VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| No ūdens dzīlēm līdz pat debesīm Ieva Murāne-Grantiņa Izstāde „Gulbis un Gulbe: glezniecība, stikls” Mākslinieku nams, Bulduri 06.09.–22.10.2016. | |
 Skats no izstādes „Gulbis un Gulbe: glezniecība, stikls” Foto: Egils Spuris | |
| Atklāti sakot, jau pats izstādes nosaukums ir alegorija, kuru jāprot atšifrēt. Tā, protams, ir vārdu spēle ar nepārprotamu tēmas padziļinājumu. Jo runa šoreiz nav par gulbjiem un tomēr ir tieši par tiem. Ir gadījumi, kad profesionālajā mākslas pasaulē sevi piesaka vesela dzimta, piešķirot saviem darbiem vārda atpazīstamības īpašo skanējumu. Latvijā tādas ir vairākas, un viena no tām – Gulbji. Šoreiz skatītāja vērtējumam savus darbus kopējā izstādē rāda māsas Madara Gulbis un Bārbala Gulbe, pārstāvot glezniecību un stiklu abstraktajā mākslā. Madara Gulbis (1969) Bulduru Mākslinieku namā savus darbus izstāda jau otro reizi. Šoreiz viņas kolorītā piesātinātās eļļas gleznu kompozīcijas, kas skatītājā raisa vairāk vai mazāk tiešas asociācijas ar ainavām, varētu raksturot kā neparasti spilgtas un spēcīgas. Madara atklāj: „Gleznas ir mani vērojumi. Iekšējie vērojumi par to, kā ir. Apzinos, ka šī ir ļoti personiska glezniecība. Tajā nav viedokļa par notiekošo sabiedriski politiskajā dzīvē, kas jau labu laiku ir pasludināts par galveno aspektu arī mākslā. Mani tas viss, protams, skar un ietekmē. Bet šie procesi ir tikai eksistences ārējā daļa. Tas, kas mani interesē, ir cilvēks un pārpasaulīgais. Piepildītais klusums, kas ir ap mums. Telpa, kurā viss rodas. Tā ir apbrīna un izpētes vērta. Formas izpausmē tas viss ir abstrakts. Tāpēc mans gleznieciskās izteiksmes veids ir abstrakts. Kāpēc sāp dvēsele? Vai kāpēc un kā rodas mūzika? Īstā dzīve ir iekšējā dzīve. Vismaz tā vajadzētu būt. Izstādē redzami vairāki jauni, šajā gadā radīti darbi. Tos vieno domīga, lēnīga noskaņa. Varbūt pat tumsnēja. Tas saistīts ar manu šībrīža dzīves periodu, kad ieeju sevī, apstājos, ieklausos, apdomāju. Bet tā nekādā ziņā nav depresīva vai drūma noskaņa. Varbūt šoreiz manas gleznas ir vairāk par drosmi. Cenšos to parādīt ar precīzo „krāsu”. Krāsa ir mana galvenā glezniecības valoda. Tā izsaka visu. Tomēr svarīgs ir arī formāts, kurā ievietoju kompozīciju.” Bārbala Gulbe (1972) ir stikla māksliniece. Viņas darbi pārsteidz ne tikai ar formas un materiāla drosmīgo risinājumu. Mākslinieces izpildījumā stikls ieguvis gandrīz tēlnieciski monumentālu skanējumu. Trauslums, caurspīdīgums un vieglums transformējas monolītā apjomā, kas piesātināts ar ūdens smagumu un dzīvības spēku. Darbi uzrunā ar savu pieklusināti niansēto kolorītu un gleznieciski izjusto tonalitāti. Viena vienīga rokas kustība šos ikdienā izmantojamos lietišķās mākslas priekšmetus var pārvērst abstrakti telpiskos objektos ar pārliecinošu māksliniecisko pašvērtību – un atkal otrādi. „Mani interesē gaisma”, stāsta Bārbala, „tāpēc vēl aizvien realizēju darbus, izmantojot stiklu. Nav viegli verbāli aprakstīt to, ko uztveram ar maņām – redzi, dzirdi, ožu. Gaisma ļauj mums uztvert pasauli un krāsu. Jau 17. gadsimtā Ņūtons savos pētījumos atklāja krāsas analoģiju ar skaņu – gaisa svārstības rada skaņas sajūtu ausīs, gaismas iedarbība uz acs radzeni veido krāsas. Interesanti, ka krāsas uztveres sajūta nav saistīta ar racionālā prāta līdzdalību psihē. Tā dzimst kaut kur dziļi ķermeņa iekšpusē un nepastāv ārpus tā. Dabas dota dāvana cilvēkam. Māksliniekam it īpaši. Lietu un pasaules skaistums vai neglītums, manuprāt, ir uztverams ar krāsas palīdzību. Tā ir uztveres reakcija uz noteiktu enerģijas veidu. Formu var nomērīt, aptaustīt. Krāsu ne. Iemācīties valdīt pār krāsu ir sarežģīta māksla, grūti iemācāma. Drīzāk tā eksistē kā īpaša talanta izpausme.” Ja stila ziņā abas mākslinieces vieno abstraktās mākslas virziens, tad pasaules izjūtas līmenī tās noteikti ir ğimenes pamatos ieliktās kultūras tradīcijas. Gan Madaras, gan Bārbalas darbiem raksturīga meditatīva noskaņa un muzikalitāte, kas smelta gan dziļā dabas vērojumā, gan cilvēka emocionālā pārdzīvojuma transformācijas pieredzē. Savā ziņā šos jaunrades meklējumus varētu raksturot arī kā latviešu mūsdienu klasiskās mūzikas vizuālo pavadījumu – mūzikas, kādu rada Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks, Rihards Zaļupe, arī Arvo Perts un Filips Glāss. Klusums, kas pamatā iznes katra nopietna mākslas darba vēstījumu, šajā gadījumā varētu tikt uztverts arī kā mūzikas klātbūtnes turpinājums. Atzinību pelnījis arī izstādes profesionāli skaidrais un dinamiski izjustais iekārtojums (Mākslinieku nama vadītāja un kuratore Agnese Bule). Līdzsvars, kādā izdevies apvienot ne tikai abus atšķirīgos materiālus, bet arī abu mākslinieču savdabīgos rokrakstus, liek atcerēties to, ka augšup debesīs vērstais skatiens un drosme ielūkoties bezdibeņa dzīlēs var izrādīties viens un tas pats. | |
| Atgriezties | |
