nav viegli radīt pilnībā sabalansētu un katru atsevišķu darbu pilnvērtīgi atklājošu grupas izstādi, taču Survial kit 9 gadījumā darbu savstarpējā dramaturģiskā saspēle nerodas un daudzi lieliski darbi diemžēl pazūd no atmiņas uzreiz pēc apskates. | |
| Atgriezties | |
