VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viltotie zaķi un siļķes kažokā Aiga Dzalbe Ivars Grāvlejs. „Nezināmā latviešu fotogrāfija” Latvijas Fotogrāfijas muzejs 04.08.–04.09.2016. | |
 Jānis Piparsons. „Vaira”. Sudraba želatīna kopija. 13 × 18 cm. 2004 © Jānis Piparsons | |
| Pēdējo gadu laikā Rīgas iedzīvotājiem ik pa laikam nejauši gadās saskarties ar mākslinieka Ivara Grāvleja intervencēm. Tās ir novērotas dažādās vietās – ne tikai izstāžu zālēs un internetā, bet arī pie glītajām Rīgas lielo burtu robežzīmēm, sabiedriskā transporta pieturvietās, Latvijas Radio tiešraidē u. c. Jaunākais mākslinieka izgājiens Fotogrāfijas muzejā ir šķietami gādīgs papildinājums mākslas vēsturei – arvien vēl neuzrakstītās Latvijas fotogrāfijas vēstures robu aizšpaktelēšana ar vieglu roku. Ironiski jautrais Ivara Grāvleja piedāvājums – fragments no mākslinieka maģistra darba, kas tapis, absolvējot FAMU akadēmiju Prāgā, – ir viņš pats Latvijas fotogrāfijas vēsturnieka lomā un četri sulīgi tipāži fotogrāfu lomās. Izstādē eksponētas dažas fotogrāfijas un vairāki aizkustinoši stāsti – piemēram, par to, kā latviešu fotogrāfiem neiet ar sevis popularizēšanu starptautiskajā arēnā, jo „viņu darbus raksturo ziemeļnieciska atturība un dziļums”, vai kā 21. gadsimta sākumā māju bēniņos un pagrabos tikuši atrasti līdz šim nezināmu fotogrāfu arhīvi. Tajos ne vien apliecināta Ivara Grāvleja nerimstošā fantāzija un humora izjūta, bet klasiskās satīras žanra tradīcijās sarkastiski norādīts uz Latvijas mākslas vēstures, fotomākslas un fotogrāfu vides nacionālajām īpatnībām un arvien kultivētajiem mītiem. Četri „līdz šim nezināmie fotogrāfi” pārstāv plašu laikaposmu un sagrauj valdošo viedokli par vienīgi piktoriālisma un poētiskā dokumentālisma cienījamu eksistenci Latvijas fotomākslā. Grāvleja jaunatklātie autori, izrādās, ir bijuši laikmetīgi un progresīvi katrs sava laika pasaules fotogrāfijas kontekstā. Piemēram, Kārlis Kalnbērzs (1892–1938) bijis aizrautīgs futūrists, kurš ne vien mīlējis un apbrīnojis ātrumu, troksni un mašīnas, bet arī pazinies ar slavenajiem krievu avangardistiem, tomēr nav ticis īsti pieņemts to vidū, jo viņam pārmests provinciālisms un fašistiska nostāja. Uz sava rakstāmgalda viņš visu mūžu glabājis piemiņu no tēva – cirvi, kas eksponēts arī instalācijā Fotogrāfijas muzejā. Liepājnieks Toms Rozenbergs (1934– 2014) savulaik bijis Latvijā vienīgais konceptuālās fotogrāfijas pārstāvis. Viņš esot radījis divas izcilas fotogrāfiju sērijas – „Bez nosaukuma” (1963) un „Sienas” (1964), kuras radītas ar aparātu „Zenit”, nenoņemot vāciņu no objektīva, tādējādi protestējot pret padomju iekārtu. Savukārt hipiju sadzīves dokumentētājs, kopienas „Lakstīgala” dalībnieks Jānis Auseklis (1947) ir ticis pat represēts homoseksuālās orientācijas dēļ, un viņa darbi nekad nav tikuši atzīti – kritiķi tos netaisnīgi saucot par pornogrāfiju, neskatoties uz seksuālu un vardarbīgu sižetu izplatību klasiskajā mākslā. Jaunāko periodu Ivara Grāvleja vēstures versijā pārstāv fotoreportieris Jānis Piparsons (1982), kurš ilustrē tēzi, ka mūsdienās „fotogrāfa ceļš uz mākslu bieži balstās vienīgi uz lētu triku”. Protestējot pret slikto ekonomisko situāciju valstī un ārzemnieku diskrimināciju, Piparsons prezidenta pils dāmu tualetē paslēpis fotoaparātu un iegūtos attēlus publicējis Krievijas presē, par ko vienā mirklī kļuvis slavens Krievijā, bet Latvijā ticis pilnībā ignorēts. Šie komiskie, ar šķietami autentiskām fotogrāfijām ilustrētie stāsti – daļa no lielāka projekta „Nezināmā latviešu fotogrāfija” – kārtējo reizi apliecina Ivara Grāvleja neērto, bet noturīgo un vajadzīgo pozīciju Latvijas mākslas kopainā. Viņš apzinīgi un nežēlojot savu reputāciju pilda katrai veselīgai sabiedrībai nepieciešamā trikstera funkcijas, ar visai drastiskiem paņēmieniem satīriski apšaubot konvencionālo vērtību hierarhiju un asprātību izmantojot kā ieroci, lai pievērstu uzmanību parasti notušētām nebūšanām, trūkumiem un liekulībai. | |
| Atgriezties | |
