VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīve pilniem malkiem Līga Gaile Marina Abramoviča. „The Cleaner” Stokholmas Modernās mākslas muzejs 18.02.–21.05.2017. | |
 Marina Abramoviča. „Balkan Baroque”. Performance, 4 dienas un 6 stundas 47. Venēcijas biennāle, 1997 © Marina Abramović | |
| Marinas Abramovičas (1946) vārds komentārus mākslas pasaulē sen vairs neprasa. No performances pionieres 70. gados viņa kļuvusi par performances mākslas guru un neapstrīdamu autoritāti mūsdienās. Stokholmas Modernās mākslas muzejā Moderna Museet pirmoreiz Eiropā aplūkojama visaptveroša Abramovičas retrospektīva izstāde, kurā skatāms mākslinieces nozīmīgāko performanču iemūžinājums filmās, videoinstalācijās, scenogrāfijā un fotogrāfijās, kā arī interaktīvi objekti, agrīnie gleznojumi un relatīvi mazpazīstamie mākslinieces 70. gadu skaņu eksperimenti. Izstādei papildu dinamiku piešķir vairākas Abramovičas skolas audzēkņu izpildītas re-performances. Abramoviča dzimusi un uzaugusi bijušajā Dienvidslāvijā izbijušu Otrā pasaules kara partizānu un Tito laika patriotu ģimenē, turklāt Marinas tēvam valstī bija gluži vai tautas varoņa statuss. Tai pašā laikā savas dzīves pirmos gadus meitene pavadīja pie dziļi reliģiozās vecmāmiņas. Bērnībā piedzīvotais uzskatu kontrasts vēlāk rod visai tiešu izpausmi Abramovičas mākslā, kur bieži sastopami varas, hierarhijas un garīguma pētījumi un simboli – zvaigzne un krusts. Marina Abramoviča uzsāka mākslas studijas 60. gados, kad pasaule dzīvoja iespējama atomkara baiļu ēnā un vienīgais skaidri zināmais lielums bija šeit un tagad notiekošais. Tādēļ mākslā vērtīgs kļuva pats process, ko savos gleznojumos sāka demonstrēt jau Džeksons Polloks, un nepieciešamība pēc absolūta izpausmes veida savu piepildījumu guva performancē – radošā ego kvintesencē, māksliniekam pašam kļūstot par mākslas darbu. Drīz vien Abramoviča saprata, ka šis ir viņai piemērotākais izpausmes veids un atteicās no tradicionālajiem mākslas medijiem. Bērnībā uzsūktās pretrunīgās ietekmes un ģimenē valdošā dzelžainā disciplīna izrādījās ideāla augsne mazvērtības kompleksiem, kurus Marina mērķtiecīgi sāka preparēt savās performancēs. Ar performanci „Ritms 10” („Rythm 10”, 1973) Abramoviča visai brutālā veidā ņēmās pētīt ķermeņa reakcijas apzinātā un neapzinātā stāvoklī, un tas izvērtās vairāku Belgradā un Itālijā inscenētu dramatisku performanču sērijā ar tādu pašu nosaukumu. 1975. gadā performanču mākslinieku tikšanās laikā Amsterdamā Abramoviča satika savu nākamo ilggadējo partneri dzīvē un mākslā – vācu mākslinieku Ulaju (Ulay). Brauciena iedvesmota, nolūkā atbrīvoties no savas pagātnes važām, māksliniece atgriezās Belgradā un sarīkoja virkni zīmīgu performanču, kas tika apvienotas zem nosaukuma „Atbrīvošanās sērija” („Freeing series”, 1975). To dokumentācija un re-performance patlaban ir skatāma arī Stokholmā – „Atbrīvojot balsi” („Freeing the Voice”), „Atbrīvojot atmiņu” („Freeing the Memory”), „Atbrīvojot ķermeni” („Freeing the Body”). Pēc gada Marina pārcēlās uz dzīvi Amsterdamā pie Ulaja, un tā aizsākās mākslinieku dueta divpadsmit gadus ilgā kopdzīve un auglīgā radošā sadarbība. Izstādē viena no lielākajām zālēm veltīta tieši šim periodam – mīlestības anatomija Abramovičas un Ulaja interpretācijā, piemēram, ciklā „Attiecību darbi” („Relation Works”) – divi kaili ķermeņi traucas viens otram pretī un kolidē („Relation in Space”, 1976), divi cilvēki, kas viens otru iepļaukā („Light/Dark”, 1977), divi profili, kas kliedz viens uz otru (AAA-AAA, 1978), divi cilvēki, kas stāv nostiepta loka stiegras un bultas pretējās pusēs („Rest Energy”, 1980). Kad ar mīlestību vien bija par maz, radošie pētījumi dzina māksliniekus pasaulē, un pāris ar nelielu busiņu devās apceļot Eiropu un Austrāliju, tostarp ilgāku laiku pavadot ceļojumā pa Lielo Viktorijas tuksnesi. Tur sastaptās aborigēnu kultūras iespaidā vēlāk tapa performanču sērija „Naksnīgās jūras šķērsošana” („Nightsea Crossing”, 1982–1986), kuras laikā mākslinieki dažādās vidēs stundām sēdēja viens otram pretī, veroties otra sejā. Šajās performancēs Abramoviča bija izturīgāka par Ulaju, un ar šo faktu saistīto vīrieša sarūgtinājumu viņa savā autobiogrāfijā min kā cēloni Ulaja vēlākajam sānsolim. Nodevības dēļ abu pēdējais grandiozais un poētiskais kopdarbs – divu mīlētāju ceļojums pa Lielo Ķīnas mūri, lai beigās satiktos, izvērtās par pāra atvadām. Pēc šķiršanās Abramoviča atsāka meklēt iedvesmu savā pagātnē, un 1997. gadā Venēcijas biennālē ieguva Zelta lauvu par darbu „Balkānu baroks” („Balkan Baroque”) – skarbu parafrāzi par karu bijušajā Dienvidslāvijā. Dienu pēc dienas māksliniece sēdēja uz milzīgas liellopu kaulu kaudzes un ar asu birsti tīrīja pūstošos kaulus, dziedot bērnībā dzirdētās serbu tautasdziesmas. Grūti iedomāties, kā viņa spēja izturēt šo performanci Itālijas svelmainajā vasarā, brīžiem pat 40 grādu karstumā, ja pat Stokholmas izstādē redzamā replika – kaut arī pūstošās gaļas smaka tur esot tikai vāja atblāzma no tās, kas apņēma darbu Venēcijā, – liek jūtīgākam skatītājam paātrināt soli šī objekta apskatē. Šķiršanās no Ulaja, pēc Abramovičas pašas vārdiem, radīja māksliniecē ne tikai skumjas, bet arī nedrošību par turpmāko radošo virzību. Pieradums uzstāties divatā viesa Marinā šaubas par sevi kā solomākslinieci. Ideju meklējumos viņa arvien vairāk sāka pievērsties dažādu garīgu prakšu izpētei. Iedvesmojoties no garīgās mācībās un tautu ticējumos minētiem sakrāliem materiāliem un objektiem, viņa veidoja priekšmetu sēriju „Pārejas objekti” („Transitory Objects”, 1990–1994), kas paredzēti kā palīgs apziņas transformācijai augstākā pakāpē. Tomēr Abramovičas pārliecība, ka māksla ir matērijas transformācija, lika viņai atgriezties pie askētiskāka izteiksmes veida. Aizvien skaidrāk izkristalizējās ideja mākslas darbu veidot mijiedarbībā ar skatītāju, tam kļūstot par tiešu performances dalībnieku. 2010. gadā Abramoviča ieguva plašu atzinību ar Ņujorkas Modernās mākslas muzejā viņas retrospektīvās izstādes laikā inscenēto performanci „Mākslinieks ir klātesošs” („The Artist is Present”), kurā viņa kopsummā 736 stundas pavadīja sēžot pie galda un skatoties acīs 1675 dažādiem brīvprātīgiem performances dalībniekiem. Pati māksliniece apraksta šo pieredzi kā grūtāko un transformējošāko savā mūžā. Stokholmā redzami arī videoieraksti, kas dokumentē 2014. gadā Londonas Serpentine Gallery inscenēto performanci „514 stundas” („514 Hours”), kas paredzēja vēl jo lielāku skatītāja līdzdalību. Performances laikā skatītāji tukšā baltā telpā izpildīja mākslinieces norādījumus ar mērķi sasniegt pilnīgu savas klātesamības dotajā brīdī apziņu un tādējādi atvērt sevi nebijušai kolektīvās enerģijas uztverei. Indivīda enerģijas transformācija kolektīvas pieredzes rezultātā bija pamatā arī retrospektīvās izstādes ietvaros Stokholmā, Ērika Ēriksona koncertzālē (Eric Ericson Hall) notikušajai nedēļu ilgajai performancei ar identisku nosaukumu – „Attīrītājs” („The Cleaner”). Tur pēc trīs stundu salšanas rindā stindzinošajā ziemeļvējā skatītājs tika lūgts atstāt garderobē savas lietas – telefonu, datoru, pulksteni, virsdrēbes un apavus – un ievests baznīcā, kuru astoņu stundu ilgās performances laikā dažādi kori pieskandēja ar nepārtrauktu dziedājumu. Apmeklētāju plūsmas rimto ritmu un darbības noteica melnā tērpti pavadoņi un pati māksliniece, kura kā majestātiska šīs ceremonijas virspriesteriene parādījās gan šeit, gan tur, palaikam pieliekot rokas kādam no apmeklētājiem. Daudzi no dalībniekiem vēlāk likās pārsteigti par performances laikā zaudēto laika izjūtu, secinot, ka iekšā pavadīts daudz vairāk laika, nekā viņiem šķitis. Performance labi ilustrē to rāmumu un garīgo dimensiju, pēc kā savā dzīvē gan nežēlīgi kritizētā, gan slavinātā Abramoviča tagad tiecas. Šī performance nu jau ir dokumentēta Abramovičas daiļrades pagātnes daļa, bet lieliskā retrospektīvā izstāde vēl skatāma Stokholmas Modernās mākslas muzejā līdz pat 21. maijam, kad tā dosies tālāk uz Luiziānas Mākslas muzeju Dānijā. | |
| Atgriezties | |
