Viens no mūsu mākslas dzīves svarīgākajiem notikumiem aizgājušajā vasarā bija nākotnē vērstā un šodienas vērtības apliecinošā I Latvijas Starptautiskā keramikas biennāle. To rīkoja Rotko centrs (kuratori Māris Čačka un Valentīns Petjko) kā veltījumu keramiķim un skolotājam Pēterim Martinsonam viņa 85 gadu jubilejā. Cerību pilnā gaisotnē, ar pārsteidzoši plašu starptautisku vērienu, tomēr sakņojoties vietējās augsnes potenciālā, tika iedibināta jauna tradīcija – Martinsona balva.
Biennāles un konkursa rezultāti vainagojās ar izstādi Rotko centrā, kas bija īsts atklājums. Pieļauju, ka tajā eksponēto darbu kopums radīja revolūciju ne viena vien skatītāja apziņā un iesīkstējušos priekšstatos par keramikas kā laikmetīga mākslas medija valodas robežām. Svaigumu un daudzveidību attieksmē pret materiālu un domu plūdumu nodrošināja nosacīti brīvie konkursa noteikumi – vienīgie ierobežojumi konkursa dalībniekiem bija, ka 1) darbam jābūt radītam 2015. vai 2016. gadā, 2) noteicošajai darbā ir jābūt keramikas komponentei.
Dalībai konkursā tika saņemti 298 mākslinieku pieteikumi no 44 valstīm – no visiem zemeslodes kontinentiem, izņemot Āfriku. Starptautiska žūrija no lielā pieteikumu klāsta izstādei izvēlējās 110 ārvalstu un 26 Latvijas mākslinieku darbus, no kuriem uz apbalvojumu pretendēt ļāva sešiem ārvalstu un sešiem Latvijas māksliniekiem – balvas nominantiem. Martinsona balva tika pasniegta 21. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, starptautiskajā kategorijā ar zeltu godalgojot Marī Hosē Komello (Marie-Josée Comello, Vācija), ar sudrabu – Vinētu Kakeru (Vineet Kacker, Indija), ar bronzu – Hasanu Šahbazu (Hasan Şahbaz, Turcija). No Latvijas māksliniekiem augstāko novērtējumu ieguva Dainis Pundurs (zelts), Skuja&Braden (sudrabs) un Valda Podkalne (bronza).
Izstāde bija iespaidīga ne vien darbu skaita un keramikas apstrādes dažādo veidu un kvalitātes ziņā, bet arī pārsteidza ar vēstījumu daudzveidību un atziņu, ka, izmantojot laikam jau pašu senāko izejvielu mākslas vēsturē – zemes iežus –, var manifestēt visaktuālākās idejas. Zināms, atsevišķu mākslinieku darbība jau sen to ir pierādījusi, tomēr, lai lauztu priekšstatus un vecīgus apziņā ieperinājušos tēlus, kā arī dotu pārliecību runāt par keramiku kā laikmetīgu mediju, ir nepieciešams vienkopus lielā skaitā redzēt iedvesmojošus darbus no visām pasaules malām. Kopumā izstāde radīja iespaidu par mūsdienu keramiku kā veselu organismu, kurā sava vieta atrodas dažādu tautību, paaudžu, stilu un tehniku pārstāvjiem. Ekspozīcijā varēja nolasīt vairākas aktuālas tendences, no kurām visizteiksmīgākā šķita zoomorfo un antropomorfo, un ģeoloģisko formu līnija, kam ir vistiešākais sakars ar visiem labi pazīstamo organisko arhitektūru. Keramikas materiālos, formās un faktūrās īstenota arhitektūra ir trausla, smalka vīzija par, iespējams, fantastiskiem arhitektu plāniem, kas laimīgā kārtā ne arhitektiem, ne inženieriem nav jārealizē, jo tos savā ierastajā ritmā īsteno daba (piemēram, skudru un lapseņu pūžņos, koku mizas rakstos, kalnu grēdās, augu un dzīvnieku šūnās un citās struktūrās) vai keramķi.
Līdzās jau nosauktajiem godalgu ieguvējiem Latviju izstādē pārstāvēja vēl virkne spēcīgu mākslinieku: Sanita Ābelīte, Inese Āboliņa, Skaidrīte Cihovska, Ilze Emse-Grīnberga, Ieva Bertašūte-Grosbaha, Māris Grosbahs, Una Gura, Rudīte Jēkabsone, Violeta Jātniece, Inese Līne, Eižēnija Loginova, Olga Melekhina, Kornēlija Ozoliņa, Eleonora Pastare, Maruta Raude, Inita Reimandova, Ainārs Rimicāns, Juta Rindina, Līga Skariņa, Ilona Šauša, Silvija Šmidkena, Elita Taube, Elīna Titāne, Diāna Vernera, Vita Vīksna, Lilija Zeiļa, Žanete Žvīgure. |