Mācoties un strādājot ārpus Latvijas, rodas gluži citas domas un sajūtas par zemi, no kuras nāc. Mostas apjauta par to, kā pietrūkst visvairāk. Man tā ir Latvijas daba un cilvēki. Latvijas daba ir enerģētiski tīra, tās kosmiskie stāvokļi uzlādē, un man vismaz reizi gadā uz dažām nedēļām – bet labāk uz pāris mēnešiem – ar to ir nepieciešama tieša saikne, lai atgūtu enerģiju. Klusās dabas veidošana šajā kontekstā man bija grūts uzdevums. Kā lai plūstošo un spēcinošo dabu un cilvēkus apvieno klusajā dabā, kas jau pēc būtības ir statiska un inscenēta? Kā lai ietver krēslas misticismu un netveramo gaismu, ko izstaro ezers meža vidū? Tā prātojot, ieraudzīju darbnīcā un palodzes baltās sūnas, kas glabātas jau desmit gadus, kopš izstādes „Piedzīvojums mežā”. Tas ir dabas elements, kurā uzkrājies tūkstošgadu spēks. Vēl tikai bija jāpievieno cilvēks, viņa nevaldāmā daba.
Mācoties Francijā, Lillē, Le Fresnoy Nacionālajā laikmetīgās mākslas skolā, vai tagad, dzīvojot un strādājot Briselē, esmu sapratusi, ka fiziskais attālums nav šķērslis garīgajai saiknei. Svarīga ir arī vieta, kur tu atrodies ikdienā, jāmāk paņemt enerģiju arī no tās, un tajā pašā laikā saslēgšanās var notikt jebkur. Pagaidām jūtu, ka man vēl jāņem no pasaules tas, ko varu paņemt, bet tikmēr saites ar Latviju kļūst tikai stiprākas.
Kates Krolles personālizstāde „es varētu būt citur” no 18. augusta līdz 9. oktobrim bija skatāma peldošajā mākslas galerijā "Noass". |
