VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Klusais provokators Ar igauņu mākslinieku Jānusu Sammu sarunājas sociālantropoloģe Madara Bunkše | |
| Tikšanās ar Jānusu Sammu (Jaanus Samma) notiek pirms Rīgā paredzētās Tēlniecības kvadriennāles. Sakritības pēc abi vienlaikus esam Tallinā un tikšanos varam norunāt jau pēc divām dienām. Jānusa daiļradi ievēroju 2013. gadā, kad viņš ar instalāciju „Opera” sevi veiksmī gi pieteica Igaunijas laikmetīgās mākslas balvai Köler Prize 2013 un saņēma gan galveno, gan skatītāju simpātiju balvu. Šī intalācija bija daļa no lielāka projekta „Priekšsēdētāja stāsts”, kas 2015. gadā pārstāvēja Igauniju Venēcijas mākslas biennālē. Varētu rasties priekšstats, ka, krājot vietējos panākumus un starptautisku atzinību, Jānusa pašizteiksmē viegli varētu pavīdēt arī augstprātības vai ārišķības pazīmes, taču viņš atstāj racionālas personības un „viegla” sarunbiedra iespaidu. Uz mūsu tikšanos, kas norunāta pie Brīvības pieminekļa, Jānuss atbrauc ar riteni, mugurā svīteris ar Disneja animāciju. Tallinā pēdējās vasaras dienas lutina ar sauli, un mēs lēnā gaitā dodamies pēc kafijas. M.B.: Tu šogad piedalies Tēlniecības kvdriennālē Rīgā. J.S.: Jā. „Nātres” ir vecs darbs, tāpēc man patiesībā sevi ar to jau ir pagrūti saistīt. Es to izveidoju jau pirms vairākiem gadiem, un tagad Kirke Kangro, kura ir viena no kvadriennāles kuratorēm, vēlējās šo darbu atkal parādīt. Manuprāt, šajā kvadriennāles konceptā tas iekļaujas itin labi. M.B.: Pirmoreiz tu to izveidoji jau 2009. gadā. J.S.: Tas sākās ar manu interesi par nezālēm un to, kā mēs, cilvēki, mēģinām visu kontrolēt, arī dabā. Nezāle šajā procesā ir kā „sliktais elements”, kas bojā mūsu ideālo plānu. Šajā darbā es veidoju klasiskā franču dārza paraugu ar barokālām ģeometriskas formas „dobēm”, bet šajās dobēs auga nātres, kas – vismaz mūsu reģionā – ir viena no viskaitinošākajām nezālēm, jo dzeļ. Iestādīju un skatījos, vai tās pārņems dārzu vai ne. Darba nosaukums toreiz bija „Balanss” – proti, tas, kas atrodas starp kārtību un haosu. Tagad, kad šo darbu pēc septiņiem gadiem veidoju atkal, jūtos jau distancējies no tām domām, kādas man bija toreiz, tādēļ darbu nosaucu vienkārši „Nātres”. Tas savā ziņā ir interaktīvs darbs, kurā skatītājs var ieiet un staigāt pa dārza celiņiem, kas izveidoti starp šīm nātru dobēm, un, iespējams, arī tikt nātru sadzelts. Taču kvadriennāles laikā jau droši vien būs vēss un neviens vairs nevalkās šortus. Šo darbu es sāku Tallinā, bet pilnā apjomā to izveidoju Zviedrijā, Lūleo – vietā, kur Zviedrija satiekas ar Somiju. Zviedrija ir tik ļoti organizēta un visu saskaņā ar drošības noteikumiem kontrolējoša, un man bija interesanti vērot, kā viņi modri uzraudzīja, lai cilvēki neietu pārāk tuvu dārza malai un bērni neapdedzinātos ar nātrēm. Tas man likās tik absurdi un reizē smieklīgi, jo bērni dabā var savainoties ar jebko un nātres, kuru neliels dzēliens patiesībā ir pat veselīgs, būtu mazākā problēma. Tā man bija ļoti „zviedriska” pieredze. M.B.: Pirms gada tu piedalījies 56. Venēcijas mākslas biennālē ar darbu „Priekšsēdētāja stāsts”. Es izstādi redzēju Tallinā un, manuprāt, tā bija iespaidīga un satriecoša. Darba pamatā ir geja Juhana Ojastes (1921–1990), kara varoņa un kolhoza priekšsēdētāja, dzīves stāsts. Par iesaistīšanos homoseksuālās darbībās viņam 1964. gadā tika piespriests pazemojošs cietumsods. Pēc iznākšanas no cietuma viņš, palicis bez darba, zaudējis ģimenes atbalstu un izslēgts no komunistiskās partijas, pārcēlās uz Tartu, kur viņu pēc vairākiem gadiem nogalināja vīriešu kārtas prostitūta. Kā tavu darbu uztvēra ārvalstu publika? Vai tā lokālā vēsturiskā konteksta dēļ Venēcijā to nebija grūti saprast? J.S.: Homoseksualitāte ir jautājums, kas šajā kontekstā skar visas Baltijas un postpadomju valstis. Es centos izstāstīt šo stāstu, cik vien labi un reizē arī vienkārši iespējams. Ar izstādi Venēcijā bija citādi nekā Tallinā, – Tallinā man nebija cilvēkiem jāskaidro, piemēram, kas ir kolhozs. Venēcijā, kur bija ļoti internacionāla publika, visas ar kontekstu saistītās detaļas nācās izskaidrot. Par laimi, man bija itāļu kurators [Eudženio Viola], ar kuru sarunu gaitā nonācām pie tā, kas man būtu jāizskaidro vairāk un kas – ne. Protams, es jau biju sācis strādāt pie tēmas daudz agrāk, bet darbs attīstījās ar laiku. M.B.: Kā tu atradi stāstu par Priekšsēdētāju? J.S.: Pirms pieciem gadiem sāku strādāt pie pētījuma par homoseksualitāti padomju Igaunijā, un, kad es sāku intervēt cilvēkus, uzzināju par vīru, vārdā Priekšsēdētājs – tā viņu sauca, jo viņš savulaik bija vadījis kolhozu. Viņa pieredze man šķita labs iegansts uzsākt sarunu par tēmām, par kurām, manuprāt, ir svarīgi runāt tā laika homoseksualitātes kontekstā. Piemēram, par precēšanos kā kaut ko tik pašsaprotamu, ka tas savā ziņā notika piespiedu kārtā: proti, ja cilvēks vēlējās veiksmīgu karjeru, tad neiztikt bez skaistas ģimenes. Tāpat arī par prostitūciju, kas tēmas ietvaros ir aktīvs elements arī šajā konkrētajā stāstā – īpaši tajā daļā, kas stāsta par laiku, kad Priekšsēdētājs no perifērijas pārcēlās uz Tartu. Arī par vardarbību pret seksuālajām minoritātēm, par kuru to pārstāvji padomju laikā nerunāja atklāti, jo neuzdrošinājās par to sūdzēties varasiestādēm. Izņemot, protams, galējo Priekšsēdētāja gadījumu – jo viņš tika noslepkavots. Kāpēc? Iemeslu mēs nezinām joprojām. Padomju laikā bija ļoti izteikta lamāšanās kultūra; arī tā figurēja šajā stāstā, tāpat kā vēl daudzas citas interesantas tēmas, kas darbā slāņojās kārtu pa kārtai. Un galvenais aspekts – Priekšsēdētājs tika nodots kriminālvajāšanai par homoseksualitāti. Tas bija rets gadījums, tomēr tā notika, un viņš nonāca cietumā. Tiesas materiāls par viņa lietu, kas nonāca pie manis, bija ļoti piesātināts – gan labā, gan sliktā nozīmē. Mīlestības vēstules, šantāžas vēstules un daudz citu lietu, kas padarīja šo dzīves gājumu ļoti krāsainu, veidojot gandrīz tādu kā romānu. Sāku domāt, kā lai visu šo materiālu pastāstu, un kā loģisks iznākums radās šī izstāde. Par svarīgu tās daļu kļuva videomateriāli, kurus veidoju kopā ar režisoru Marko Rātu (Marko Raat). M.B.: Kā izstādi uztvēra Tallinā? J.S.: Svarīgi minēt, ka Igaunijā, atšķirībā no Venēcijas, joprojām ir daudz, daudz konservatīvāka publika, un jāatzīst, ka video tā satura dēļ nav viegli skatīties. Gan Tallinā, gan Venēcijā tika noteikts arī konkrēts vecuma ierobežojums, līdz kuram to nav ieteicams skatīties. Respektējām valstu likumus, kuros ļoti konkrēti minēts, līdz cik gadu vecumam nedrīkst rādīt video, ja tajā redzami sievietes dzimumorgāni, vīrieša dzimumorgāni, dzimumloceklis esot vai neesot erekcijas stāvoklī, aktīvs vai neaktīvs. Atšķirība ir arī tā, ka Venēcijā izstādi skatījās starptautisks profesionāļu pulks, kuri jau visu ir redzējuši un kurus vairs nav iespējams šokēt, – un tas arī nemaz nebija mans sākotnējais nodoms. Taču Tallinā cilvēkus šokēt vēl ir ļoti viegli – īpaši, ja darbi tiek izstādīti muzejā. Tallinā izstādei bija izvēlēta piemērota vieta – Okupācijas muzejs, kur šī tēma ļoti labi iederas. Taču problēma ir tā, ka uz šo muzeju cilvēki nāk aplūkot kaut ko pavisam citu un ar citu nodomu, nekā tad, ja ietu uz mākslas muzeju vai galeriju. Kā jau vēstures muzejam pieklājas, tur dominē fakti un īsti nav vietas šādai interpretācijai; tā vieš neizpratni. Pat es redzu, ka šo izstādi šajā vidē skatīties ir grūtāk, nekā varētu būt, piemēram, KUMU. Kaut kādā mērā es, iespējams, vēlējos šokēt, bet tas man palīdz runāt par nopietnām tēmām, kuras nekādā gadījumā nevarētu izskatīties priecīgi un viegli. Skatītājam ir nepieciešams iziet no savas komforta zonas, lai aizdomātos, par ko patiesībā ir runa. | |
 Jānuss Samma. Publiskā tualete. No projekta „Priekšsēdētāja stāsts”. Pigmenta druka. 120 × 92 cm. 2015 | |
| M.B.: Kā tavā radošajā darbā vispār aizsākās šī tēma? J.S.: Mani vienmēr interesējusi vēsture, un šķita dabiski uzzināt, kāda bija seksuālo minoritāšu dzīve laikā, pirms es biju piedzimis un vēl senāk. Ziņkārība pārtapa mākslas darbā, 2011. gadā gatavojot izstādi, kas saucās „Neizstāstītie stāsti” (Untold stories), notika Tallinas Mākslas hallē un bija pirmā lielā izstāde par queer tēmu. Tajā piedalījās mākslinieki no Austrumu bloka, arī somu mākslinieki, bet izteiksmes ziņā vairākums bija itin tradicionāli darbi. Es veidoju audiointerviju kolekciju, un vienā no šīm intervijām bija runa par Priekšsēdētāju. Un pēc šīs izstādes es turpināju strādāt ar šo konkrēto gadījumu. M.B.: Kā tu vērtē savu piedalīšanos Venēcijas biennālē? Tā bija veiksmīga? J.S.: Šī pieredze man noteikti daudz palīdzēja, un es saņēmu daudz pozitīvu atsauksmju. Par rezultātu esmu priecīgs. Igaunija, tāpat kā Latvija, ir ļoti maza – un mākslas nozare ir īpaši maza –, tādēļ, ja tu kaut ko dari, cilvēki ātri par tevi uzzina. Bet starptautiskā līmenī, protams, ir ļoti grūti būt redzamam visu laiku. Iespējams, tas varētu būt mans mērķis – protams, ka esmu ambiciozs. Bet runa nav par būšanu slavenam; man ir svarīgi, lai es varētu darīt interesantas lietas. Un, ja esi atpazīstams, tev ir lielākas iespējas darīt to, ko vēlies. M.B.: Kāpēc māksliniekam būtu jārunā par tādām tēmām kā seksualitāte un homoseksualitāte? J.S.: Mākslā nevajadzētu pastāvēt nekādām tabu tēmām. Manuprāt, mums nevajadzētu ignorēt tās vēstures daļas, kuras nav komfortablas, jo nerunāšana nav risinājums. Īpaši svarīgi tas ir, domājot par okupācijas perioda upuriem. Piemēram, tie, kuri bija deportēti uz Sibīriju, joprojām nacionālo karogu paslepus glabā zem gultas. Šī aina nav vienkārša – tā ir diezgan sarežģīta. M.B.: Sabiedrība nav gatava runāt par sāpīgām tēmām? J.S.: Gatavojot „Priekšsēdētāja” izstādi Tallinā, pavīdēja komentāri no cilvēkiem, kas ir galvenie Okupācijas muzeja atbalstītāji – un tie ir politiski konservatīvi, ekstrēmi labējā spārna pārstāvji. Šie cilvēki bija neizpratnē, un viņiem, protams, bija ļoti šokējoši, ka tāda institūcija kā Okupācijas muzejs, kas ir labējā spārna „sabiedrotais”, rīko šāda veida izstādi. Tas izraisīja nelielu skandālu. KUMU gan pastāvēja uz to, ka tieši vieta ir svarīga, lai izstādītu šo darbu. M.B.: Vai Igaunijas mākslā diskurss par homoseksualitāti ir mainījies? J.S.: Mākslas scēna Igaunijā ir tik ļoti maza, ka, ja parādās kāda jauna tendence, to uzreiz var pamanīt ļoti daudzās reprezentācijās. Bet tas ir normāli, un es neskatos uz to kritiski. Par homoseksualitāti un līdzīgām tēmām runā Anna Stīna Treimunde (Anna Stina Treumund) – viņa strādā ar vēsturiskiem dokumentiem un iestudē dažus no šiem atradumiem; viņai šī gada beigās būs arī personālizstāde Tartu Mākslas muzejā. Minna Hinta (Minna Hint) un Līsi Ēlmā (Liisi Eelmaa) izveidoja darbu Heard Story, kas bija par homofobiju. Marks Raidpere (Mark Raidpere) 2005. gadā arī pārstāvēja Igauniju Venēcijā ar homoseksualitātes tēmu. Bet, ja mākslā homoseksualitāte vairs nav tabu tēma, tad sabiedrībā kopumā joprojām ir. „Priekšsēdētāja” izstādes atklāšanā Okupācijas muzejā bija klāt deviņi apsardzes darbinieki, jo kāds bija zvanījis uz radio un protestējis pret šo izstādi. Nekas nenotika, bet situācija bija diezgan absurda, kaut arī nopietna. Konservatīvais labējais spārns cīņā par savu taisnību ir ļoti radikāls, un tas ir vērojams daudzās valstīs. To mēs redzam arī Brexit un Trampa piemēros. M.B.: Vai un cik daudz māksliniekam vajadzētu izpaust savu privāto dzīvi? Varbūt privātums kā koncepts šodien ir transformējies vai novecojis? J.S.: Stāsts, par ko runājam, nav mans stāsts, tomēr tas man licis arī sev uzdot jautājumu, kur pastāv robeža. „Priekšsēdētāja” gadījumā es jutu, ka šis stāsts pieder kopienai, kas ar to dalījās. Šī iemesla dēļ man bija sajūta, ka es pakalpoju kopienas mērķim. Bija svarīgi šo stāstu padarīt publisku, jo tas palīdz labāk izprast problēmas, kas ir visaptverošas. Ja es to būtu vienkārši izdomājis vai abstrakti minējis, ka tas bija briesmīgi, tas neiedarbotos tik spēcīgi. Un es jau nerādu „Priekšsēdētāju” vienkārši kā upuri, es mēģinu izstāstīt šo stāstu vairākos līmeņos – viņš ir sliktais tēls, labais tēls, viņš izdarījis kaut ko, kas var šķist nepieņemams, viņš nav varonis, bet, cerams, arī ne antivaronis. Es negribēju veidot izstādi pārāk vienkāršu, bet – jā, ir svarīgi runāt arī par seksualitāti. Neuzskatu, ka šai tēmai vajadzētu palikt noklusētai. Tā ir dabiska mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ja tā ir tabu, tas nenozīmē, ka tā neeksistē, bet, ja tā nav tabu, mēs to varam izprast kopīgi. Sabiedrībā joprojām ir bailes, īpaši no tā, ko tā nezina. Ja uzzinātu vairāk, tad bailēm nebūtu iemesla un būtu vairāk izpratnes par to, ka tas nekādi neietekmē tavu dzīvi. M.B.: Vai vispār ir kas tāds, par ko mākslā nevajadzētu runāt? J.S.: Nepastāv nekas tāds, par ko mākslinieks nevarētu runāt, taču, lai kas tas būtu, ir pašam sev jāatbild uz jautājumu, kāpēc tu to vēlies izteikt publiski, un jārēķinās ar to, kādas varētu būt sekas, – īpaši, ja ir runa par sensitīvām tēmām. Nav jēgas uztaisīt darbu, lai vienkārši šokētu. Kad tu būvē darbu vai izstādi, ir svarīgi apmeklētājiem sniegt emocijas tādā secībā, kā tu vēlies – lai ir kaut kas jauks, kaut kas šokējošs, aizkustinošs un tā tālāk, spēlējot ar auditoriju. Un, lai kāds arī būtu mākslinieka mērķis, ir svarīgi to sasniegt. M.B.: Vai tev pašam ir kādas tēmas, ar kurām tu nejūties komfortabli, kurās negribi iedziļināties? J.S.: Droši vien, ka ir. Bet domāju, ka jebkurā gadījumā ir nepieciešams iedziļināties, lai par konkrēto tēmu tev rastos pašam savs viedoklis, lai kāds tas arī būtu. Es ceru, ka es neko no sevis neslēpju, bet, protams, mēs vienmēr izdarām kādas izvēles – piemēram, uz ko internetā uzklikšķināt un uz ko – ne. M.B.: Kā ķermeņa seksualitātes reprezentācija ir mainījusies pēdējā laikā? J.S.: Nebūšu īstais cilvēks, kurš varētu analizēt seksualitāti padomju periodā, un tad tā nemaz nebija apspriežama vai neapspriežama tēma, jo Padomju Savienībā sekss vienkārši nepastāvēja – un kur nu vēl homoseksualitāte. Kad jautāju cilvēkiem, ko viņi tajā laikā tika dzirdējuši par seksualitāti kopumā, atbilde ir, ka par to netika runāts. Ir daži joki vai baumas par kādiem cilvēkiem, bet nopietnāku sarunu nav bijis. Bet es esmu izjutis interesantu pārmaiņu, ko, protams, analizēju tikai tagad, jo pirms 20 gadiem biju par jaunu, lai par to kaut ko konkrētu domātu. Ja ieskatāmies 90. gadu sākuma medijos – un man šķiet, ka šeit varētu vilkt paralēles arī ar Latviju –, par seksualitāti patiesībā runāja ļoti atklāti. Bija semināri, kuros stāstīja par seksu, nacionālā avīze publicēja rakstus; tas šķita pārsteidzoši, kad pētīju šo tēmu „Priekšsēdētāja” sakarā, jo man bija radies daudz konservatīvāks iespaids par tiem laikiem. Arī runājot par homoseksualitāti – bija ļoti smieklīgi raksti, gan noliedzoši, gan skaidrojoši, kas tā tāda ir. Un sabiedrība bija ļoti atvērta – varbūt ne jau tāpēc, ka tā tiešām bija atvērta, bet tādēļ, ka viss bija mainījies un ieplūda tik daudz jaunas informācijas, un nebija laika saprast, ko katrs par to domā un ko tas īsti nozīmē; vienkārši bija interese iegūt šo jauno informāciju. Tikai tad, kad laiki mazliet nostabilizējās, atkal tika ieņemta konservatīvāka pozīcija, un man liekas, ka ap „milēniumu” mēs jau atkal vairs nevarējām par to runāt tik atklāti. Tagad, protams, tā atkal ir tēma, ko apspriež. M.B.: Vai tu savos darbos ieliec personisko emocionālo pieredzi, vai racionāli izdomā katru posmu, kādam tam jābūt? J.S.: Viss sākas no sevis paša. Galvenais – darīt to, kas patīk un attīstīt to tā, lai pašam būtu gandarījuma sajūta par iznākumu; pārējās vēlmes nāk pēc tam. Tas, kā darbs izskatīsies un par ko tas runās, ir nešķiramas lietas, un es savos darbos mēģinu tās izbalansēt, lai abas viena otru atbalsta. Jo vairāk pieredzes uzkrāts, jo vairāk sāku loģiski – savā ziņā stratēģiski – izdomāt, kā un kur darīt lietas, un tas ir daudzu iemeslu dēļ. Piemēram, ja esmu uzaicināts gatavot vairākas izstādes, bet enerģijas pietiek tikai vienai, vienmēr jāizvēlas viena no iespējām. Tagad zinu, kas strādā labāk, kas – ne. Varbūt pieredzu mazāk, jo zinu, ka visu nepaspēšu. Kad sāku darboties kā mākslinieks, uzņēmos vairāk risku, vairāk izmēģināju, jo vēl nezināju iznākumu, un šajā ziņā kaut kā jauna radīšana ir interesantāka – bet tajā pašā laikā tu vēl pietiekami labi nepazīsti pats sevi. Taču tas ir vienīgais veids, kā augt un kļūt profesionālākam. | |
 Jānuss Samma. „Nātres”. Nātres, grants. 2016 Foto: Lauris Aizupietis | |
| M.B.: Vai tev ir kādi ikdienas rituāli, kas tev palīdz strādāt? J.S.: Man nepatīk romantizēt mākslinieka darbu – tas man nešķiet tik ļoti atšķirīgs no citiem normāliem freelance darbiem. Jā, mums visiem ir nepieciešama iedvesma darbam. Protams, ir dažas lietas, ko es daru patikas pēc, bet tās neuzskatu par tik svarīgām, lai runātu par tām iedvesmas kontekstā. M.B.: Kur tu smelies iedvesmu? J.S.: Tepat, ikdienas dzīvē. Viena relaksējoša lieta, ko es daru – esmu sapratis, ka ir OK nopirkt arī grāmatas, kurās ir gandrīz tikai attēli. Agrāk domāju, ka ir jāpērk vienīgi tādi izdevumi, no kuriem varu kaut ko mācīties, ko vērtīgu uzzināt, bet kādā mirklī sapratu, ka lielās, smagās grāmatas ar daudziem brīnišķīgiem attēliem var sniegt sava veida gandarījumu un iedvesmu. Pirms tam biju domājis, ka šos izdevumus neviens nepērk – ka tie tikai stāv grāmatnīcu „dārgajos galos” un cilvēki garāmejot tos pašķirsta, un man arī nav dīvāna un kafijas galdiņa, uz kura tādu grāmatu skaisti novietot, tāpēc domāju, ka tie nav priekš manis. Protams, tāda veida skaistums neatspoguļojas manos darbos – piemēram, „Priekšsēdētāja” izstādē. Bet ar laiku, iepazīstot sevi labāk, esmu sapratis, ka nav jēgas darīt lietas, kas nenāk dabiski un kuras man nesagādā patiku. M.B.: Arī māksla, tāpat kā grāmatas, ir dažāda. J.S.: Valda uzskats, ka mākslai vajadzētu runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām, bet es izbaudu arī estētiski koncentrētu abstraktāku mākslu – un arī tā kaut kādā līmenī runā par to, kas notiek sabiedrībā. Man nešķiet, ka mākslai vajadzētu būt tikai sociāli proaktīvai; tai vajadzētu būt ļoti daudzveidīgai un bagātinošai ne tikai saturiski, bet arī estētiski. M.B.: Tallinas Mākslas akadēmijā tu mācījies grafikas nodaļā. Kas tevi iedvesmoja pāriet no plaknes mākslas uz trīsdimensionālo? J.S.: Tas nenotika eksperimentālā kārtā – es medijus mainu tad, kad to tiešām vēlos. Man ir ideja, kurai vajag konkrētu mediju. Tas mēdz būt frustrējoši, bet man palaikam vajag mainīt mediju. Piemēram, kā darbā ar džemperiem [2012. gadā aizsākta darbu sērija Sweaters, kurā izmantoti grafiti motīvi] – ja es nezinu, kā kaut ko darīt, tad mācos no jauna vai pajautāju kādam. Kad sāku šo „džemperu projektu”, meklēju cilvēkus, kas varētu tos uzadīt, taču pats neko nezināju ne par adīšanu, ne par dzijas īpatnībām un pieļāvu kļūdas. Mani pēdējie džemperi jau ir daudz labāki. Šobrīd man ir 17 džemperu, un tagad es zinu daudz vairāk par piegriezumiem un citām detaļām. Man patīk grafika, bet tas ir ļoti sarežģīts mākslas medijs un, lai tajā strādātu pienācīgi, ir nepieciešams būt ļoti fokusētam. Iespējams, studiju beigās es jau kaut ko par to zināju, man bija dažas iecienītākas tehnikas. Bet, ja divus gadus ir bijusi pauze, tev kaut kādā mērā ir jāsāk no jauna. Tas neko nenozīmē, ka tu tehniski zini, kā tas jādara, bet ir svarīgi, lai iznākums būtu tāds, kādu vēlies. Tāpēc arī es to nedaru, jo nevēlos praktizēt tikai un vienīgi grafiku, bet darīt to tikai laiku pa laikam man nešķiet iespējams. Man grafika ļoti patīk, bet esmu apguvis arī daudz ko citu – piemēram, tekstila tehnikas; gatavoju rotaslietas. Studiju laikā tu izmēģini daudz dažādu lietu un vēlāk jau zini, kas tev patīk un kas – ne, un tās lietas, kas nepatīk, atmet – kas arī ir slikti, jo tā tu zaudē daudz jaunu iespēju. Tajā pašā laikā, protams, ir forši attīstīt vienu labu lietu. Tas ir kā ar mīļāko saldējumu – dažreiz tev sagribas nogaršot arī ko citu no jaunās saldējumu līnijas, taču parasti tomēr izrādās, ka tas nav tik garšīgs kā tavs iemīļotais. Ir labi pamēģināt ko citu, un domas var arī mainīties, bet, kad tu esi noguris no eksperimentēšanas, ņemsi tikai to, par ko esi pārliecināts. M.B.: „Priekšsēdētāja” izstādē izmantoti ļoti dažādi mediji. J.S.: Jā – instalācija, foto, video, objekti. Šobrīd mans galvenais medijs ir instalācija, bet fotogrāfijas veidoju kopā ar asistenti, kura uzstādīja gaismas un kameru, jo man neliekas, ka pats varu izdarīt to tik labi. M.B.: Vai studiju laikā tev kādi pasniedzēji bija īpaši svarīgi? J.S.: Protams, bija. Es priecājos, ka man ir grafiskās mākslas pamats. Man ir svarīgi, kāds būs darba iznākums un lai tas, pēc manas izpratnes, ir estētiski perfekts. Man nebija pārāk daudz profesoru, no kuriem iespaidoties; vairāk esmu ieguvis no citiem māksliniekiem, kurus satiku studiju laikā, bet nav viena konkrēta, ko es varētu nosaukt. Esmu laimīgs par akadēmijā iegūto pieredzi, jo tagad klasiskās tehnikas vairs netiek mācītas, – esmu viens no pēdējiem, kuri ieguva izglītību tradicionālā izpratnē: tev ir doti trīs vai pieci studiju gadi, un tev no tiem ir jāpaņem maksimums. Protams, ir jauki mācīties visu, bet laiks ir limitēts, tādēļ ir jāizdara izvēles, un tām ir jābūt labākajām. Kopumā esmu gandarīts par akadēmijā pavadīto laiku. Diemžēl vairs nav ēkas, kurā mācījos un kurā akadēmija atradās simts gadus. To nojauca, un tagad tur, protams, būs vajadzīgs tirdzniecības centrs vai kas tāds. Ļoti interesants stāsts. M.B.: No kā tev ir bail? J.S.: Zinu, ka tā nevajadzētu būt, bet mani mēdz biedēt viss, mani pašu ieskaitot, tādēļ es cīnos ar sevi, lai nebaidītos, attīstu skaidru virzienu. Mākslā tas ir citādi – mēdzu izjust spiedienu, kad gatavoju izstādi. Veidojot pirmo izstādi, to vēl neizjutu, uzņēmos vairāk risku un vienkārši darīju. Tagad es mēģinu pārsteigt pats sevi, līdz ar to izjūtu lielāku spiedienu – bet tas, iespējams, ir arī labi. Arī cilvēkus apkārt es nevēlos pievilt. Bet augsta atbildības sajūta man ir, pirmkārt, pašam pret sevi. Gatavojoties izstādei, man patiešām jābūt laimīgam par to, ko daru. Ja tā nav, tad jāpaņem pauze, lai pārdomātu, kur ir problēma. M.B.: Kādi ir tavi nākamie plāni? J.S.: Man nākamā gada sākumā ir paredzēta izstāde Tallinā, Temnikova & Kasela galerijā, un tai gatavoju jaunus darbus. Turpinu arī sadarbību ar Eudženio Violu (Eugenio Viola), kurš pagājušogad bija Igaunijas ekspozīcijas kurators Venēcijas biennālē. Nākamgad man ieplānota izstāde Romā. Bet par to vēl pāragri runāt. M.B.: Varbūt Baltijas valstīm vajadzētu kopēju paviljonu Venēcijas mākslas biennālē? J.S.: Neesmu par to domājis, bet, manuprāt, mums, igauņu, latviešu un lietuviešu māksliniekiem, vajadzētu izrādīt vairāk intereses citam par citu, jo esam tik ļoti tuvu, un es jūtu, ka līdzīgās vēstures dēļ mums ir arī līdzīgas tēmas, par ko runāt. Es neredzu daudz latviešu mākslinieku Tallinā un nezinu arī daudz igauņu mākslinieku, kuri izstādītos Rīgā vai Viļņā. Festivāli un dažādas programmas – jā, tās notiek, bet ne personālizstādes. Tā būtu bagātinoša pieredze mums visiem. M.B.: Tu tūlīt būsi Rīgā. Vai zini kādu joku par latviešiem? J.S.: Patiesībā nē. Tu zini? M.B.: Par igauņiem? Tikai to veco, par jūsu lēnīgumu. J.S.: Jā, tas. Smieklīgi, ka tas lēnīgums iet uz ziemeļiem, jo mums ir tāds pats stereotips par somiem. Nezinu, no kurienes tas nāk. | |
| Atgriezties | |
