VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Emocionālais minimālists Andra Silapētere Raimonds Staprāns. „Piecas gleznas” Latvijas Nacionālais mākslas muzejs 10.09.–20.11.2016. | |
 Raimonds Staprāns. „Saulespuķe saulrietā” Audekls, eļļa. 122 × 91 cm. 2010–2015 Foto: Elita Ansone | |
| Šoruden Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ceturtā stāva zālē bija skatāma Raimonda Staprāna personālizstāde, kurai darbi gleznoti laikā no 2010. līdz 2015. gadam. Salīdzinot ar Staprāna darbu grandiozo skati, kas šajā pašā muzejā bija skatāma pirms desmit gadiem, šī izstāde, kas sakrita ar mākslinieka 90. dzimšanas dienu, varēja likties minimālistiska: tikai četras ainavas un viena klusā daba. Neskatoties uz to, ekspozīcija pārliecināja ar savu glezniecisko vērienīgumu, jo šo ainavu un klusās dabas transformējumi bija tverti visai dinamiski. Izstāde bija stilistiski konsekventa, un tās kopējā ekspozīcija – tik līdzsvarota, ka, tā vien šķita, nekas nespētu izjaukt tās nospriegoto kārtību. Taču šis spriegojums nebija traucējošs, kaitinošs vai uzbudinošs, bet gan harmonisks un savā izteiksmībā pārliecinošs. Tikos ar Raimondu Staprānu, lai aprunātos par to, kas viņa radošajos meklējumos pašlaik ir aktuāls. Jautāts, kas viņam ir būtiskākais, Staprāns norādīja, ka tas jau esot redzams izstādes gleznās, bet tad atzina, ka viņam ir svarīgi izteikt sevi un savu raksturu. Atsaucoties uz kādu vācu mākslas kritiķi, kurš viņu reiz nodēvējis par „tukšo laukumu gleznotāju”, viņš sacīja, ka tāds arī esot dzīvē. Sevi gleznotājs un dramaturgs raksturoja kā emocionālu minimālistu, kurš tiecas apkārt esošo vidi, arī cilvēkus, kārtot saskaņā ar savu individuālo sajūtu. Viņam patīkot vienkāršība un emocionāla nepārsātinātība – piemēram, interjerā viņš dodot priekšroku tukšai, tīrai telpai, kurā varētu atrasties tikai viens, bet laba dizaina krēsls. Runājot par savu literāro darbību, mākslinieks sacīja, ka rakstot viņam ir svarīga vienkārša dramaturģija, kuru viegli uztvert, taču darba procesā nav viegli panākt. Līdzīgi varam domāt arī par Staprāna glezniecību, kurā darbu centrālo asi veido vizuāls lakonisms, strukturāla un arhitektoniska skaidrība, dabā, realitātē eksistējošās formas vienkāršojot un sakārtojot viņam pieņemamos veidolos. Staprāns stāsta, ka vienmēr, kad viņš uzsāk gleznot, bilde sākumā ir raiba, tad palēnām tiek nolobīts viss liekais, līdz ir panākta pilnīga tīrība. Raksturoto procesu atklāj arī izstādē eksponētā „Saulespuķe saulrietā” (2010–2015), ko Staprāns esot gleznojis un pārgleznojis, „izgleznojot ārā” tik daudz, līdz bilde kļuvusi tāda, kādu mēs to redzam tagad, – racionalizēts formu salikums ar dziļi pārdomātām tumšo un gaišo laukumu attiecībām. To gribētos nosaukt par „domāšanu gleznojot” – kad glezna sākas kā nekonkrēta iecere un tās tapšana ir impulsu sintēze, kas balstīta māksliniekam svarīgās estētiskās kategorijās. Varētu pieņemt, ka pats gleznošanas akts ir tas, kas Staprānu saista visvairāk, cieši savijoties ar viņa mākslas bekgraundu, proti, 20. gadsimta otrās puses amerikāņu glezniecību un tās vienu no visredzamākajiem virzieniem – abstrakto ekspresionismu, kas teju vai glorificēja glezniecības aktu. Tomēr būtiskāka par pašu gleznošanas norisi Staprāna gadījumā ir abstraktās glezniecības maksima, kurai bez atraisītas gleznieciskas spontanitātes ir svarīgs arī pārdomāts kompozīcijas ritms. 1997. gadā intervijā Polam Karlstromam (Paul J. Karlstrom) viņš norādīja, ka būtiskākā abstraktā ekspresionisma ietekme viņa glezniecībā saistāma ar gleznas konstruēšanas principiem, pēc kuriem glezna tiek veidota kā arhitektonisks objekts un katrs tās elements ir pārdomāts un balsta kopējo konstrukciju. Šis apgalvojums noved pie kādas citas Staprānam svarīgas pozīcijas, kas saistās ar mākslas pieredzi un mākslas skolas kā institūcijas nozīmi mākslinieka tapšanā. Pēc viņa domām, skola topošajam māksliniekam gan ļauj iegūt grādu kā noteikta statusa apliecinājumu, taču dod tikai telpu mācībām un iespēju satikt līdzīgi domājošos. Bet iemācīties gleznot var tikai individuālā darbā, mācoties un aizgūstot no citiem māksliniekiem, vērojot un neatlaidīgi strādājot. Tāda nostāja mani vedināja uzdot Staprānam jautājumu, vai viņš mācās joprojām, – uz ko mākslinieks atbildēja, ka šobrīd mācoties galvenokārt pats no sevis un pēdējā desmitgadē gleznojot „tā, kā nāk”. Tomēr viņš joprojām diezgan bieži izceļot no grāmatplaukta Ričarda Dībenkorna (Richard Diebenkorn) darbu albumu, lai papētītu, kā mākslinieks spējis panākt to vai citu glezniecisko efektu, un mēģinātu aptvert, kāpēc viņam pašam kaut kas varbūt nav izdevies. Mēģinot definēt, kas ir Raimonda Staprāna mākslas jaunās kvalitātes, kopš skatījām viņa darbu iepriekšējo skati Rīgā, – šī izstāde spilgti iezīmēja mākslinieka izkopto meistarību, ar kādu viņš pārvalda glezniecisko izteiksmes līdzekļu arsenālu, pakļaujot to individuālā rakstura un iekšējo izjūtu izteikšanai. Šķiet, šī prasme tagad ir novesta līdz perfekcijai, skaidri manifestējot Staprāna lietu uztveres kārtību, kas tiek piedāvāta arī gleznu vērotājam, – bet neļaujot tajā iejaukties. | |
| Atgriezties | |
