VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dārta Stafecka | |
| Dārta Stafecka mācās Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas maģistra programmā. Izstādēs sāka piedalīties 17 gadu vecumā, vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Jaunās mākslinieces radošie meklējumi novērtēti ar Borisa Bērziņa stipendiju (2013), Vintera stipendiju (2014) un „Brederlo – von Sengbusch mākslas prēmiju” (2016). | |
 Dārta Stafecka. „Laiks” Oforts, akvatinta, papīrs. Papīra izmērs 64,5 × 88 cm. Klišejas izmērs 25 × 32 cm. 2015 | |
| Man vienmēr ir patikusi noteiktība, skaidrība par noteiktu lietu kārtību, tādēļ grafikas tehnikas šķiet tik pievilcīgas. Visi klišeju izgatavošanas procesi jau sen ir līdz galam atklāti, un tiem var diezgan precīzi noteikt galarezultātu. Tomēr jebkurā no klišejas izgatavošanas stadijām pastāv liela iespēja kļūdīties, kas var visu izbojāt, tamdēļ ir īpaša gandarījuma sajūta, ja izdodas perfekts novilkums. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vispirms ir labi jāapgūst tehnika un tikai tad var ķerties klāt eksperimentiem. Tas attiecas uz jebkuru mākslas veidu. Tas kaut kādā ziņā atbrīvo, ļauj plūst domām un realizēt visas savas ieceres, neklūpot pār tehnisku nevarēšanu. Vairāku slāņu drukāšana un to pārklāšana grafikas tehnikās nav nekas neparasts; to izmanto, lai radītu daudzkrāsainus darbus gan litogrāfijas, gan sietspiedes, gan akvatintas, gan oforta tehnikās. Nav nekas neparasts arī, ka noteikti laukumi vai līnijas pārklājas, radot jaunu toni vai laukumu. Tomēr veids, kā es lietoju šo pārklājumu iespējas ofortā, tiek uzskatīts par neierastu, jo es izmantoju vienkrāsainu līniju. Ideja par zīmējumu pārklāšanu man radās, kad es atklāju, ka pie abstrakcijas var nonākt, izmantojot noteiktu daudzumu stilizētu vizuālu materiālu. Toreiz tie bija vienkāršāki darbi sausās adatas tehnikā, kuros drukāju citu pāri citam konkrētus pilsētvides vai klusās dabas zīmējumus, līdz tie pārklājās tik blīvi, ka darbs kļuva abstrakts. Šis paņēmiens atbilda arī manai bakalaura darba idejai par laiku, kas atmiņās nekārtojas secīgi, bet gan iespaidiem un mirkļiem pārklājoties un slāņojoties, un tā veidojot blīvu atmiņu režģi, kurā ir grūti izšķirt, kas ir virspusē, kas – pa vidu. Bet to, kas ir nobīdījies, ir „ārpus normas”, var izšķirt un tad, sekojot līdzi tā pavedienam, ieraudzīt kopainu. Tāpēc es klišejas nobīdīju tā, lai varētu atpazīt kādu konkrētu lietu un, sekojot tai, ieraudzīt vienu konkrētu zīmējumu. Bakalaura darbu „Laiks” es veidoju oforta un akvatintas tehnikās. Kopā man bija divdesmit astoņas vara klišejas, uz katras iemūžināts viens dienas moments. Klišejas kārtoju pa septiņām – lai tās atbilstu nedēļām un kopā – vienam mēnesim. Vienmēr esmu brīnījusies par to, ka grafikas darbnīcā drukāšanas procesā melnā krāsa ir gan uz galdiem un krēsliem, gan lupatām un krūzēm, gan uz rokām līdz pat elkoņiem, gan sejām – visur, kur vien iespējams un nav iespējams, – bet beigās iznāk ideāli baltas papīra labas ar melno krāsu tikai tur, kur tai jābūt. | |
| Atgriezties | |
