VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Trīs izstādes „Noasā” Andra Silapētere Peldošā mākslas galerija „Noass” Mihaila Ramusa piemiņas izstāde. 10.05.–06.07.2017. Gvido Kajons. „Dzīvīte”. 17.05.–08.07.2017. Adelīna Darviņa. „Amerikas sapnis”. 17.05.–17.06.2017. | |
 Adelīna Darviņa. Fotogrāfija no cikla „Amerikas sapnis”. 2016 Andra Silapētere | |
| Peldošā mākslas galerija „Noass” savu jauno, galerijai jau deviņpadsimto, vasaras sezonu atklāja ar divām fotoizstādēm – jaunās mākslinieces Adelīnas Darviņas izstādi „Amerikas sapnis” un klasiķa Gvido Kajona „Dzīvīti” –, bet trešā bija gleznotāja un dzejnieka Mihaila Ramusa (Mihails Kuļičkovs, 1955–2010) piemiņas izstāde. Katrai izstādei bija izteikti atšķirīgs raksturs, bez noteiktas vienojošas koncepcijas, ko „Noass” būtu izvirzījis priekšplānā, tādēļ to uztverē veidojās tāda viegla, nesaistīta, neuzspiesta mijiedarbe starp māksliniekiem un mākslas darbiem. Vispirms par fotoizstādēm, jo starp abām veidojās dialogs, kurā par „sarunas” centru varētu nodēvēt dokumentalitāti, katram no fotogrāfiem runājot atšķirīgās pieredzes tonalitātēs – Adelīnai Darviņai savu „sakāmo” stāstot kā pirmreizīgu piedzīvojumu Amerikā, bet Gvido Kajonam caur nobriedušas personības skatpunktu fiksējot Rīgas ainas jeb, kā bija rakstīts izstādes anotācijā, „pilsētas izteiktās frāzes un zīmes”. Darviņa, kā lasāms projekta aprakstā viņas mājaslapā, fotogrāfijās „ķērusi” Amerikas mirkļus savā viesošanās laikā lielo iespēju zemē, ceļojot un nobraucot ap 21 000 kilometru. Par „Amerikas sapni” ir runāts un spriedelēts daudz, un tas jau kļuvis klišeju, tomēr ir būtiska daļa no Amerikas dzīves mitoloģijas. Darviņas interese par ASV aizsākās antropoloģijas studiju laikā un, iespējams, alkstot pēc tiešākiem iespaidiem, viņa nolēma pētījuma ietvaros doties turp. Amerika ir aizraujoša, it īpaši, sastopoties ar to pirmoreiz, – viss dzirdētais un Holivudas filmās redzētais Amerikas realitātē izrādās patiesi klātesošs: dīvaiņi uz ielām, patriotiskā pacilātībā pie mājām izkārtie valsts karogi, burgeri un bezpajumtnieki. Māksliniece to visu fiksējusi, un neslēpts ir viņas lietu skatījuma raksturs, ar tādu kā mazu izbrīnu, pat simpātisku naivitāti. Fotogrāfijās akcentēta cilvēku sociālā atšķirība un dažādie dzīves apstākļi, tā smeldzīgā veidā dokumentējot Amerikas sapņa ideālu pretišķības vispārējo tiesību, brīvības, iespēju un vienlīdzības kontekstā. Savukārt Gvido Kajona izstāde, kas bija iekārtota „Noasa” augšstāvā, atklāja pavisam citas pasaules vietas realitāti. Fotogrāfs pētījis Rīgas urbānajā ainavā atstātos uzrakstus uz sienām, žogiem, reklāmu stendiem, skatlogiem vai pat piefiksējot kāda autovadītāja mašīnas „īpašo” numura zīmi ar vēstījumu citiem. Bildes ir absolūtā dokumentālista meistarībā tverti kadri no Rīgas ikdienas sadzīves ar lielu devu ironijas. Jāatzīst, „dzīvesziņa”, kas lasāma šajos uzrakstos, ir gaužām skaudra un teju vai uzsvērti zobgalīga attieksmē pret dzīvi. Ja vēl domājam par dialogu starp Darviņas un Kajona izstādēm, tad arī Kajona dokumentācijas ietver kaut ko no sapņa par visiem vienādām tiesībām, brīvību un iespējām. Tikai Rīgā, šķiet, cilvēkos ir lielāka skepse, kas noārda jebkādus ilūziju tiltus. Varbūt tā jūtama arī paša fotogrāfa ironiskajā interpretācijā, ar zināmām aizdomām skatoties uz lietām un to raksturu. Veiksmīga bija izstādes scenogrāfija, kas, izmantojot telpas arhitektūras struktūras, teju vai iedzīvināja tajā pilsētvides elementus – piemēram, Kajona bildes izstādot lielā formātā. Te komplimenti ekspozīcijas iekārtotājai Annai Vanagai. Bet nu par trešo izstādi – Mihaila Ramusa piemiņas skati. Tā turpināja vienu no „Noasa” saimnieku aizsāktajām tradīcijām – pievēršanos Latvijas māksliniekiem nonkonformistiem. Iepriekš galerijā jau sarīkotas izstādes Hardijam Lediņam un Jurim Boiko. Kas tieši veicinājis vēlmi pievērsties Ramusam, mums paliek nezināms, bet varbūt tas arī nav būtiski, jo skate kādam ļāva iepazīt varbūt pilnīgi nezināmu mākslinieku, bet kādam citam – atgādināja vienkārši piemirstu. Diemžēl Ramusa vārds pieminēts reti un viņa mākslas praksei vēsture un arī Latvijas sociālpolitiskais fons uzslāņojušies tik biezā slānī, ka neesam pienācīgi novērtējuši mākslinieka īpato rokrakstu laika kontekstā. Ramusa kaislīga aizraušanās bija Krišnas apziņas filozofija, kas kļuva arī par viņa mākslas centru, tverot pasauli un fiksējot tās kustības elementus. Viņa darbi veidojušies kā fragmenti no kādas lielas, neaptveramas filozofijas pasaules, kā savs kosmoss, kurā ietverts viss, kas svarīgs dzīves jēgai. Izstādē gluži kā lieliem ūdens malkiem varējām tvert vizuālos iespaidus no Ramusa gleznām, kas bija izkārtotas galerijas telpu divos stāvos. Līdztekus bija dota iespēja iepazīties arī ar Ramusa radošās darbības aprakstu, dzīves epizodēm un mākslinieka autobiogrāfiju. Ja mākslas institūcijas pēdējā laikā aizvien izteiktāk cenšas iezīmēt savas darbības stratēģijas un itin kā sacenšas – kura spilgtāk un ievērojamāk pārsteigs vietējo un, jo īpaši, starptautisko mākslas vidi –, tad „Noass” darbojas ar zināmu nepretenciozitāti, bet patiesu sirsnību pret mākslu, ko izstāda. Tas padara šo „mākslas salu” par pievilcīgu pieturas punktu Rīgas kartē, kur mākslu viegli un nepiespiesti pieredzēt un par to domāt. | |
| Atgriezties | |
