VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skaidri neredzamā esamība Ansis Vasks Verners Lazdāns. „Rītdiena nav apsolīta” Galerija „Alma” 06.02.–03.03.2017. | |
 Verners Lazdāns. „Vientuļnieks”. Audekls, eļļa. 70 × 50 cm. 2016 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Izstādē ar fatālistiski dziļdomīgo nosaukumu „Rītdiena nav apsolīta” gleznotājs Verners Lazdāns mums piedāvāja vienpadsmit pagājušajā gadā tapušus darbus, ko varētu uzskatīt par mākslinieka šībrīža radošo atskaiti. Pēdējā desmitgadē Lazdāna glezniecībā dominējusi visai konkrēta tēma – gan grotesku, gan amizantu, neparastu un nedaudz mistisku būtņu portretējumi, kurus šajā izstādē pārstāvēja 2014. gadā tapis darbs „Kurpjcilvēki”. Vairāki no tēliem māksliniekam bija izdevušies tik „goijiski” iespaidīgi, ka 2012. gadā vainagojās ar nomināciju Purvīša balvai par izstādi „Nativus”. Lazdāna jaunākie darbi, lai gan gleznieciskajā valodā līdzīgi iepriekšējo gadu fantāzijas tēlu portretiem, tematiski ir kļuvuši nosacītāki, mazāk tēlojoši, it kā neasi un monohromāki. Mākslinieks virzījies askētiskākas estetizācijas virzienā, mazinot noskaņas groteskumu, bet saglabājot nedaudz transcendentālo paralēlās un skaidri neredzamās, bet nojaušamās pasaules sajūtu. Vairāk jūtami centieni eksperimentēt ar telpu, mazāk – ar formu. Koncentrētāk šī tendence izpaužas melnbaltajos gleznojumos, uz kuru melni pelēkajiem foniem gail baltu abstraktu tēlu aprises, kas radītas, variējot pastozu triepienu ar paletes naža nogludinošajiem vilcieniem un audekla tekstūras atsegumiem. Paņēmienu, kad ar paletes nazi vai lāpstiņu plānā kārtā tiek izlīdzināta krāsa, tādējādi veidojot gaistošus tēlu apveidus, ̌īs izstādes darbos gleznotājs pielietojis visai plaši. Vispārliecinošāk minētais paņēmiens izmantots gleznā „Vientuļnieks”: tā izdevusies nedaudz baisi suģestējoša, ar neskaidru, it kā tumsā slīdošu cilvēka vai varbūt necilvēka apveidu. Formā pārliecinošs ir arī cits šīs tumšās sērijas darbs – „Novērotājs” –, kur mistiskā novērotāja tēla veidošanā izmantotas grafiskākas aprises. Kā pretmets tumšajai pasaulei izstādē darbojās gaiši ekspresīvie darbi, kuros mākslinieks izmantojis nedaudz plašāku krāsu gammu un ar ekspresīvu triepienu radījis grūti raksturojamas abstraktas struktūras un tēlus. Šīs gaišās gleznas it kā manifestē mākslinieka prieku par krāsas vieliskumu un triepiena sniegtajām iespējām, prieku par dzīvi, gaismu un glezniecību kā tādu. Tiecoties formulēt izstādes kopējo raksturu, jāatzīst, ka, no vienas puses, tā demonstrē nenoliedzamas formālās vērtības triepiena atbrīvotībā, jūtīgā tonalitātē un kolorītā, spējā radīt formu un telpu, bet, no otras puses, šai glezniecībai pietrūkst kādas skaidrākas un jaudīgākas pamatidejas, kas ļautu tai izpausties ar pilnu spēku. Priekšplānā izvirzās glezniecības formāli estetizētā šķautne, kas nenoliedzami var dzīvot autonomu un cienījamu dzīvi, bet, šķiet, pelnījusi tikt izmantota kādu lielāku mērķu sasniegšanai. Virzība uz askētismu un nosacītību ir visai bieži sastopama parādība gleznotāju un citu mākslas nozaru pārstāvju radošajā evolūcijā. Atbrīvošanās no liekā māksliniekam ļauj izkristalizēt idejas un sava talanta stiprās puses vai vienkārši izbaudīt izteiksmes tīrību Tas neapšaubāmi var būt ārkārtīgi svarīgi pašam māksliniekam individuālā ceļa meklējumos – protams, ja tādi pastāv. Tomēr, lai šāda izteiksmes līdzekļu reducēšana sevi attaisnotu, mākslas darbā ir jāatspoguļojas spēcīgas idejas un tehniskās perfekcijas sakausējumam. Tad tas kļūs nozīmīgs arī pārējai mākslas pasaulei, ne tikai pašam māksliniekam. Skaidrs, ka izstādē redzamā daiļrades epizode ir pārāka īsa un fragmentāra, lai izteiktu absolūtus spriedumus par mākslinieka radošo virzību, tomēr nepamet optimistiska sajūta, ka Verners Lazdāns tuvojas kādam lielākam atklājumam, kas jau gruzd kaut kur tuvu zemes virskārtai, tikai vēl nav izlauzies virspusē. | |
| Atgriezties | |
