VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Baltais labirints Agnese Jeromāne Inga Meldere. „Krāsojamās grāmatas” Edgars Gluhovs. L’Uomo Vague Daiga Grantiņa. Heap-core,,, kim? Laikmetīgās mākslas centrs 02.09.–16.10.2016. | |
 Edgars Gluhovs. Skats no izstādes L’Uomo Vague. 2016 Foto: Andrejs Strokins | |
| 2. septembrī kim? Laikmetīgās mākslas centrs ar vērienīgu pasākumu programmu atvēra apmeklētājiem savas jaunās un gandrīz divtik lielās izstāžu telpas Sporta ielā 2. Vienlaikus ar telpu svinīgo atklāšanu publikas vērtējumam tika nodotas trīs starptautiski atzītu latviešu mākslinieku – Ingas Melderes, Edgara Gluhova un Daigas Grantiņas – personālizstādes, kas bija skatāmas līdz oktobra vidum. Šodien, šķiet, jau ir pierasts, ka laikmetīgās mākslas izpausmes aptver ne vien dažādus medijus, bet arī telpas, vietas un nevietas, taču ne tik tālajā 2009. gadā, kad kim? kopā ar vēl dažām kultūras norises vietām (kultūras centrs Dirty Deal, Spīķeru koncertzāle) ar lielu personīgo iniciatīvu un mērķtiecīgu darbu sāka apdzīvot un attīstīt Spīķeru radošo kvartālu, tā vēl nebija. Spīķeros organizētās aktivitātes sniedza plašu, pastāvīgu un novatorisku iknedēļas kultūras piedāvājumu, un, atskatoties uz paveikto, kā kim?, tā Dirty Deal Teatro kalpoja kā platforma jaunajai mākslinieku un režisoru paaudzei, ļaujot eksperimentēt ar radošajām idejām, telpām un publiku. Šo septiņu gadu laikā kim? Laikmetīgās mākslas centrs sarīkojis vairāk nekā 150 gan latviešu, gan ārvalstu mākslinieku izstāžu, tostarp izveidojot arī ekspozīciju North by Northeast Latvijas nacionālajam paviljonam 55. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē (2013). Vienlaikus organizējot izglītības programmas ar sarunām un praktiskām nodarbībām, iedziļinoties izstāžu tēmās un vizuālajā informācijā, arī skatītājs tika ierauts nepārtrauktā izglītošanas procesā un aicināts paplašināt savu līdzšinējo izpratni par mākslu kā prasmi skaisti attēlot – jo laikmetīgā māksla bieži vien bez kontekstuālās informācijas nav saprotama un jāpiekrīt filozofam Derekam Matraversam (Derek Matravers), kurš sacījis: „(..) ja mēs pieredzam (mākslas) darbu, to neizprotot, mēs to uztveram kā bezvērtīgu”1. Tādējādi ir patiess prieks, ka kim? Laikmetīgās mākslas centrs ne vien turpina, bet paplašina savu radošo platformu, atbalstot un aktualizējot laikmetīgās mākslas procesus, kā arī sniedzot iespēju māksliniekiem un sabiedrībai aktīvi piedalīties to attīstībā Latvijā un ārpus tās. Mākslas centra plānos ir izaugt par lielu un nopietnu Baltijas reģiona laikmetīgās mākslas institūciju un starptautiski atpazīstamu mākslas centru, līdz ar to pārcelšanās uz lielākām telpām ir tikai likumsakarīgs solis. Jaunās telpas (nomas līgums ar nekustamā īpašuma aģentūru gan pagaidām noslēgts uz diviem gadiem) izvietotas ēkā, kur agrāk atradās saldumu fabrikas „Laima” filiāles ražošanas telpas; tagad tās kalpo par mājvietu sešām ekspozīciju zālēm. Uzreiz gan jāpiebilst – ir manāms, ka finansiālie resursi telpu restaurācijai bijuši ierobežoti. Tomēr, neskatoties uz nepilnībām, kas bija vērojamas atklāšanas dienā, savdabīgā veidā telpas pašas kļuvušas par konceptuālu laikmetīgās mākslas objektu. Neviļus nāk prātā mākslinieka Īva Kleina (Yves Klein) tukšā galerija (Le Vide, 1958), kur telpiskā vide ar raupjo faktūru un izteikto materialitāti kļuva par centrālo fokusu mākslinieka radošajā apcerē. Arī mākslas kritiķis Braiens O’Dohertijs (Brian O’Doherty) savā pētījumā par galeriju telpisko ideoloģiju uzsver, ka „esam sasnieguši brīdi, kad mēs kā pirmo ieraugām telpu, nevis mākslu”2. Gribētos vēl piebilst, ka vienkārši būšana tur kļūst par savdabīgu performanci starp vidi, mākslas objektiem un skatītāju, nespējot tos nodalīt citu no cita. Tādējādi kim? izstāžu zālē un darbu ekspozīcijās forma un saturs nav nošķirami; viss – sākot no baltajām sienām, metāla sijām un padomjlaika flīžu grīdām līdz pat darbiem un to pavadošajiem informatīvajiem bukletiem – atklāj laikmetīgās mākslas raksturu. Kā spilgtu piemēru var minēt Daigas Grantiņas Heap-core,,, instalāciju, kas novietota uz brūnas flīžu grīdas: darbs tai ir pieskaņots tonāli, tomēr kontrastē ar formu un materiālu, radot fenomenu, kas nepakļaujas loģiskiem secinājumiem, tikai sajūtām. Centram, lai tas sasniegtu iecerētos mērķus, ir ne vien jākļūst par kvalitatīvu laikmetīgās mākslas ekspozīcijas vietu, bet arī dzīvīgu un izglītojošu vidi diskusijām par un ap mākslu, bet, ņemot vērā telpu izkārtojumu un to plašumu – labirintam līdzīgo struktūru –, šķiet, tieši lekciju cikliem tās nav ideāli piemērotas. Darbnīcām gan. Taču, uz izstādes atklāšanu ierodoties no pagalma puses, atklāju, ka tur gan paveras iespaidīgs telpisks plašums, kas centra turpmākajām aktivitātēm sniegs lielas priekšrocības, gan sadarbojoties ar citām institūcijām, gan, iespējams, eksponējot konceptuālus lielformāta darbus un instalācijas. Par izvēlētajiem māksliniekiem, ar kuru darbiem atklāja kim? jauno izstāžu zāli, varētu rakstīt daudz, bet pats būtiskākais ir, ka visi trīs ieguvuši starptautisku atzinību un piedalījušies daudzās izstādēs Eiropā un ASV. Vēl ievērības vērts ir fakts, ka, pateicoties tieši kim? aktivitātēm, Daigai Grantiņai šī bija pirmā personālizstāde Latvijā. Tādēļ izstāde bija nozīmīga ne vien laikmetīgās mākslas lauciņā, bet arī nosacīti nacionālā kontekstā, jo uzskatāmi pierādīja, ka jaunā mākslinieku paaudze var sasniegt profesionālu un novērtētu līmeni arī starptautiskā vidē. Pamīšus Berlīnē un Cīrihē dzīvojošā mākslinieka Edgara Gluhova (1980) izstāde L’Uomo Vague atklāja darbu sērijas, kas tapušas pēdējā gada laikā un bija paša mākslinieka selektīvi izvelētas šai izstādei. Izmantojot dažādus medijus savu ideju realizācijai, mākslinieks pārstāv izteiktu konceptuālisma virzienu. Tas tapa redzams pirmajās divās izstāžu zālēs, kolīdz bija pārkāpts to slieksnis: te atradās gan ready-made objekti (zirgu iejūga atribūti), gan zīmējumi uz akrilstikla, gan fotogrāfijas. Lai arī darbi nebija no vienas sērijas, šīs izstādes konceptuālajā ietvarā tie savijās kā būtiski elementi, radot sajūtu par savstarpēji nesaistītiem, tomēr vienas dzīves laikā vai vienas personas piedzīvotu notikumu fragmentiem. Helsinkos dzīvojošās mākslinieces Ingas Melderes (1979) „Krāsojamās grāmatas” darbi, kas bija eksponēti vienā no lielākajām zālēm, kā jau norādīts nosaukumā, runāja par krāsojamajām grāmatām, kas kā savdabīga terapija pēdējos gados kļuvusi populāra tieši pieaugušo brīvā laika nodarbēs. To, starp citu, ikdienā redzam arī kā jaunāko tendenci grāmatveikalu plauktos, kur sagūlušas „krāsojamās mandalas pieaugušajiem”. Māksliniece bija izvēlējusies gan sev raksturīgu attēlu un simbolu valodu no „personīgā arhīva”, gan tehnisko risinājumu, darbos saplūdinot vairākas tehnikas – kolāžu, sietspiedi, eļļu. Parīzē dzīvojošās mākslinieces Daigas Grantiņas (1985) instalācijas Heap-core,,, bija izvietotas divās zālēs. Savdabīgo formu un ideju objektus kā stāstu apvija amerikāņu rakstnieces Mērijas Rainboldas Kouplendas (Mary Rinebold Copeland) tekstuālais pavadījums, kas bija nodēvēts par „Tūri ar gidu”, bet patiesībā atklāja kādas sievietes, vārdā Andželas, pārdomu vai piedzīvoto situāciju fragmentus. Teksts tapis mākslinieces un rakstnieces kopējā sadarbībā, un bija interesanti vērot, kā šāda radošā sintēze spēj fiziski aizpildīt telpu līdzīgi skaņas un gaismas elementiem. Skanstes rajons veiksmīgi papildināts ar vēl vienu nozīmīgu objektu, kuru ir vērts apmeklēt gan mājupceļā no darba, gan pusdienu pārtraukumā, gan izejot ielās. Jaunās telpas sola daudzpusīgu, bagātīgu un interesantu mākslas dzīvi. Nav noslēpums, ka, lai kaut kas attīstītos un augtu, par to jārūpējas – tāpēc šajā gadījumā nepietiks, ja būsit aizgājis (aizgājusi) uz kim? Laikmetīgo mākslas centru tikai tā atklāšanas dienā. Ejiet, skatieties, piedalieties, jautājiet, atbalstiet! 1 Matravers, Derek. Introducing Philosophy of Art: In Eight Case Studies. Durham: Acumen Press, 2013, p. 12. 2 O’Doherty, Brian. Inside the White Cube: The Ideology of the Gallery Space. Berkley, Los Angeles, London: University of California Press, 1986, p. 14. | |
| Atgriezties | |
