studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Īstā māksla no Polijas Raimonds Kalējs Polijas mākslinieku izstāde „Reiz sensenos laikos. Poļu animācijas māksla” LMA izstāžu zāle 03.08.16.–24.08.16.

Jaceks Staņiševskis. Plakāts izstādei „Reiz sensenos laikos. Poļu animācijas māksla”. Digitālā druka. 100 × 70 cm. 2016 Pteicība Kšištofam Staņislavskim

Kādreizējā Latvijas Mākslas akadēmijas sporta zāle, kas nu jau izvējojusi skāņo fizkultūriešu sviedru smaku un pirms pāris gadiem konvertējusies izstāžu telpā, augustā sabiedrībai piedāvāja neparastu ceļojošu izstādi „Reiz sensenos laikos. Poļu animācijas māksla” (Once Upon a Time. Art of Polish Animation), kurā apmeklētājiem bija iespēja atgriezties pārsteidzošajā, ne komunisma, ne katolicisma ideoloģijas nesabojātajā poļu plakāta un animācijas pasaulē, kas savu radošo uzplaukumu piedzīvoja vēl drūmajos padomju varas gados un latviešu attiecīgā laika „puspagrīdes” mākslas darboņiem asociējas ar poļu dizaina un mākslas žurnāla Projekt reto, konspiratīvā apritē nonākušo eksemplāru sniegto ieskatu otrpus dzelzs priekškaram. Turklāt šajā gadījumā svarīgs ir fakts, ka izstādes kurators bija žurnāla Projekt pēdējais redaktors (1992–1998), mākslas kritiķis, vairāk nekā 1500 publikāciju autors un kolekcionārs Kšištofs Staņislavskis (Krzysztof Stanislawski). Viņa pētījumu objekti jau vairākus gadu desmitus ir gan poļu padomju laika neoficiālā jeb nonkonformisma māksla, padziļināti analizējot tās ekspresīvākās izpausmes, gan plakāts un animācija, gan arī hrestomātiskākās kinorežisoru plejādes – tostarp Andžeja Vajdas (Andrzej Wajda) un Zbigņeva Ribčinska (Zbigniew Rybczyński) – radošais mantojums, to apzinot katalogu un grāmatu formātos. Izstāde, kurā eksponētie darbi ir daļa no tās kuratora savāktās privātās kolekcijas, tika organizēta vairākās Lietuvas un Latvijas pilsētās – Viļņā, Kauņā, Klaipēdā, Liepājā un Rīgā. Lai arī tās nosaukums pieteica akcentu uz animācijas mākslu, ekspozīcijā bija pārstāvēts liels skaits 20. gadsimta 60.–80. gadu poļu plakāta spilgtāko piemēru, kas pieredzējušākam skatītājam neviļus lika meklēt to izteiksmes formu saistību ar plakāta ģenēzi un ietekmes avotiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslā. Ekspozīcija bija papildināta arī ar telpiskiem objektiem un grafiskām ideju skicēm, kas ļāva noprast mākslinieku radošo ceļu līdz animētā kustībā atdzīvinātiem tēliem, formām un stāstiem. Projekta idejas pamatā bijusi vēlme apkopot spilgtākās liecības par izteiksmes līdzekļu pielietojumu poļu grafiķu, gleznotāju un tēlnieku radošajos „sānsoļos” animācijā. Tās pirmie eksperimentālie un publiski eksponētie paraugi Polijā saistāmi ar mākslinieku Jana Lenicas (Jan Lenica) un Valeriāna Borovčika (Walerian Borowczyk) kopdarbu „Reiz sensenos laikos” (1956), kas veidots demokrātiskā „atkušņa” laikā pēc Staļina nāves un no kura aizgūta arī daļa izstādes nosaukuma. Šo liecību amplitūdu izstādē noslēdza 21. gadsimta digitālo tehnoloģiju pielietojums gleznotāja Kšištofa Kiverska (Krzysztof Kiwerski) un tēlnieka Silvestra Ambroziaka (Sylwester Ambroziak) animācijās. Kopumā publikai tika piedāvātas vairāku autoru dažādos laika posmos veidotas 60 filmas, kuras pacietīgāks skatītājs varēja noskatīties piecos TV ekrānos, izvērtējot, cik lielā mērā katrs no pārstāvētajiem māksliniekiem spējis saglabāt savu individuālo rokrakstu un atbilstošajam medijam raksturīgo materiāltehnisko specifiku. Vairumā 60. gados piedāvāto animāciju to autori apzināti izvairījušies no tradicionāla kinokameru izmantojuma, iztiekot vien ar attēlu primitīvu fotogrāfisku viena kadra izmaiņu fiksāciju un secīgu apkopojumu, kas tehniski pielīdzināms 19. gs. t. s. „zootropa” kustīgo bilžu principam vai skolnieciskajiem „sērkociņvīriņu” kustības animēšanas mēģinājumiem, ātri pāršķirstot biezu skiču bloknotu, kā tas redzams Pjotra Dumalas (Piotr Dumała) melnās komēdijas stilistikā veidotajā parafrāzē par Sarkangalvīti „Mazā melnā kapucīte”. 80. gados un vēlāk, pieaugot jaunu tehnisko risinājumu pieejamībai, mākslinieki centās pievērst lielāku uzmanību individuālu vizuālo meklējumu aspektiem un saturiskajām vērtībām, kas rezultējās starptautiski augsti novērtētos darbos – kā, piemēram, Zbigņeva Ribčinska ģeniālajā 8 minūšu garajā video „Tango” (1980), kas 1983. gadā ieguva Oskaru kategorijā „Labākā īsmetrāžas animācijas filma”. Strādājot pie šī video, autors bija pavadījis neskaitāmas stundas, veidojot diagrammas un aprēķinus par katra sižetā iekļautā personāža vietu laikā un telpā, lai, rediģējot sekunžu simtdaļās mērāmos aktieru uznācienus, spētu radīt ar muzikālo pavadījumu saskaņotu vizuāli estētisku kompozīciju ar sabiedrības daudzšķautņainību simbolizējošiem tēliem. Rīkot šādas neordināras izstādes reizēm ir gluži kā bērt cūkām pērles priekšā – daļai mazizglītotas sabiedrības izstāde šķita kaitinoša savā žanriskajā nenolasāmībā, cilvēciskās seksualitātes atspoguļojuma tiešumā un sirreālās tēlu transformācijas pārdrošībā. Tomēr projekta aizstāvībai uzdrīkstēšos teikt, ka ar tik spēcīgu un ideology-free intriģējošu izstādi sen nebiju ticies.

Atgriezties