VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ar cieņu pret nāvi Imanta Lancmaņa stāstījumu uzklausīja Inga Bunkše | |
 Imants Lancmanis. „Uzbrukums (Brusilova pārrāvums)”. No cikla „Piektais bauslis” Audekls, eļļa. 89 × 115 cm. 2007–2009 Pateicība Imantam Lancmanim | |
| Liela daļa no visas Eiropas kristīgās mākslas attēlo nāvi visbriesmīgākajā veidā: Golgātas tēma, svēto mocekļu šaušalīgas nogalēšanas. Savulaik – teiksim, pirms gadiem piecsimt – nāvi attēloja kā didaktisku jēdzienu. Kristus nāve, arī pārējo kristīgo mocekļu nāve, visos izraisa aizkustinājumu un vēlēšanos būt labākiem. Diemžēl mūsdienās nāve ir kaut kas pavisam cits. Iedomājieties filmas, ko mēs skatāmies, – tur līķi parādās vienā laidā, turklāt mūsdienās dara tā, kā vēl pirms gadiem divdesmit nedarītu: parāda nogrieztu galvu vai saspridzinātu ķermeni visos sīkumos. Tā ir vēlēšanās pakutināt cilvēku nervus, bet diemžēl izpaliek moralizējošais aspekts – tas, kāpēc nāvi drīkst un pat vajag parādīt. Mūsdienās tā būtībā ir perversa izdarība, kā Nērona laikā – romiskā bauda nogalināt un nāves aktu pārvērst par mākslas darbu. Arī nāves soda izpildīšana visos laikos diemžēl ir bijusi performance, uzvedums lielam cilvēku pūlim, lai gan arī tā pamatā ir moralizējoša nostāja. Ja Kristus nāve aicina uz kaut ko labu un liek apraudāties, tad kāda cilvēka publiska pakāršana tirgus laukumā citiem iedveš bailes: ar tevi būs tāpat, ja zagsi vai nogalināsi, nedari tā! Tai bija praktiskā derīguma funkcija. Man liekas bēdīgi, ka mūsdienās cilvēki jau kļuvuši tik notrulināti, ka mākslā jāparāda kaut kas galēji ārprātīgs, lai uz to vispār paskatītos. Nāve vēl spēj izraisīt kaut kādas emocijas tikai milzīgās porcijās un īpaši šausminošā veidā. Kara vai epidēmiju laikā nāve, no vienas puses, bija ikdienišķāka, pie tās pierada. Protams, pirms trīssimt četrsimt gadiem cilvēki bija notrulinājušies citā veidā, jo viņi vienkārši visu laiku bija nāves priekšā, tāpēc viņiem vēl jo vairāk centās iedvest domu, ka nāve ir cita dzīve, – vai nu cildena, kā krītot kaujas laukā, vai kā sods par sliktu nodarījumu, vai kā cēla, humāna misija, kā Kristum. Mūsdienās tas viss ir sajaucies vienā putrā un nāve ir kaut kur pa vidu. No vienas puses, to mēģina paslēpt, cilvēkiem iedvešot domu, ka ar pareizu ēdienu un labu ārstēšanos viņi varēs dzīvot mūžīgi; no otras puses, nāve visu laiku ir apkārt primitīvajā patēriņa līmenī – kā grāvējos ar šaušanām un cilvēku kaušanām. Tāpēc es – ja nonākam pie tā, kas saistās ar manu glezniecību un it īpaši ar manu ciklu „Piektais bauslis”, – mēģināju iet tieši to ceļu, ko savulaik gāja senatnes mākslinieki – proti, moralizējošo ceļu. Cilvēku domas vienmēr grozījušās ap piekto bausli „Tev nebūs nokaut”. Es gribēju parādīt, ka nogalināt ir slikti. Viens ir nomirt no slimības vai vecuma, pavisam kas cits – mirt vai pašam nogalināt karā. Karš ir ārkārtīgi pretrunīga, iracionāla lieta; tajā visi sadzīves un arī kristīgās reliģijas uzstādījumi pēkšņi it kā sabrūk un cilvēks pārvēršas par slepkavu. Savās gleznās es gribēju pateikt, ka karš ir neprāts. 20. gadsimta sākumā Eiropa bija kristīgu ideālu vadīta sabiedrība, un Pirmajā pasaules karā devās cilvēki, kuriem bija svarīgs ģimenes tikums un kuri gāja baznīcā, un tad viņiem bija jānogalina citam citu. Un pēkšņi sākās neprāts. Cilvēks bija gatavs nogalināt. Tā ir traģēdija, jo piektais bauslis „Tev nebūs nokaut” joprojām paliek spēkā – vienalga, vai tiek pastrādāts individuāls noziegums vai kolektīvs kara noziegums. Kāpēc tā notiek? – Tas ir lielais jautājums, uz kuru jāatbild, runājot par jebkādu nogalināšanas veidu. Bet, lai cik tas būtu skumji, es uzskatu, ka bez kara cilvēki nonāk tādā kā morālā pagrimumā, bez kara nežēlības cilvēki pagrimst savos netikumos, pierod pie netikumiem un pēc tam to kompensē ar maziem kariņiem — ar nežēlību ikdienā, nežēlību ģimenē un ar neskaitāmiem lokāliem kariem, kas, kā mēs redzam, notiek visās planētas malās. Karš ir katarse, bez kuras nenotiek attīstība. Diemžēl. Tāpēc man liekas pareizi, ja attēlo nāvi tā, kā tas bija pirms daudziem gadsimtiem, – ar didaktikas piedevu. Nevar attēlot nāvi tīksminoties, nevar attēlot nāvi, lai tikai sašausminātu publiku, ir jābūt kādam virsuzdevums, vajadzētu zināt, ko ar gleznu grib pateikt, un rezultātā panākt kaut ko pozitīvu. Man bija liels izaicinājums parādīt mirušus cilvēkus, saglabājot cieņu pret viņiem un panākot, lai skatītāji izjustu žēlumu par to, ka šiem cilvēkiem bija jāmirst. Man tas bija vajadzīgs, lai saprastu, ka nāvē var saskatīt cildeno un to, kas izraisa līdzjūtību. Tas, protams, uz mūsdienu fona liekas ļoti naivi, bet nu tas vismaz ir mans uzstādījums. Jau Pirmā pasaules kara laikā tik biedējoši viegli notika šī pāreja no normāla cilvēka stāvokļa uz nogalināšanu, un Otrā pasaules kara laikā bija vēl sliktāk, jo kristīgais fons bija sarucis vēl vairāk, bija nacisms un boļševisms – divas absolūti amorālas sistēmas, kuru neiedomājamo nežēlību un nāvi visļaunākajā izpausmē parādīja vācu koncentrācijas nometnes. Šis baismās nāves vilnis iet pāri visai cilvēcei, un turklāt neatgriezeniskā veidā, jo katrs karš, katra lielā nogalināšana iekapsulējas cilvēces apziņā un tur paliek. Vai tad pilnīgi iracionāla nešķiet atziņa par atomiznīcību, par to, cik viegli ir iznīcināt visu planētu? Cilvēki ir pieraduši pie tādām ziņām un izturas pret tām ar zināmu relatīvismu. Un tad nāk masu mediji, un tie jau var cilvēkiem iedvest, ko vien grib. Otra bīstama parādība, kas pierāda, kā var apstrādāt, zombēt cilvēkus ir Dāiš, un tas ir pavisam briesmīgi. Diemžēl ar Islāma valsti ir parādījusies vēl kāda jauna pakāpe nāves izpratnē. Visi ievērojuši, ka Dāiš izpilda nāves sodus, teiksim, pie jūras vai uz kādas smilšainas kraujas malas vakarblāzmas gaismā, kur oranži ģērbtiem cilvēkiem lēnām pārgriež rīkli. Tas ir pārvērsts par uzvedumu, par baismīgu reālu instalāciju, nāves realitātes šovu. Tik briesmīgi nav bijis nekad; varbūt varētu salīdzināt tikai ar Nēronu vai Hēliogabalu, kuram patika redzēt sarkanas asinis zaļā zālē. Nogalināšana vairs nav politiska vai ideoloģiska kategorija; tas pat nav didaktiski, viņi negrib pateikt: redziet, tā notiks ar mūsu pretiniekiem un tiem, kuri mūs nodos. Nē, tur nāves akts ir pašmērķis, estetizējošs šovs. Tā līdz šim nav bijis, un tāpēc Islāma valsts mūsdienu Rietumu civilizācijai, īpaši kristīgajai civilizācijai, ir vislielākais izaicinājums, kāds jebkad ir bijis un kādu varbūt pat grūti bijis iedomāties. Tas ir ļaunums tīrā formā, un nāves nepieciešamība, nāves bauda tur tiek padarīta par kaut ko pašsaprotamu, nāve ir visur, nāve caurvij visu. Muzeja darbībā nāve mums visu laiku ir blakus – ne tikai gleznās, bet arī inventarizējot un apzinot kapus un kapenes Latvijā. Esam redzējuši tās skumjas, ko nesa līdzi padomju laika neprāts, kad viena no tā īpatnībām bija kapu demolēšana un visu, bez izņēmuma, kapeņu izlaupīšana. Tas, ko esmu redzējis kapenēs un Lielajos kapos, ko iepazinu jau 50. gados, kad tur viss vēl bija relatīvi labākā stāvoklī, – tik baismīgas apgānīšanas formas... Tikai pilnīgi patoloģisks prāts varēja izdomāt ko tādu, kas tur bija izdarīts ar mūmijām, kādās pozās tās bija saliktas un kā tās bija noformētas. Labi, tā nav māksla, bet es gribētu teikt, ka, gluži tāpat kā Demjens Hērsts apkrāva ar dimantiem galvaskausu, tā līdzīgas amatiermākslas ainas esmu redzējis iztaisītas ar mūmijām kapenēs. Cilvēka dabā ir tas baigais – reizē baidīšanās no nāves un mēģināšana to apspēlēt, parādīt savu varenību, savu brašumu, ņirgājoties par nāvi un mirušo ķermeņiem. Tomēr reizēm nākas sadurties ar dzīves un nāves mistisko saistību poētiskas noveles formā, kad aizgājēji, šķiet, sniedz roku no viņsaules. Rundāles pils muzejam pieder Kurzemes hercogu kapenes Jelgavas pilī. Katru gadu tiek atjaunots kāds sarkofāgs, un pagājušogad bija pienākusi kārta hercoga Vilhelma sievas, hercoga Jēkaba mātes Sofijas, sarkofāgam. Tajā atradās skārda kaste, kurā 1934. gadā Pieminekļu valde bija ievietojusi visus gruvešus un pīšļus, kas atradās sarkofāgā. Bija paredzēts kastes saturu salikt īpašā maisiņā un ievietot zārkā un, to darot, starp pīšļiem tika atrasti trīs gredzeni. Sofija nomira 1610. gadā, 28 gadu vecumā, laižot pasaulē vēlāko hercogu Jēkabu, un tika apglabāta Kuldīgas pilī. Hercogs Vilhelms, kurš pēc tam tā arī vairs neapprecējās, 1617. gadā zaudējis troni, mira trimdā ārzemēs, un 1643. gadā viņu guldīja hercogu kapenēs Jelgavā, blakus sievai Sofijai, kuras mirstīgās atliekas atveda no Kuldīgas. Kapenes pirmoreiz izlaupīja 1705. gadā, tad tās 1919. gadā postīja boļševiki un bermontieši. Gredzenus neatrada ne viņi, ne arī Pieminekļu valde, kas 1933.–1934. gadā kapenes sakārtoja un restaurēja sarkofāgus, ne arī kapeņu demolētāji 1944. gadā. Arī 1973. gadā, kad Rundāles pils muzejs kopā ar Kultūras ministriju veica kapeņu atvēršanu un inventarizāciju, gredzeni netika pamanīti. Hercogienes Sofijas gredzeni tagad ir izstādīti Rundāles pils pirmā stāva telpās dekoratīvās mākslas ekspozīcijas pirmajā telpā, kas veltīta gotikai, renesansei un manierismam. Tur skatāms arī hercoga Vilhelma portrets – vienīgais oriģinālais, no dabas gleznotais Ketleru dinastijas Kurzemes valdnieka portrets, kas ir saglabājies. Portrets ir ārkārtīgi izteiksmīgs, no tā plūst šīs tikpat apdāvinātās, cik arī pretrunīgās un impulsīvās personības starojums. Hercoga caururbjošais skatiens tagad nav vērsts tikai uz garāmejošajiem pils apmeklētājiem, viņš nepārtraukti var vērot vitrīnu pie pretējās sienas, kur uz melna samta guļ trīs viņa sievai reiz piederējuši priekšmeti. Tostarp saderināšanās gredzens ar iniciāļiem V – Vilhelms un S – Sofija. Ar to hercogs Vilhelms 1609. gadā Berlīnes pilī bija bildinājis Prūsijas princesi Sofiju, un to viņa tik ilgi bija slēpusi, lai tagad gredzens atkal varētu veidot enerģētisku loku starp mirušo un dzīvo pasauli. | |
| Atgriezties | |
