VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Apliecinot dzīvi Igors Dobičins | |
 Tēlnieks Igors Dobičins, arhitekte Ruta Dobičina. Piemiņas zīme „Acis” Betons, dolomīts. 20 × 10 m (objekts); 60 × 30 m (apkārtne). 1991 Foto: Leonards Birzmalis | |
| Kā mākslinieks var līdzdarboties un parādīt savu attieksmi spraigā, vēsturiski nozīmīgu notikumu laikā? Mana reakcija Latvijas vēsturē izšķirošā brīdī – 1991. gada barikāžu nedēļās – realizējās idejā, kas ieguva izpausmi land art mākslinieciskajā valodā. Vides mākslas objekta „Acis” izveide aizsākās 1991. gada janvāra barikāžu laikā, tā autoriem sadarbojoties ar Latvijas Televīzijas ēkas aizstāvjiem. Šaurajā zemes strēlē starp Daugavu un tilta uzbērumu līdzās ugunskuriem atradās arī smagā tehnika, un līdz ar Zaķusalas aizsardzības štāba (Varis Krūmiņš, Roberts Millers u. c.) piekrišanu mākslas objekta izveidei tika piešķirta tehnika, palīgi un sniegta cita nepieciešamā palīdzība. Objekta izveidei piekrita arī toreizējā Kultūras ministrija, kas sniedza informatīvo atbalstu, un Rīgas izpildkomiteja (Rīgas dome), kura atbalstīja mūs ar materiāliem un finansiāliem līdzekļiem, savukārt Latvijas Televīzija palīdzēja ar administratīviem resursiem un tehniku. Tas bija laiks, kad daudzi, uzticoties māksliniekam, viņa godīgumam un talantam, atsaucās palīdzēt un nebija jāgaida uz ilgām dokumentu „saskaņošanām” un akceptiem. Īpašs paldies jāsaka Latvijas Tautas frontei, kas palīdzēja finansiāli, Tēlnieku nama vadītājai Andai Treijai, Irēnai Kaņepei no Latvijas Televīzijas, kuras vīrs palīdzēja mums atvest dolomītu no Kranciema karjera, Latvijas PSR Mākslas fonda lietišķās mākslas kombinātam „Māksla” (no 05.08.1991. firma „Māksla”), kas objekta veidotājiem sarūpēja stieples rituli un piķi. Siguldas patērētāju biedrības veikals atvēlēja cimdus un lāpstas, Rīgas pilsētas uzņēmums „Rīgas gaisma” – prožektorus, kāds remontkantoris iedeva šāļus – katrs uzrunātais centās palīdzēt, kā vien varēja. Gandrīz gadu ilgā aizrautīgā darbā un ar daudzu brīvprātīgo palīdzību tika radīta nozīmīga 1991. gada barikāžu laika piemiņas vieta. Brīvprātīgie veica visus tēlniecībai nepieciešamos palīgdarbus: raka un līdzināja zemi, veidoja veidņus un noslēgumā labiekārtoja objekta apkārtni. Mākslas darba „Acis” realizācija aizsākās 1991. gada 20. janvārī – tieši tajā dienā, kad padomju militārās specvienības ieņēma LR Iekšlietu ministriju, izraisot Rīgas centrā apšaudi, un objekta izveide ilga līdz 1991. gada 18. novembrim, kad notika piemiņas zīmes svinīgā atklāšana. Pašlaik „Acis” ir Rīgas pašvaldības institūcijas „Rīgas pieminekļu aģentūra” valdījumā. Tās uzraudzībā 2012. gadā norisinājās objekta restaurācija, bet Rīgas pašvaldības aģentūra „Rīgas gaisma” nomainīja tā apgaismes lampas pret modernākām un jaudīgākām. Vides mākslas objekts „Acis” ir unikāls land art stilistikā veidots darbs – vienīgais šādas izteiksmes tēlniecības darbs Rīgā. Mākslas darba idejas realizācija norisinājās uzreiz un tiešā veidā. Uzsākot darbus, neviens vēl nezināja, kāda būs mākslas darba vizuālā forma, jo nebija ne skiču, ne aprēķinu tāmes, ne darba grafika. Mākslas darba ideja bija izdomāta, vīzija bija autoru „galvā”, un šī vīzija tika soli pa solim pilnveidota un realizēta. Objekta izveidei tika izmantots nacionālais dabas materiāls – dolomīts, kas ir Daugavas gultnei un Latvijai raksturīgs iezis. Saulkalnes dolomīta ieguves un pārstrādes uzņēmums mums deva iespēju ņemt akmeņus no Kranciema karjera. Piemiņas zīmes robustie, raupjie materiāli kontrastēja ar netālu esošo Latvijas Televīzijas pēcmodernisma stilistikā veidoto ēku (arhitekti Andris Purviņš, Valērijs Kadirkovs, Baiba Maike, piedaloties Kārlim Alksnim), kas ar savu laikmetīgo veidolu fonā sniedza īpašu emocionālo piepildījumu. Tādējādi Salu tilta nobrauktuves sānu nogāzē uz zemes reljefa tika izveidots ansamblis ar divām stilizētām acīm, kura vizuālās virsotnes, līdzīgi kā Mezopotāmijas zikurāti vai Dienvidamerikas piramīdu veidojumi, simboliski rosina domāt par upurēšanu un ziedojumiem. 1991. gada janvārī cilvēkos esošā enerģija bija ļoti spēcīga, un idejai vajadzēja piemeklēt samērotu izteiksmi, tāpēc tika izvēlēta šī metaforiskā pieeja, atsaucoties uz ievērojamām un atpazīstamām pasaules mākslas vēstures zīmēm. 1991. gada notikumi savā būtībā bija pilnīgs pretstats oficiālajai – gan politiskajai, gan ekonomiskajai – nostājai. Raupjais, nemierīgais tautas gars un vienkāršā, aizvēsturei raksturīgā mākslas valoda tika pretstatīta gan LTV ēkas laikmetīgajam arhitektoniskajam veidolam, gan iekštelpu „nogludinātajiem” interjeriem (arhitekti Māris Gundars un Andris Purviņš, piedaloties Jānim Bērziņam) un smalko tehnoloģiju pasaulei. Izteiksmes līdzekļi tika izvēlēti klusināti, bez ārējas pompozitātes, jo arī cilvēki, kas janvāra dienās bija gatavi aizsargāt Latvijas brīvību, bija vienkārši un stabili savā pārliecībā. Veidojot mākslas objektu „Acis”, ir paredzēts, ka diennakts tumšajā laikā tas iegūst citādu tēlu, jo gaismas strēles, kas spīd no iemontētajiem gaismas avotiem, „šaujas” debesīs, kur tās satiekas. Mūsdienās to var redzēt tikai janvārī – 1991. gada barikāžu atceres pasākumos. Objekta virsotnēs esošās ugunis ir kā atgādinājums par barikāžu laika Zaķusalas aizstāvju cerībām, neziņu un sapni par brīvību. No agrāk veidotajiem pieminekļiem un piemiņas zīmēm Latvijā, kas veltītas dažādiem vēstures notikumiem (kritušajiem, bojā gājušajiem, kaujas vietām utt.), šis objekts atšķiras ar citu, dzīvi apliecinošu nozīmi – tas ir radīts Latvijas brīvības dzīvajiem aizstāvjiem. | |
| Atgriezties | |
