VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Tumšā matērija
Ansis Vasks
Mārīte Guščika. „Patversme”
Galerija „Māksla XO”
04.08.–30.08.2016.
 
Mārīte Guščika. „Guļamistaba 4”. Audekls, eļļa. 170 × 140 cm. 2016
Foto: Didzis Grodzs
 
Šī bija viena no izstādēm, kuras apskate neprasīja daudz personīgā laika. Lielā mērā tas, protams, bija saistīts ar galerijas izstāžu formātu. Konkrēti šajā gadījumā tās bija piecas pelēkmelnas abstraktas gleznas, kurās redzams kaut kas līdzīgs tumšai, telpiskai matērijai. Tomēr gleznu skaits nebija galvenais iemesls tik ātram iespaidam. Mārītes Guščikas gleznu cikls „Guļamistaba” neuzmācās ar piesātinātu vizuālo un informatīvo lauku. Nostājoties izstāžu zāles vidū, pāris minūtēs priekštats par to jau bija noformējies. Gleznu līdzīgais vai pat vienādais vizuālais raksturs neaicināja iegremdēties katras dziļākos slāņos. Šo procesu varēja izbaudīt, apskatot vienu gleznu; pārējās kalpoja kā apstiprinājums vai papildinājums jau gūtajām atziņām.

Ar nedaudzajām izstāžu zāles centrā pavadītajām minūtēm pietika, lai uztvertu šīs mākslas meistarīgo un smalko glezniecisko rokrakstu, niansēto pelēkmelno tonalitāti, ko atdzīvina maigi ekspresīvs un vielisks triepiens. Tomēr svarīgāk par formālām vērtībām ir tas, ka Mārītes Guščikas glezniecība izstaro domas stingro virzību un pabeigtību, kā arī pārliecību par sevi, it kā tā teiktu: es zinu, ka esmu īpaša, neatkarīgi no tā, ko tu vai kāds cits domā.

Turpinājums nebija tāds, kādu varētu gaidīt un kāds pārāk bieži piedzīvots pēc līdzīgām miniatūrām galeriju izstādēm, kad, ejot arā pa durvīm, jau esi aizmirsis pilnīgi visu, ko tajā redzēji. Šoreiz tumšā matērija turpināja sekot arī tad, kad galerijas durvis aiz sevis biju aizvēris. Maldinoši ātri iekļuvusi prātā, tā nevēlējās to pamest un uzjundīja domas par iemesliem, kas liek māksliniekiem, kuri spēj tik meistarīgi attēlot realitāti, virzīties uz bezpriekšmetisko. Savu motivāciju Mārīte Guščika skaidro ar pretreakciju uz mūsdienās valdošo socializēšanās kultu, noslēdzoties un būvējot savu ideālo telpu, un izjūtot šo norisi kā meditāciju. Domājams, ka tā ir pazīstama sajūta ne tikai radošām personībām, bet arī jebkuram domājošam indivīdam, kurš ir spiests iesaistīties visaptverošās socializācijas laikmeta realitātē.

Kāda tad ir mākslinieces iztēles konstruētā pasaule? Šķiet, visvieglāk to iespējams raksturot, izmantojot līdzību ar kādas vielas miljonkārtīgu palielinājumu mikroskopā, kurā redzam melnbaltu, it kā abstraktu telpisku vidi, kas tomēr eksistē. Mārītes Guščikas gleznas ir kā šāda mikroskopa attēla gleznieciska un kaislīga versija. Izņemot vienu no gleznām, kurā redzams ekspresīvā dūmakā grimstošs melns taisnstūris, ko varētu uztvert kā asociatīvu ieejas portālu mākslinieces radītajā tumšajā pasaulē, ko viņa nosaukusi par „Patversmi”.

Viena neliela izstāde, protams, nevar sniegt atbildi uz jautājumu, vai radošā fokusa izmaiņas ir fundamentālas un neatgriezeniskas, vai arī tas ir tikai mirklīgs uzplaiksnījums. Tomēr vienmēr ir interesanti saprast, kādi mākslinieka psiholoģiskie aspekti ir kalpojuši par katalizatoru lielākām vai mazākām izmaiņām viņa mākslas valodā. Mākslinieces sniegtais skaidrojums man šķiet saprotams un simpātisks, un tas varbūt palīdz uz mirkli piekļūt tuvāk un palūkoties uz šo gleznu ciklu no to autores piedāvātā skatpunkta. Tas noteikti ir vērā ņemams, bet ne noteicošs faktors, veidojot savus priekšstatus. Šī glezniecība spēj pastāvēt autonomi arī bez jebkāda skaidrojuma.

Vērojot mākslu, vienmēr cieņu izraisa mākslinieki, kas nebaidās pamest smagā darbā sasniegto komforta zonu; kurus dzen uz priekšu vēlme meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus un tēmas, neņemot vērā nekādus riskus. Šādos gadījumos pat radošas neveiksmes šķiet vērtīgākas par talantīgu, tomēr bezgalīgu atkārtošanos. Kaut nevarētu teikt, ka Mārītes Guščikas izstāde demonstrētu kardinālas radošā rokraksta izmaiņas, tomēr tajā jaušama spirgta radošā gara aktivitāte un stingrs mugurkauls.
 
Atgriezties