VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zelts un „labāka pasaule” Edīte Tišheizere | |
 Skats no Riharda Štrausa operas „Danajas mīla". Režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis. Zalcburgas festivāls. 2016 Foto: © Salzburger Festspiele / Monika Forster | |
| Šīs vasaras vidū tapušais Riharda Štrausa operas „Danajas mīla” iestudējums ir Alvja Hermaņa ceturtā operrežija prestižajā Zalcburgas festivālā. 2012. gadā viņš iestudēja Aloīza Bernda Cimmermaņa (Alois Berndt Zimmermann) „Zaldātus”, kas kā spoža novitāte izskanēja Eiropas mūzikas un teātra aprindās. Tam sekoja Harisona Bērtvisla (Harrison Birtwistle) „Gaveins” (2013) un Džuzepes Verdi „Trubadūrs” (2014). Kas Hermaņa attiecībās ar operu, šo dīvaino un ļoti specifisko teātra jomu, ir tāds, kā dēļ viņš tik strauji ticis uzņemts Zalcburgā un Eiropas svarīgākajos opernamos? Pirms vairākām desmitgadēm krievu operrežijas maitre Boriss Pokrovskis definēja šīs profesijas mērķi: sintezēt divas mākslas, kas izpaužas atšķirīgās dimensijās – abstrakto, emocionālo mūziku, kas attīstās laikā, un konkrēto, vielisko, pēc intelektuālas sapratnes alkstošo teātri, kas operē kā ar laiku, tā telpu. Tāpēc operas režisors savā ziņā esot mūziķis, kura instruments ir telpa. Tas, manuprāt, ļoti precīzi raksturo Alvja Hermaņa – operas režisora – darba būtību. Viņš operē ar telpu kā galveno kategoriju. Taču viņa gadījumā „telpa” nekad nav sinonīms vārdam „vieta”. Hermaņa telpa sākas cilvēka, operas varoņa personības dzīlēs, lai cauri kostīmam, priekšmetiskajai videi, atmosfērai izplestos līdz unikālas, tieši šim inscenējumam radītas pasaules mērogam. Viņš pats intervijās uzsvēris, ka operā pilda galvenokārt scenogrāfa pienākumus, cenzdamies, lai iestudējuma vizuālais tēls nebūtu pretrunā ar mūziku. Taču viņa radītajai telpai vienmēr ir pašai savs „metastāsts” ārpus libreta. Tomēr arī libretā pieteiktais laikmets ienāk uzvedumā, kaut arī netieši, – tā izteicēja ir tēlotāja māksla, reizēm citāti no slaveniem darbiem, citkārt atsevišķi tēli, vīzijas vai līdzības. „Trubadūra” uzvedumā notikumi risinājās muzejā un laikmetu pievilināja renesanses audekli, kuros Leonora, Azučena un Luna apmaldījās, saskatījuši tur īstāku dzīvi par savu gleznu glabātāju ikdienu. Laikmets un metastāsts ir divas raksturīgas Hermaņa operuzvedumu iezīmes: pirmā nomierina konservatīvu publiku, otrā piesaista moderno skatītāju. Varbūt tāpēc Alvja Hermaņa operrežiju kalendārs ir aizpildīts gadiem uz priekšu. „Danajas mīlas” libretā apvienoti vairāki sengrieķu mīti to romiešu pārveidē, un tas ļāvis režisoram darbību pārcelt uz Romas impērijas austrumu robežu, kur notikusi Austrumu un Rietumu kultūru pārklāšanās. Stāstam par to, kā izputējuša valdnieka meita Danaja sapni par zelta lietu, ko viņai iedvesis miesaskārais Jupiters, apmaina pret citu, nozīmīgāku vērtību – mīlu pret nabadzīgo mūļu dzinēju Midasu –, Hermanis piešķīris pasakainu un krāšņu telpu, kurā arī pārklājas divas pasaules – autentisku mauru ornamentu daudznozīmība un jūgendstila izsmalcinātais dekoratīvisms. Telpas metamorfozes sakņojas mūzikā, scenogrāfiju vairāk nekā librets ietekmē muzikālās tēmas un noskaņu maiņas. Viena no galvenajām tēmām, kas caurvij operu, ir zelts. Gan mītiskais, netveramais zelta lietus, kuru vizualizē Inetas Sipunovas pētītie un vāktie mauru ornamenti, kas Danajas sapnī slīd pār baltajām pils sienām, gan smagais metāls, par ko pārvēršas viss, kam pieskaras Midass (tādu spēju Jupiters nabagam piešķīris apmaiņā pret iespēju jebkurā laikā pieņemt viņa izskatu), – to iemieso Allas Sigalovas horeografētās dejotājas, kurām spožie tērpi pieguļ kā otra āda. Viens no izrādes emocionāli spēcīgākajiem brīžiem ir Jupitera izmisums, kad alga, ko viņš maksājis Midasam par meliem, vēršas pret viņu pašu – iekārotā Danaja pārvērtusies par zelta statuju. Baltu pakāpienu pakājē stāv satriektais dievs, bet dejotāju ķermeņi no kāpņu augšas plūst un vijas kā izkusis zelts, līdz sasniedz viņu – visvarenais iestieg pats savā ļaunprātīgajā balvā. Zeltam ir vēl viena izpausme – kā izšķērdīgas greznības sinonīms tas parādās lietuviešu kostīmmākslinieka Joza Statkeviča (Juozas Statkevičius) tērpos, kas veidoti kā atsauce uz Leo Baksta Saisons Russes baletizrādēm radīto jūgendisko krāšņumu. Pārspīlēti lielos turbānos un platos šarovaros ģērbtais koris atgādina pundurus, jo milzīgās galvas mainījušas ķermeņa proporcijas. Tērpu, ko Jupiters dāvā Danajai, veido filigrānas zelta spalviņas, gluži kā citāts no Baksta „Ugunsputna” skicēm. Operas finālā, kad Danaja vēlreiz atsakās no Jupitera un viņa piedāvātās bagātības, baltā, tīrā telpā ir novietotas stelles, kurās viņa kopā ar citām sievietēm auž Austrumu paklājus. Videoprojekcijā atkal slīd ornamentu rindas, pārklājot velkus stellēs: efemerais zelta lietus viņu rokās pārvēršas par mākslas darbu. Rihards Štrauss tā arī nepieredzēja savas pēdējās operas pirmizrādi, jo tobrīd nacisti bija slēguši visus Trešā reiha teātrus. Tika atļauts vien iestudētās operas ģenerālmēģinājums bez publikas. Komponists visu mēģinājuma laiku nostāvējis pie orķestra bedres un pēc tam, noliecies pār to, sacījis mūziķiem: „Es ceru, ka mēs tiksimies labākā pasaulē.” Varbūt fināla baltā telpa, kurā top mūžīga māksla, arī ir tā vienīgā iespējamā „labākā pasaule”. | |
| Atgriezties | |
