VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ironija, humors un absurdi. Jānis Filipovičs Andra Silapētere | |
| Jāni Filipoviču noteikti varam dēvēt par vienu no retajiem māksliniekiem Latvijā, kurš savos darbos mērķtiecīgi izmanto ironiju, satīru un brīžiem arī visai dzēlīgu sarkasmu, norādot gan uz dažādām sociālām parādībām, gan arī politiskiem aspektiem. „Gribas paķengāt,” saka Filipovičs, kad tiekamies, lai parunātu par viņa jaunāko projektu. Patlaban viņš gatavojas izstādei kopā ar Oļegu Tillbergu, kura notiks no 8. jūlija līdz 6. augustam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un noslēgs Latvijas Laikmetīgā mākslas centra (LLMC) rīkoto izstāžu sēriju „Divdabis”. Tās trijās izstādēs bija aicināti piedalīties dažādu paaudžu mākslinieki, pievēršot uzmanību nesenās mākslas vēstures personībām un aicinot paraudzīties uz viņu darbiem un darbības kontekstu no šodienas perspektīvas. Filipoviča un Tillberga izstādes kuratores Solvita Krese un Diāna Popova, izceļot Tillbergu kā zīmīgu instalācijas mākslinieku Latvijā, ir izvēlējušās viņa instalāciju „Pali”. Tā pirmoreiz tika eksponēta 1994. gadā galerijā „M6” un vēlāk ieguva arī starptautisku atzinību, bet tagad izstādē būs skatāma instalācijas rekonstrukcija. Savukārt Filipovičs „Divdabja” ietvaros veidos jaundarbu, kas būs Tillberga „Palu” komentārs, izvēršot instalācijas tematiku citā skatījumā. | |
 Jānis Filipovičs Foto: Edgars Jurjāns | |
| Jānis Filipovičs (1978) ir 2008. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, bet paralēli mākslinieciskajai darbībai arī strādājis celtniecībā, tirgojis cepumus, nodevis ekspluatācijā mobilo sakaru torņus, apguvis metinātāja prasmes Rīgas 3. arodskolā, kā arī pabeidzis pedagoģijas kursus Latvijas Universitātē. Filipovičs apgalvo, ka piedalās izstādēs tikai tad, kad to vēlas, un līdz šim ir bijis dalībnieks vairākās grupu izstādēs Latvijā. Savu pirmo personālizstādi „Пчеловек/Pčelovek” viņš sarīkoja 2014. gadā LLMC Ofisa galerijā un tajā ironizēja par valsti, kurā dzīvojam, tās sabiedrību un politiku, asociatīvi norādot uz dažādām „nejēdzībām”. Filipoviča darbi ir sociālkritiski, tomēr savā izteiksmes formā viegli – tie neieslīgst smagnējā parādību analīzē vai sašutumā par kaut ko. Šķiet, viņa objekti, instalācijas un foto sērijas, kurās atainotas dažādas inscenētas situācijas, veidojas kā atsevišķas piezīmes vai frāzes, kas trāpīgi raksturo kādu „nesakarību”, ko mākslinieks novērojis savā ikdienā. Viņa darbos neatradīsim dziļu „filozofiju” vai patiesības meklējumus. Filipovičs lietas tver vienkārši – tādas, kādas tās sastopam ikdienā, – ierasto kombinējot ar neierastu skatījumu. Darbu neatņemams komponents ir viegls humors, kā tāda salda glazūras kārta tām groteskajām ainām, ko mums rāda mākslinieks. | |
 Jānis Filipovičs. Skats no izstādes „Пчеловек/Pčelovek” LLMC Ofisa galerijā. 2014 Foto: Didzis Grodzs | |
| Filipoviča darbi lielākoties top sērijās, it kā izspēlējot viena scenārija vairākus variantus. Kā norāda viņš pats, šī pieeja attīstījusies galvenokārt izglītības ietekmē. Proti, viņš pirms studijām Latvijas Mākslas akadēmijā mācījies Rīgas Lietišķās mākslas koledžas (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) Metāla mākslas nodaļā. Tur kā mācību darbi bieži veidotas dažādas rotas, un viena rotaslieta – piemēram, gredzens – tikusi darināta komplektā ar vēl citiem aksesuāriem – auskariem, kaklarotu vai piespraudi –, tā radot veselu kolekciju. Filipovičs teic, ka arī Mākslas akadēmijā pasniedzēji vienmēr mudinājuši vienam darbam izvērst vairākus konceptuāli saistītus variantus, un tā tagad ir attīstījusies par viņa māksliniecisko praksi. Iespējams, tai ir kāds sakars arī ar faktu, ka Filipovičs ir kolekcionārs. Šī aizraušanās aizsākusies ar nozīmīti, ko reiz viņam glabāšanā nodevis tēvs un kas vēlāk raisījusi tālāku interesi. Mākslinieks kolekcionē dažādus priekšmetus; tiem var būt vēsturiska vērtība, bet tai pašā laikā kolekcijā var ietilpt arī, piemēram, ugunsdzēsēja darba tērps. Un jebkas no tās var nonākt arī mākslinieka darbos – piemēram, viņš mūsu sarunas laikā rāda foto sēriju „Kūlas dedzināšanas svētki un seku likvidācija” ar inscenētām situācijām, kurās pats ir modelis pieminētajā ugunsdzēsēja tērpā. Interese par kolekcionēšanu konkrētāk izvērsta objektu, foto un video darbu sērijā „Nominatīvs. Kas?” (2008). Tai Filipovičs izgatavoja dažādu veidu sērkociņus, bet viņa interpretācijā tie ieguva neparastas papildfunkcijas, papildelementus un formas – te ar dzeloņiem, te āķiem, te ar divām galviņām. Doma par šādas kolekcijas izveidi radās, kad mākslinieks atklāja, ka ir arī kolekcionāri, kuri krāj neparastas formas sērkociņus. Tad, it kā koķetējot ar interesi par šādiem kolekcionēšanas objektiem, tapa šī darbu sērija. Bez jau pieminētā Filipovičam ir svarīgi, lai arī kādu darbu viņš veidotu vai ideju materializētu, visu panākt paša spēkiem, neizmantojot tehnoloģiju sniegtās iespējas, kas ļautu nesalīdzināmi vieglāk sasniegt rezultātu un varbūt arī padarīt to „iespaidīgāku”. To atspoguļo, piemēram, viņa agrīno darbu virkne. Viens no tiem, „Natūrā” (2006), tapa absolvējot Mākslas akadēmiju, un tam tika izmantotas degauklas no dažādiem inscenējumiem, kas dokumentēti foto sērijā. Arī strādājot pie darba „Ziemelis” (2006), mākslinieks eksperimentu gaitā radīja īpašu autortehniku, veidojot atšķirīgus attēlus no ledus kristāliem uz metāla plāksnēm. Mazliet „no citas sērijas” ir darbs „...iepūt manam draugam ar!” (2007), kas tapis, apspēlējot ideju „do it your self”, un kurā Filipovičs paplašina gludekļa funkcionālās iespējas citu darbību veikšanai – piemēram, karstā ūdens ieguvei no tekoša aukstā ūdens krāna vai no diviem gludekļiem uzkonstruējot tosteri karstmaizīšu pagatavošanai. Šādu absurdu lokā iekļaujas arī jau pieminētā sērija „Nominatīvs. Kas?”, kurā Filipovičs ironizē par dažkārt absolūti bezjēdzīgiem darbiem, kurus cilvēki veic tikai tādēļ, lai gūtu kādus ienākumus. Tā viņš izgudro cilvēku, kas pie mājas stūra tur karogu, aizvietojot karogturi, vai kādu personu attēlo kā rezerves riepas turētāju mašīnas aizmugurē. | |
 Jānis Filipovičs. Skats no izstādes „Пчеловек/Pčelovek” LLMC Ofisa galerijā. 2014 Foto: Didzis Grodzs | |
| Mūsu sarunas noslēgumā vēl aizrunājamies par to, kāpēc viņam ir svarīgi kritiski un zobgalīgi norādīt uz ikdienas īstenībām un lietu šķietamo kārtību, un to, kā bieži vien paši savas darbības aranžējam aplami. Filipovičs norāda, ka par to viņam gluži vienkārši esot vairāk ko teikt, jo apkārt ir neiedomājami daudz nesakarīga un absurda. Viņš gan esot domājis par to, kā būtu „taisīt kaut ko skaistu”, tomēr satīra un melnais humors kā izteiksmes līdzekļi viņa uzmanību saistot vairāk. Šāds apgalvojums vedina Filipoviču uzlūkot kontekstā ar viņa paaudzes māksliniekiem, kuri šobrīd aktīvi darbojas Latvijas mākslā. Un šāds skatījuma rakurss ļauj arī itin skaidri definēt mākslinieka rokraksta galvenās iezīmes: tas galvenokārt saistāms ar estētiskā vai estetizējošā apzinātu izslēgšanu no viņa mākslas prakses. To varam attiecināt gan uz Jāņa Filipoviča darbības metodēm, gan arī uz viņa darbu saturu. | |
 Jānis Filipovičs. „...iepūt manam draugam ar!”. 2007 Foto: Jānis Filipovičs | |
| Atgriezties | |
