VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rotaļas, dzīvesstils un izmisums villā Vilnis Vējš Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 8 K. K. fon Stricka villa, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, „Galerija Centrs” 08.09.–25.09.2016. | |
| Festivāla Survival Kit 8 atklāšanas vakarā K. K. fon Stricka villa izskatījās kā spoku kuģis – it kā nolupusī greznība būtu atgriezusies savā vietā, bijušie īpašnieki atdzīvojušies un atkal pieņemtu viesus. Protams, tā bija tikai mirklīga ilūzija – nevajadzēja pat īpaši rūpīgi ieskatīties, lai konstatētu, ka ēka ir bēdīgā stāvoklī, ka gaismu un siltumu izstaro nevis sveces vai gāzes lukturi, bet industriālas halogēnlampas un iespaidīgais viesu pūlis nav nekādi buržuji – drīzāk tāda tauta, kurai ienākšana lepnajā namā paredzēta tikai pa ķēķa durvīm apkalpojošā personāla statusā. Bija grūti uzreiz pateikt, vai nolaistā ēka izraisīja vairāk žēluma, esot tāda, kā līdz šim – slēgta, klusa un apsargāta –, vai atvērta visiem garāmgājējiem pa ceļam uz blakus esošajiem bāriem. Bija gan viens apstāklis, kas bēdīgo ainu mīkstināja un, patiesību sakot, arī radīja aprakstīto optimistisko ilūziju – tā, bez šaubām, bija mākslas klātbūtne, kam piemīt spēja iedvest cildenību drupās un sapost jautram karnevālam pat miroņus. Uzriez jāatzīst, ka ikgadējās izstādes Survival Kit šīgada – jau astotais – turpinājums kuratorēm Solvitai Kresei un Ingai Lācei bija izdevies godam, pateicoties veiksmīgai tēmas izvēlei: viņas bija pagatavojušas kulteni no akupunktūras, šamanisma, okultisma un citām netradicionālām garīgām praksēm, iegūstot maisījumu, kuram ar entuziasmu pievēršas mākslinieki un – kas ne mazāk svarīgi – arī skatītāji. Kaut gan saukt par netradicionālām šīs izejvielas var tikai, vadoties no dominējošo reliģiju vai stingras racionalitātes skatpunktiem, jo katrai atsaucei, ko mākslinieki iepin savās fantāzijās, ir noteiktas un bieži vien citai citu izslēdzošas tradīcijas. Leģitīmais princips, kas ļauj tām visām pastāvēt vienuviet, ir postmodernās mākslas rotaļīgais, antikategoriskais raksturs, kas it kā atceļ stingras robežas un nepārvaramas pretrunas. Tomēr, ja māksla būtu persona, mēs tai nemaz nevarētu piedēvēt raksturu, jo mākslā nav nekā pastāvīga un noturīga, tikai bezgalīgu uzvedības variantu iespējas bezgalīgā situāciju daudzveidībā. Piemēram, ir diezgan redzama atšķirība, kā savu teoriju būvējis Žanis Valdheims (1909–1993) un kā – lielākā daļa vēl dzīvo izstādes mākslinieku. Man, droši vien tāpat kā daudziem citiem, šī bija pirmā sastapšanās ar šo latviešu izcelsmes „mākslinieku un filozofu”, kā viņš pieteikts festivāla katalogā. Tomēr pat tajā publicētā nelielā informācija par autoru, kas sava mūža lielāko daļu dzīvojis Kanādā, ļauj saprast, ka viņš, lai arī abās profesijās drīzāk dēvējams par naivistu vai autodidaktu, tām pievērsies ar lielu nopietnību. Turklāt – mēģinot atklāt universālas likumsakarības, radīt vienotu un nepretrunīgu, un reizē ļoti vispārinošu teoriju par attēliem un valodu. Izstādē skatāmās ģeometriski abstraktās kompozīcijas ir tikai neliela daļa no veseluma, jo nav šaubu, ka tieši veselums ir bijis ekscentriskā entuziasta ideāls. Ar to Valdheims iekļaujas modernās mākslas koordinātās, kurās valda ticība racionālām darbībām. | |
 Atis Jākobsons. „Klusuma istaba”. Instalācija. 2016 Foto: Andrejs Strokins | |
| Par ekscentrisku, tomēr mērķtiecīgu un ideālu apgaismotu rosīšanos liecināja arī Damagomi grupas arhīva materiāli, ko Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā bija izstādījis Floriss Šēnfelds (Floris Schönfeld). Kaut arī izstādes veidotājas pievērsušas īpašu uzmanību faktiem, kas liecina par ezoterikas lielo ietekmi uz modernistu daiļradi, viņu darbības vektors tomēr bijis vērsts uz jaunas pasaules radīšanu. Postmodernās rotaļas atslēgas princips ir gluži cits – dekonstrukcija, un nevar noliegt, ka tas ir darījis daudz, cīnoties pret mītiem un aizspriedumiem, no kuriem pasaulei būtu jāatvadās uz visiem laikiem. Tomēr arī tie mīti, pret kuriem laikmetīgā māksla it kā izjūt simpātijas (kā šajā izstādē), tai kalpo vien par iemeslu nebeidzamai rotaļai, uzjautrinošai situāciju izspēlei, īslaicīgam intelektuālam kairinājumam. Itāļu performances māksliniece Kjāra Fumaja (Chiara Fumai) pašas piekopto okultismu sauc par postmodernu (intervijā portālam Arterritory 21.09.2016.) un apgalvo, ka uzņemas medija lomu (ar uzsvaru uz vārdu „loma”), izsaucot mirušo garus, jo no tās auditorija baidoties. Tam gan bija grūti noticēt, skatoties video „Ļauno garu grāmata”, ja vien baidīšanās nav tāda kā bērnu rotaļā – bagātīgi atšķaidīta ar smiekliem. Turpretī instalācija ar rakstu zīmēm, fotogrāfijām, parūkām un citiem priekšmetiem izskatījās tīri poētiski. Humora un poēzijas sajaukums bija raksturīgs gan islandiešu mākslinieces Gabrielas Fridriksdotiras (Gabríela Friðriksdóttir) skulptūrām, gan latviešu titulēto autoru Miķeļa Fišera un Katrīnas Neiburgas veikumam, ap kuriem virmojošā masu interese man nekad nav bijusi īsti saprotama, bet auditorijas piesaistīšanas vārdā šķiet visnotaļ akceptējama. Izstādes kuratores kataloga ievadā „Astoņas Survival Kit atslēgas” pieskārušās tēmai par netradicionālu garīgu prakšu ieplūšanu popkultūrā, izklaides un pakalpojumu sfērā. Izstāde tiešām būtu interesants gadījums dzīvesstila pētniekiem, bet varbūt ne gluži tādā veidā, kā ierosināts. Šķiet, ka festivāla formāts, kurā pāraugusi ikgadējā izstāde, ir kā laikmetīgās mākslas dzīves mikromodelis, kam ir vistiešākais sakars ar hipiju iedibināto pulcēšanās modeli, to apaudzējot ar mūsdienu korporatīvās kultūras sastāvdaļām – kultūras produktu zīmološanu un virzīšanu tirgū, nekustamo īpašumu ģentrifikāciju un tamlīdzīgi. Mēģinot raksturot šo virzību, kā vienojošais elements jāmin alternatīvas meklējumi. Tomēr tā nav tā pati alternatīva, ko 60. gadu puķu bērni piedāvāja izkurtējušajai patērētāju pasaulei, aicinot atmest vecos tikumus un izvēlēties citu ceļu. Mūsdienās alternatīvu ir daudz, un tās formē patērētāju tiesības uz izvēli no vairākiem piedāvājumiem. Vērojot mākslas pasākumos arvien pieaugošo auditorijas iesaistīšanu, radošās darbnīcas, pedagoģijas programmas, nevar izvairīties no domas, ka visa šī jautrā jezga pastāv tikai tāpēc, ka pārtikusi, pelnoša sabiedrība ir gatava maksāt par bezrūpīgu ilūziju saglabāšanu saviem bērniem – viņu tiesībām visur kur piedalīties, visu pamēģināt, pamācīties un, noteikti – nebeidzami izklaidēties. Kamēr korporāciju birojos nomocītajām mātēm un tēviem pašpalīdzības literatūra, fiksā meditācija un aizraušanās ar ezoteriskām tēmām ir vienīgā brīvība, ko pieļauj lojalitāte tirgum un darba devējam, un to viņi arī labprāt bauda bez jebkāda mākslinieciska pastarpinājuma. Izstāde Survival Kit 8 sabiedrības kritikai bija pievērsusies tikai pavisam nedaudz – Marte Jonslīna (Marte Johnslien) no Oslo demonstrēja dokumentālus videoierakstus no demonstrācijas, kuru bija rīkojusi Dalailamas, šī Rietumu atzītā galvenā budista, opozīcija. Minoritārai reliģiskai grupai, protams, neliekas, ka viņu ticība ir tikai „viena no” iespējām pamēģināt garīgumu; viņu demonstrācija ir vērta uz savas pilnīgas un nedalītas patiesības aizstāvību. Savukārt starpdisciplinārā autoru grupa Goldin+Senneby darbā „Nulle maģijas” (jeb „Nekādas maģijas”) bija izklāstījusi komplicētu vēstījumu par situāciju finanšu tirgos, kuros racionāla aprēķina ir mazāk, nekā sabiedrība gribētu domāt, un godprātības nav nemaz. Nav grūti pamanīt, ka alternatīvas garīgas prakses izraisa lielu atsaucību auditorijā, kad tās piedāvā ātrus risinājumus sadzīves problēmām – ko ēst, kā ģērbties, kā audzināt bērnus. Tomēr atsaucīgas ir ne tikai mājsaimnieces – teju ikkatram, sasniedzot zināmu vecumu, pieredzē būs iekrājies kāds stāsts par veselības problēmām un tradicionālās medicīnas nespēju tās risināt. Šajos gadījumos visu alternatīvu izmēģināšana vairs nav spēle, bet, iespējams, vienīgā iespēja ar tīru sirdsapziņu pavadīt uz kapu kalniņu kādu neārstējami slimu radinieku. Vai arī pieredzēt brīnumainu izveseļošanos. „Smagā” medicīna nav izstādes fokusā, bet garīgās veselības traucējumi gan, ja pie tādiem pieskaitām arī nepārejošas skumjas, melanholiju, nespēju atbildēt uz eksistenciālas dabas jautājumiem. Lai cik kreatīvu un produktīvu sevi gribētu redzēt sabiedrība, tajā arvien būs atrodamas patiesas ciešanas un izmisums, kura cēloņus nespēs novērst ne tradicionāli, ne alternatīvi ātrie risinājumi. Artūra Virtmaņa milzu insalācija „Izgaist fantāzijā” un Ata Jākobsona „Klusuma istaba” bija darbi, kas smēlušies iedvesmu no bagātīgā romantisma mantojuma, un, lai gan tajos bija lietoti atšķirīgi stilizācijas paņēmieni, veidoja tiltu pāri postmzodernisma spēlītēm un pat modernisma ideāliem uz kādu nepārejošu iekšēju realitāti. | |
| Atgriezties | |
