VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| andris mil lauru / this is spartaaaaa Maija Demitere Rasa Šmite, Raitis Šmits. „Runā ar mani. Komunikācija ar augiem” Latvijas Nacionālā bibliotēka 29.08.–11.09.2016. | |
 Rasa Šmite, Raitis Šmits. Skats no instalācijas „Runā ar mani. Komunikācija ar augiem”. 2016 Foto: Kristīne Madjare | |
| Rasas Šmites un Raita Šmita instalācija „Runā ar mani. Komunikācija ar augiem” sastāvēja no divām lielos puķupodos iestādītām pupām, komunikācijā ar augiem visbiežāk lietoto vārdu „mākoņiem" un time-lapse video, kurā varēja vērot pupu augšanu. Izstādes apmeklētāji, izmantojot norādīto interneta vietni, abām pupām varēja nosūtīt īsus ziņojumus, izvēloties, vai dators to izstādes telpā nolasīs sievietes vai vīrieša balsī. Daži šīs komunikācijas piemēri: 14.09.2016.(sievietes balss) lai tev veicas 14.09.2016.(vīrieša balss) verneru par prezidentu 11.09.2016.(sievietes balss) urikaat surikaat surikat hallo 10.09.2016.(vīrieša balss) aaaaaa eeeeee nuuuuuuuu uuuuuuuu 10.09.2016.(sievietes balss) ata mani milie auuuuuugiiiiii Lasot ziņojumus, kas bija nosūtīti „Runā ar mani” pupām, nāca prātā salīdzinājums ar veselīgāku tagošanu – pēkšņi katram bija iedots instruments, kas ļāva atstāt savu „nospiedumu” sabiedrībā, telpā, šajā mirklī (es esmu!). Tālākais jau bija atkarīgs no katra fantāzijas, inteliģences un personības. Daudzi nosūtītie ziņojumi atgādināja bērnu rīcību, kas daudzdzīvokļu māju pagalmos tago savu mīļāko grupu nosaukumus, pārzīmē internetā redzētus mīmus, „helou”, „čau”, “Andris mīl Lauru” utt. Tikai maza daļa no šiem vēstījumiem bija patiesa runāšana ar augu – „audz liela”, „audz līdz debesīm”, „tu esi skaista”. 14.09.2016.(vīrieša balss) andris mil lauru 13.09.2016.(sievietes balss) iveta iveta iveta cau Otra asociācija man radās ar text-to-speech dziesmām, kurās mākslinieki datora lasīto tekstu izmanto kā daļu no ritma – piemēram, bezgalīgi daudz reižu sakopēts “Is? Is? Is?” izklausās pēc reiva sarīkojuma aiz sienas. 11.09.2016.(sievietes balss) lalalalalllllalllllllllllllllllllllllllaa 11.09.2016.(vīrieša balss) eleleelelelelelele „Runā ar mani” daudz vairāk pastāstīja par sabiedrību nekā par dārzniecību, ezoteriku, māņticību, tehnoloģijām vai jebko citu. Vērojot šos vēstījumus, kas bija nosūtīti, izvēloties vai nu sievietes, vai vīrieša balsi, nebija iespējams nošķirt, vai viens augiem sūta daudz pozitīvākas ziņas, kamēr cits tikai joko – vai otrādi. Dainas un popmūzikas rindas pupām adresēja abu dzimumu pārstāvji; tāpat arī kā vieni, tā otri dauzīja klavieratūru, veidojot nesakarīgu zīmju virtenes. Kāds ir „sausais atlikums”, ko varējām iegūt no šī projekta? Vai tas ir vizionārs brīdinājums, ka papildinātā realitāte un Next Nature neatlaidīgi un neizbēgami kļūst par daļu no mūsu ikdienas dzīves, kurā ledusskapis drīz mūsu vietā izlems, vai esam pelnījuši pusnakts uzkodas, un auto būs tas, kas spriedīs par to, vai mums ir droši sēsties pie stūres. Vai „Runā ar mani” bija ironisks komentārs par cilvēkiem un sabiedrību? Projektā būtu bijis interesanti redzēt vēl vienu papildu slāni – cik daudz vīriešu izvēlējās savu ziņojumu nosūtīt sievietes balsī – un otrādi? Un ko tas vēsta par cilvēka atsvešināšanos no savas ikdienas identitātes digitālajā vidē – vai „vīrietis” ir noklusējuma stāvoklis, vai tikai maza rotaļa, kas dabiski izveidojusies lietotāju izvēles un pieejamo tehnoloģiju mijiedarbībā? Ik pa laikam uzvilnī un noplok protesti pret sieviešu un vīriešu tēlu dizainu spēlēs, filmās un animācijās. Bet to, cik apzināta ir gan lietotāja, gan dizainera izvēle – to galu galā diktē produkta pozicionēšana tirgū. Datorspēles pārsvarā spēlē vīrieši, tāpēc to tēli tiek veidoti tādi, lai ieinteresētu visupirms viņus, – kamēr glancētie žurnāli un lielveikali ir iekārtoti tā, lai izpatiktu sievietēm. Tā nav sazvērestība, bet gan bizness un mērķauditorijas apzināšanās. Skaidrs, ka datorbalss sarunas ar augu diez vai ietekmē tā augšanu. Tad kur meklējams sākums šai nodarbei, kas no malas izskatās patiesi amizanti? Mana atkarība no augiem, audzēšanas un eksperimentiem dārzā nāk no ģimenes. Tēva mammai bija ļoti praktiska, laucinieciska pieeja dārzam (kartupeļi, bietes, burkāni); mammas mammai bija daudz smalkāka, pilsētnieciskāka attieksme – jāaudzē rozes un zemenes. Mana mamma sarunās ar augiem ir tieša un skarba – viņa tiem regulāri un pārliecinoši saka: „Ja negribi – neaudz! Visiem vietas nebūs, un man tevis nevajag!” Šajā atmiņu ceļojumā vienīgais stāsts, kas saistās ar ģimenes vīriešiem un dārzniecību, ir par mammas tēvu, kurš starp vecmammas tomātiem audzēja tabaku. Es runāju ar kastē uz balkona augošajām dillēm un tomātiem un iztēlojos, kā tie man atbild. Runājot pētu bojātās lapas un cenšos izzināt kaitējuma cēloni, meklēju insektus, pārbaudu augsni. Tērzēšana ar augiem nav kā runāšana ar sevi –„dialogos” ar sevi mēs kaļam konstruktīvus plānus darāmajiem darbiem vai pārspriežam idejas, kamēr ar augiem runājam par veselību, nezālēm, ūdeni un sauli – tās ir kā vieglas sarunas ar kaimiņiem. Projekts „Runā ar mani” pārbaudīja robežas – reizē ļoti trauslas un neapšaubāmas –, liekot mums meklēt atbildes uz jautājumiem: kas ir zinātne, kas – ezoterika, ticības spēks, placebo efekts? Un tajā pašā laikā tā parādīja kaut ko tik nepārprotamu: šeit ir kāds, kas ir gatavs klausīties – runā! Atzīmē savu esamību šeit, nevis ieskrāpējot to Gūtmaņa alas sienā. | |
| Atgriezties | |
