VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pašpietiekamais konceptuālisms Stella Pelše Leonards Laganovskis. „Atlants” Mūkusalas Mākslas salons, Mazā zāle 04.08.–10.09.2016. | |
 Leonards Laganovskis. „Teleportācija”. Audekls, eļļa. 92 × 73 cm. 2016 Foto: Didzis Grodzs | |
| Pazīstamais (neo)konceptuālists Laganovskis padomju ēras beigās iesaistījās „Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas” (NSRD) multimediju aktivitātēs un pietuvojās socārtam, savos darbos miksējot dažādu ideoloģiju simbolus. Savukārt vēlāk viņš regulāri veidojis asprātīgas manipulācijas ar preču zīmēm, vecmeistaru citātiem u. c. tekstiem un attēliem, reflektējot par baudas, iekāres, varas vai dzimtes jomām. Prātā noteikti būs palikuši daudzie absolūti oriģinālie šņabja zīmoli vai neskaitāmās tribīņu mutācijas. Arī kuratores Līgas Lindenbaumas veidotajā izstādē konceptuālisma iedvesmotas izpausmes bija nepārprotamas – kā vēstīja izstādes anotācija, „mākslinieks jaunākajās darbu sērijās apspēlē pilsētu plānu, zvaigžņu stāvokļu un politisko karšu attēlus”. Tātad bez pārsteidzošiem pavērsieniem, bet ar jaunām niansēm. Bet kādām tieši? „Rīga aug un kļūst arvien skaistāka. Tas ir, kā mēdz teikt, neapstrīdams fakts. Bet vai to pašu var teikt par tās ielu, bulvāru, prospektu un laukumu nosaukumiem? Vai tie neatpaliek no šīs augsmes? (..) Kas kopīgs ar ziedošas padomju republikas strauji augošu galvaspilsētu ir tādiem nosaukumiem kā Aklā, Dūņu, Krāmu, Rāvas, Spaļu ielas? (..) Pārāk liels ir dažādu augu un dzīvnieku īpatsvars. Ja pret dažiem nebūtu ko iebilst, tad jājautā, kādu godu Rīgai dara, kā izpušķo tās seju, teiksim, Dadžu un Vībotņu ielas vai Āžu, Bebru, Dunduru, Jenotu, Odu, Sesku, Varžu un Vilku ielas? Vai nav zināms, ko tauta saka par seskiem un āžiem, kāda slava kopš seniem laikiem ir bebriem un vilkiem?” Ieraugot šo amizanto tekstiņu pie sienas, paviršāks skatītājs varēja to noturēt par paša autora komentāru. Taču to, izrādās, 1969. gadā bija sacerējis viņa tēvs, rakstnieks Jezups Laganovskis. Izmantots kā atspēriena punkts, tas kalpojis asprātīgām jaunu ielu nosaukumu versijām, veidojot visnotaļ specifisku pilsētu kartes – „vadoņu pilsētu” ar Hitlera, Jaruzeļska, Fidela Kastro, Napoleona, Lukašenko u. c. ielām; „ciparu pilsētu”, kurā ielām ir tikai numuri; „kodēto pilsētu”, kurā ielu nosaukumi ir mistiskas burtu un ciparu kombinācijas, „vilinošo pilsētu”, kurā mudž no Charming Street, Catching Street vai Glamorous Street un „kriminālo pilsētu” ar Spaisa, Mudaku, Pedofilu un vēl rupjākos vārdos nosauktām ielām. Ielu nosaukumi, kā zināms, ir labs varas maiņu spogulis, un politiski ietonēta spriedze šai laukā mēdz uzvirmot arī šodien (piemēram, nesen krievu rakstnieka Pikuļa vārdā nosauktās ielas sakarā). Viela pārdomām, kādā pilsētā gribam vai negribam dzīvot. Instinktīvo ieradumu sasaistīt gan globālus, gan personiskus notikumus ar labvēlīgu vai nelabvēlīgu „zvaigžņu stāvokli” savukārt apspēlēja cikls, kurā smalkā, delikātā zīmējuma tehnikā bija fiksētas reālas zvaigžņu kartes. Svarīgiem mirkļiem, kuru vidū bija valstu proklamēšana, karalienes Elizabetes II piedzimšana, princeses Diānas nāve, Titānika nogrimšana vai Jurija Gagarina lidojums kosmosā, sekoja arī pagalam prozaiski brīži, kad „parāva žagas” vai „izkrita alus pudele no rokām” un, visbeidzot, arī „Laganovska izstādes atklāšana. Debesis virs Mūkusalas Mākslas salona otrā stāva”. Ideja, ka nekas nenotiek tāpat vien un viss ir zvaigznēs (vai kur citur) „ierakstīts”, daudziem izklausās nomierinoša un jēgpilna, tomēr vajadzētu iedomāties, ka pieņēmumu noderīgums tiem obligāti nepiešķir patiesīguma statusu. Bija eksponētas arī kartes, kas paceļas kā dūmu mākonis no nomestas cigaretes, ar parakstu „ashes to ashes”, norādot uz visa pārejošo un iznīcībai lemto raksturu. Kā izpētījuši zinātnieki, tas attiecināms gan uz zvaigznēm, gan Visumu kopumā (tiesa, neviens nezina, vai blakus dimensijā savu Lielo Sprādzienu jau negaida kāds jauns Visums). Bez zvaigžņu kartēm izstādē bija apskatāmas arī tuvākas un saprotamākas zemeslodes kartes – krāsaini dažādu kontinentu attēli ar bultiņu mudžekli, kas acīmredzot apzīmēja migrācijas ceļus, gan īsti neļaujot fiksēt to virzienus, kā arī saprast, kādas ir tumšo un gaišo bultiņu atšķirīgās funkcijas. Diezgan daudz haosa, kas gan nav tālu no īstenības. Vēl anotācijā bija sacīts arī, ka „izstāde apspēlē abas vārda „atlants” nozīmes – balstu atlētiska vīrieša veidolā un ģeogrāfisku, vēsturisku vai citu karšu apkopojumu”. Ja par otro nozīmi šaubas neradās, tad „balstu atlētiska vīrieša veidolā” skatītājs izstādē tomēr neatrada un tamdēļ visdrīzāk jutās mēreni apmulsis. Kaut kāda saistība ar atlētiskumu tomēr bija izstāžu zāles priekštelpā izstādītajiem darbiem, kas pēc formas atgādināja tādas kā kaklasaites, dziju šķeteres vai kamolus. To rozīgi gaļīgā substance, kā izrādījās, bija muskuļi, transformējušies teju līdz nepazīšanai. Turpat izstādes ievadā skatāmā metāla plāksne ar uzrakstu „Who are You, Mr. Lembergs?” norādīja uz ilggadējo, „nopelniem bagāto” Venstpils pilsētas „atlantu”, piešķirot kādu sabiedriski aktuālu niansi, jo ziņas allaž var piespēlēt šim darbam jaunus kontekstus – piemēram, Lemberga nomināli vadītās ZZS ministru nesenās „čomiskās” sarunas ar Putina Krievijas pārstāvjiem. Zināma mīkla varēja šķist arī no citiem darbiem krasi atšķirīgā uzgleznotā ainava ar leknu pļavu, labības kūlīšiem un mājiņām tālākajā plānā, kas izrādījās negatīvs attēls (ar pozitīva attēla ielaidumu fonā) no šņabja etiķetes (sveiciens Laganovska agrāk izkoptajai vodkas tēmai!). Te labākā situācijā bija stiprāku dzērienu cienītāji, kas atminējās šo ainu kaut kur redzējuši, kamēr citiem atlika vien vingrināt savas iztēles spējas un varbūt iedomāties kaut ko pilnīgi citu. Iedomāties nācās, arī aplūkojot zīmējumus, kuru lejasdaļā bija redzams smadzenēm līdzīgs veidojums, no kura dūmu veidā izkūpēja tādas kā lūpu aprises – iespējama variācija par autora iecienītajām iekāres tēmām. Izstāde ļāva iepazīties ar Laganovska jutekliskā, personiski motivētā, eksistenciāli ironiskā konceptuālisma jaunākajām izpausmēm, radot arī jautājumu, vai vietā nebūtu bijuši mazliet izvērstāki komentāri, jo šoreiz diezgan daudz no vēstījuma varēja vienkārši aizslīdēt skatītājam garām. Nebūt nav obligāti jebkuru izstādi pavadīt ar gariem, intelektuāli „smagiem” tekstiem, kas reizēm izrādās patālu no eksponātos tveramā, tomēr šis gadījums bija citāds. Tekstu nepieciešamību tomēr nosaka arī konkrētās mākslas raksturs. Lai gan māksliniekiem nebūt nepieder monopols uz savu darbu interpretāciju, šķiet, ka idejai šoreiz bija pārāk liela loma, lai tās izpaudumus prezentētu vienkārši kā modernistiski pašpietiekamus formas veidojumus, kas „runā paši par sevi”. | |
| Atgriezties | |
