VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vai arī mākslā vajadzīgas sufražistes? Baiba Vanaga | |
| „Mūsu sufražistes” – tā Indriķis Zeberiņš nosaucis karikatūru, ko 1914. gada 8. martā publicējis satīriskajā žurnālā „Lietuvēns”. Acīmredzot arī latviešu sabiedrībā šī tēma bija diezgan aktuāla, ja jau mākslinieks par to paironizējis tieši Sieviešu dienā, kas bija ieviesta tikai dažus gadus iepriekš un kuras citkārt mainīgais datums togad sakrita ar mūsdienās zināmo. Sufražistes jeb sieviešu vēlēšanu tiesību aizstāves Eiropā un ASV lielākoties bija cēlušās no pilsoniskajām aprindām un 20. gadsimta sākuma Lielbritānijā darbojās īpaši aktīvi un nereti pat visai radikāli. Pieprasot piešķirt sievietēm vēlēšanu tiesības, viņas rīkoja gājienus un demonstrācijas, pieķēdējās pie dažādiem objektiem, dauzīja skatlogus, dedzināja pastkastītes un pat spridzināja bumbas, bet, ja tika arestētas, pieteica badastreiku un tika barotas ar varu. Britu vēstures muzeju ekspozīcijās sufražistēm veltītas pat atsevišķas nodaļas. Kā viena no redzamākajām un kareivīgākajām šīs kustības pārstāvēm vēsturē palikusi skolotāja Emīlija Deivisone (Emily Davison), kas 1913. gadā zirgu skriešanās sacensībās karaļa Džordža V zirgam mēģināja pielikt par sieviešu vēlēšanu tiesībām aģitējošu plakātu un tika samīta līdz nāvei. Latvijas vēsturē tik pamanāmu aktivitāšu trūkst, bet Indriķis Zeberiņš savā karikatūrā potenciālās vietējās sufražistes tēlojis kā vienkāršas, diezgan nabadzīgas, pavecas un neglītas strādnieku sievas, kas ar spaiņiem un citāda izmēra traukiem rokās satikušās daudzdzīvokļu nama koridorā pie ūdens krāna, kur tad arī notiek aktīva apspriešanās. Zeberiņa zīmējumā šīs „sufražistes” izskatās vairāk pēc neizglītotām vienkāršā darba strādniecēm, nevis nopietnām cīnītājām par sieviešu tiesībām. Tomēr arī Latvijā tā sauktais „sieviešu jautājums” kopš 19. gadsimta 90. gadiem bija ļoti aktuāls, šādas aktīvistes bija, un viņas, līdzīgi kā pārējā Eiropā, pamatā bija cēlušās no pilsonisko un izglītoto aprindu ģimenēm. Pamanāmākais gadsimtu mijas sieviešu tiesību aktīvistu darbs bija 1905. gada maijā Krievijas impērijas valdībai iesniegtā Latviešu sieviešu petīcija, ko parakstījušas 600 personas un par kuras sastādītāju uzskatāms mākslas un literatūras kritiķis Jānis Asars. Petīcijā tika prasītas sieviešu politiskās tiesības piedalīties Krievijas impērijas Valsts domes un vietējo pašvaldību vēlēšanās, juridiskā un profesionālā stāvokļa uzlabošana, tostarp brīvība no vecāku, vīra vai cita aizbildņa varas lēmumu pieņemšanā, atsevišķa pase, iespēja pašām rīkoties ar savu īpašumu, tiesības studēt augstskolās, atvieglotas tiesības šķirt laulību, ar vīrieti vienāda darba samaksa u. tml. Diemžēl petīcija palika valdības neievērota un Latvijas iedzīvotājas vēlēšanu un citas mūsdienās par pašsaprotamām uzskatītās politiskās un juridiskās tiesības ieguva tikai pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas. Tomēr daudzviet pasaulē tas notika pat vairākas desmitgades vēlāk. Tomēr Otrais pasaules karš un tam sekojošais padomju režīms ieviesa korekcijas Latvijas sieviešu tiesību un jo īpaši to pamatojošo teoriju attīstībā, kas līdz tam vairāk vai mazāk bija gājusi kopsolī ar Rietumu valstīm. Padomju Savienībā sievietes daudz aktīvāk tika iesaistītas darba tirgū nekā citviet, tomēr tas neveicināja patriarhālajā ģimenē balstīto dzimumu lomu izmaiņas sadzīvē, līdz ar to padomju sievietes bija spiestas nest divas slodzes – darbavietā un mājās. Savukārt citur pasaulē izpratni par sievietes vietu un lomu sabiedrībā būtiski izmainīja feministisko teoriju attīstība, sākot ar Simonas de Bovuāras grāmatā „Otrais dzimums” (Simone de Beauvoir „Le Deuxième Sexe”, 1949) paustajiem uzstādījumiem, kuros bioloģiskais dzimums nošķirts no sociālās dzimtes, un turpinot ar pirmā un otrā feminisma viļņa teorētiķiem, kas dažādos un dažkārt pat savstarpēji konfliktējošos virzienos attīstīja idejas par sievieti un sievišķo. Neieslīgstot feministiskajās teorijās, jānorāda, ka to attīstība būtiski ietekmēja arī mākslu un tās pētniecību. Mākslas vēsturē tas nozīmēja gan vīriešu un sieviešu radīto mākslas darbu pārinterpretāciju caur feministisko teoriju prizmu, gan pievēršanos iepriekšējo gadsimtu mākslas padziļinātai pētniecībai, izceļot gaismā pavisam aizmirstas vai mazzināmas mākslinieces, ar sociālo apstākļu izpēti cenšoties izskaidrot slavenu mākslinieču nelielo skaitu (piemēram, Lindas Nohlinas eseja „Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?” (Linda Nochlin „Why Have There Been No Great Women Artists?”, 1971)) vai apšaubot līdz tam pastāvējušos mākslas vēstures kanonus un lietotos terminus (piemēram, Rosikas Pārkeres un Grizeldas Pollokas grāmata „Vecmeistares: Sievietes, māksla un ideoloģija” (Rozsika Parker, Griselda Pollock „Old Mistresses: Women, Art and Ideology”, 1981)). Arī mākslas tapšanu feministiskās teorijas ietekmēja atšķirīgi – tika radīti darbi, gan tīksminoties par sieviešu atšķirīgo pieredzi, gan mēģinot atklāt sievišķības (feminity) un sievietības (womanhood) ideju pirmsākumus, gan kritizējot sabiedrībā pastāvošos dzimumu stereotipus u. tml. Tā, piemēram, viens no feministiskās mākslas ikoniskākajiem darbiem ir Džūdijas Čikāgo instalācija „Svinīgās vakariņas” (Judy Chicago „The Dinner Party”, 1974–1979), kurā māksliniece uzklājusi galdu dažādām vēsturē pazīstamām sievietēm, kas mēģinājušas sasniegt savus mērķus pasaulē, kurā dominē vīrieši. Tāpat plaši pazīstamas ir Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman) fotogrāfiju sērijas, kurās jau kopš 70. gadiem viņa pati ar atšķirīga grima, aksesuāru un tērpu palīdzību pārtapusi dažādu vēsturisko laiku, sociālāun mantiskā stāvokļa sievietēs, tādējādi apspēlējot sabiedrības stereotipus. Savukārt 1985. gada maijā Ņujorkā savas pirmās publiskās aktivitātes veica feministisko mākslinieču grupa Guerrilla Girls jeb „Partizānu meitenes”, kas turpina darboties vēl joprojām un šoruden sarīkojušas arī vairākas izstādes Eiropā1. Grupas dalībnieces ir anonīmas, publisko pasākumu laikā slēpjas zem milzīgām gorillu maskām (vārdu spēle – angļu valodā guerrilla un gorilla izrunā vienādi) un, runājot ar presi, dēvē sevi tādu pasaulsslavenu mirušu mākslinieču vārdos kā Frīda Kalo (Frida Kahlo), Kēte Kolvica (Käthe Kollwitz), Paula Moderzone-Bekere (Paula Modersohn-Becker). Viņas sevi raksturo kā feministiski noskaņotu mākslinieču, rakstnieču, kino nozares un citu profesiju pārstāvju grupu, kas cīnās pret diskrimināciju, seksismu un rasismu dažādās mākslas un kultūras jomās. Savos 30 pastāvēšanas gados grupas mākslinieces ir radījušas vairāk nekā 100 plakātu, uzlīmju un dažādu publisku akciju ne tikai Ņujorkā un citur ASV, bet pēdējā desmitgadē arī daudzās nozīmīgās pasaules mākslas pilsētās. Grupas interešu lokā pamatā ir jautājumi par sieviešu reprezentāciju mākslas dzīvē (izstādēs, muzeju kolekcijās) un pēdējos gados arī populārajā kultūrā (Holivudas kinofilmās, mūzikas video klipos), un viņu humora pilnie plakāti nereti veidoti, izmantojot statistisku informāciju. | |
 Aleksejs Naumovs. „Latvijas Mākslas akadēmijas Sarkanā grāmata”. Audekls, akrils. 40 × 50 cm. 2014. No izstādes „Sievietei būt”. LMA, 2014 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Tā, piemēram, vienā no 80. gadu akcijām Guerrilla Girls saskaitīja, cik sieviešu personālizstāžu sarīkotas Ņujorkas muzejos, un izrādījās, ka no četriem lielākajiem mākslas muzejiem gada laikā kādas mākslinieces izstāde notikusi tikai Modernās mākslas muzejā (MoMA). Citā reizē viņas salīdzināja, cik sieviešu izstādes notikušas nozīmīgākajās turienes mākslas galerijās divu gadu laikā, un sniedza savu vērtējumu, kādu nakti izlīmējot pie galerijām plakātus. Tajos galeristu attieksme pret sieviešu mākslas izstādīšanu tika raksturota ar tādiem apzīmējumiem kā „boy crazy” (traka pēc puišiem), „still unsatisfactory” (vēl joprojām neapmierinoši), „keep trying” (cenšas), „could do even better” (varētu labāk) u. tml. Savukārt kādā 1988. gada plakātā Guerilla Girls aktīvistes definēja priekšrocības, kādas iegūst mākslinieces sievietes: > strādāšana bez spiediena gūt panākumus; > nekādas piedalīšanās izstādēs kopā ar vīriešiem; > iespēja izbēgt no mākslas pasaules savos četros ārštata darbos; > apziņa, ka karjera var virzīties augšup tikai pēc 80 gadu sasniegšanas; > pārliecība, ka, lai arī kādu mākslu radi, tā tiks apzīmēta kā sievišķīga; > neiestigšana štata vietā kā skolotājai; > iespēja redzēt savas idejas iemiesojamies citu darbos; > izdevība izvēlēties starp karjeru un mātes pienākumu pildīšanu; > nekāda riska aizrīties ar lielajiem cigāriem un vajadzības gleznot itāļu uzvalkā; > izredzes veltīt vairāk laika darbam pēc tam, kad dzīvesbiedrs būs pametis kādas jaunākas dēļ; > iespēja tikt iekļautai pārstrādātajās mākslas vēstures versijās; > izvairīšanās no nepieciešamības paciest apgrūtinājumu tikt nosauktai par ģēniju; > iespēja ieraudzīt sevi foto mākslas žurnālos ar gorillas tērpu mugurā. Lai arī pagājuši gandrīz 30 gadi un mēs dzīvojam citā pasaules malā un citādos apstākļos, tomēr vai varam būt droši, ka daļa no šīm „priekšrocībām” nav arī mūsdienu mākslinieču dienas kārtībā? Piemēram, es pēdējo pāris gadu laikā esmu piedalījusies vismaz pāris tādos pasākumos, kur jautājums par bērnu audzināšanas un profesionālās darbības savienošanu ir ticis uzdots mūsdienās strādājošām māksliniecēm mātēm un dalībniekos izsaucis plašu domu apmaiņu (piemēram, LMA dzimumu līdztiesībai veltītās izstādes „Sievietei būt” (2014) diskusijā un konferencē „Mākslas pionieres. Pārskats no modernisma laika līdz mūsdienām” Vācijā (2015)), bet man līdz šim ne reizi nav nācies dzirdēt, ka šāds jautājums tiktu uzdots māksliniekam vīrietim. Viens no efektīvākajiem Guerrilla Girls plakātiem, kas 1989. gadā nopirktu reklāmas laukumu veidā kādu brīdi rotāja Ņujorkas sabiedrisko autobusu sānus, bija uz koši dzeltena fona uzdrukātā Žana Ogista Dominika Engra 1814. gadā gleznotās odaliskas kailfigūra ar gorillas masku galvā un provokatīvo jautājumu: „Vai sievietei ir jābūt kailai, lai iekļūtu Metropoles muzejā?” Kādā svētdienā aktīvistes bija izstaigājušas minētā muzeja ekspozīciju, skaitot tajā sieviešu un vīriešu dzimtes māksliniekus un abu dzimumu autoru gleznotos aktus, un secinājušas, ka modernās mākslas nodaļā sieviešu ir mazāk nekā 5 % no visiem māksliniekiem, bet 85 % no aktiem ir attēlotas sievietes. Skaitīšana tika atkārtota arī 2005. un 2012. gadā, un rezultāti nebija būtiski mainījušies, tikai nedaudz sarucis sieviešu aktu procentuālais skaits. Un kādus rezultātus mēs iegūtu, izpētot jauno Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ekspozīciju? | |
 LN Sieviešu līga. „Traviata”. No izstādes „Opera”. 1997 Foto: Jānis Deinats Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs | |
| Jāatzīst, ka es neesmu droša par to, vai tur šobrīd vispār ir skatāms kāds vīrieša akts, bet cerēt, ka autoru dzimumu proporcija (īpaši ekspozīcijas daļā, kas atspoguļo Latvijas mākslu periodā līdz Otrajam pasaules karam) būtiski atšķirtos no minētā Ņujorkas piemēra, arī nevaram. Gan veicot savu pētījumu par māksliniecēm Latvijā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, gan aplūkojot atsevišķus jaunākās mākslas kolekciju piemērus, novēroju, ka sieviešu māksla dažādos krājumos ir ievērojami mazākā skaitā nekā vīriešu radītā. Tā, piemēram, pēc ziņām dažādos avotos ir skaidrs, ka 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā ar Latvijas teritoriju saistīto mākslinieču bijis salīdzinoši daudz un viņas bijušas aktīvas vietējās izstāžu dzīves dalībnieces, jo, piemēram, Vilhelma Neimaņa sastādītajā „Baltijas mākslinieku leksikonā” (Wilhelm Neumann „Lexikon Baltischer Künstler”, 1908) ar īsiem biogrāfiskiem šķirkļiem iekļautas pat 46 mākslinieces, bet vāciskās Baltijas Mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) 20. gadsimta otrās desmitgades izstāžu recenzijās latviešu kritiķi pat zobojušies par sieviešu lielo skaitu, kas bija aptuveni puse no visiem eksponentiem. Tomēr šodien novērtēt viņu sniegumu un kvalitātes ir visai grūti, jo lielākoties darbi nav saglabājušies vai to atrašanās vieta nav zināma. Vietējās mākslas lielākās krātuves, LNMM, 18. gs.–20. gs. pirmās puses Latvijas glezniecības kolekcijā ir tikai 38 mākslinieču radītas 127 gleznas (01.01.2015. dati), kas veido 3,8 % no šīs kolekcijas kopskaita, turklāt lielākā daļa mākslas darbu ir no 20. gs. 20.–30. gadiem, bet uz laiku līdz 1915. gadam attiecināmas tikai 14 gleznas. Kā nezināma mākslinieka darbi – tātad atsevišķos gadījumos to autores varētu būt bijušas arī sievietes – šajā kolekcijā iekļautas 52 gleznas. Vēl nepilni 400 sieviešu radītu studiju tipa zīmējumu, akvareļu, guašā un temperā, kā arī dažādās iespiedtehnikās darinātu mākslas darbu atrodams LNMM 18. gs.–20. gs. pirmās puses Latvijas grafikas kolekcijā, procentuāli veidojot aptuveni tikpat nelielu daļu kā glezniecības krājumā. Protams, šī situācija izveidojusies jau vēsturiski un šķiet, ka muzeja un citiem šodienas mākslas kolekciju veidotājiem un uzturētājiem nevar pārmest šovinismu, tomēr tik viennozīmīgi tas nav. Meklējot jaunākas mākslas piemēru, pievērsu uzmanību topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam. Un izrādās, ka arī šeit dominē vīriešu veikums. Izdevumā „Bez sienām: ABLV Bank kolekcija Laikmetīgās mākslas muzejam” (2013) reproducēti 183 mākslas darbi, kuru autori ir 22 vīrieši, viena vīriešu mākslinieku grupa un astoņas sievietes. Attēlos mākslinieču veikumu reprezentē 46 darbi, kas ir 25 % no albumā reproducētajiem darbiem. Savukārt otrā, LNMM pārziņā esošajā, kolekcijas daļā šobrīd iekļauti 236 mākslas darbi, ko veidojuši gan individuāli mākslinieki, gan radošās grupas. No tiem 35 darbu autores ir sievietes un vēl astoņus radījušas mākslinieku grupas, kurās vismaz viena no dalībniecēm bijusi sieviete. Tātad šajā kolekcijas daļā pat 81,8 % no visiem mākslas darbiem ir radījušas vīriešu rokas. Un tas viss notiek laikā, kad LMA studentu un absolventu vidū sieviešu ir ievērojami vairāk. Ja agrāk vēsturē mākslinieču sieviešu un viņu muzeju kolekcijās pārstāvēto darbu nelielais skaits viegli izskaidrojams ar attiecīgā laika sociālo kontekstu un izglītības iespējām – jo līdz pat 19. un 20. gadsimta mijai sievietes netika pielaistas pie studijām Eiropas augstākajās mākslas izglītības iestādēs un vēlāk, iekļuvušas tajās, strādāja no vīriešiem nodalītās atsevišķās klasēs, kur tika apgūti atšķirīgi mācību priekšmeti un netika piedāvātas aktu studijas2 –, tad tuvāk mūsdienām situācija ir citāda. Latvijas Mākslas akadēmijā jau uzreiz pēc tās izveidošanas abu dzimumu topošie mākslinieki izglītojās kopā. Tomēr, kā liecina „Latvijas statistikas gada grāmatā” (1939) apkopotie dati, pirmās četras sievietes LMA absolvēja tikai desmit gadus pēc tam, kad akadēmijā uzsāktas mācības, – 1930./31. mācību gadā. Līdz tam laikam to bija pabeiguši pavisam 25 vīrieši, bet līdz 1939. gadam kopumā akadēmiju absolvēja 50 sievietes un 170 vīrieši. Pēc Otrā pasaules kara sākušos akadēmijas studenšu skaita straujo pieaugumu uzskatāmi ilustrē LMA rektora Alekseja Naumova izstādē „Sievietei būt” eksponētais darbs „Latvijas Mākslas akadēmijas Sarkanā grāmata” (2014). Gleznojumā, līdzīgi kā Guerilla Girls darbos, apkopota informācija par LMA absolventu dzimumu statistisku divkrāsu stabiņu veidā, no kuriem redzams, kā 70. gadu diezgan līdzīgais sieviešu un vīriešu absolventu skaits līdz 2014. gadam izmainījies līdz situācijai, kurā jaunās mākslinieces dominē, veidojot gandrīz 2/3 no LMA beigušo skaita. Atšķirībā no Rietumu sabiedrības un ASV, kur minētā feministisko mākslinieču grupa tikai 80. gados uzsāka aktīvu cīņu par sieviešu iespēju izstādīties muzejos un galerijās, Latvijas mākslas vēsturē tad jau bija uzplaukušas vairākas spilgtas gleznotājas un vietējā mākslas ainā ienāca vēl daudz jaunu mākslinieču, kuru iespējas izstādīties netika apdraudētas pēc piederības konkrētam dzimumam, jo, kā zināms, padomju mākslas sistēmā būtiskāki bija citi kritēriji. Šo atšķirīgo vēsturisko apstākļu dēļ Latvijā nevar runāt par feminismu un feministisko aktīvismu tā tradicionālajās formās, īpaši jau mākslas vidē. Tāpat Latvijas mākslas vēsturē grūti runāt arī par feminisma mākslu, lai gan salīdzinoši daudzu mākslinieču darbos ir nolasāma tamlīdzīga estētika un Rietumu feministisko autoru iecienītākās tēmas. Tomēr 90. gadu nogalē bija kāda grupa latviešu mākslinieču, kuru kopdarbībā pamanāmas arī Rietumos tipiskām feminisma aktivitātēm radniecīgas parādības, lai gan pašas grupas dalībnieces norobežojās no šīs tradīcijas. „LN sieviešu līgas” projekta dalībnieces (projekta kuratore Inga Šteimane, sākotnējās dalībnieces – Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Kristīna Keire un Silja Pogule; vēlāko projektu realizētājas – Silja Pogule, Kristīna Keire, Ilze Breidaka, Ingrīda Zābere un Izolde Cēsniece kopā ar kuratori) vairākos pasākumos ar inscenētu fotogrāfiju, performanču un diskusiju palīdzību pievērsās sievietes paštēla un sociālo lomu pētījumiem. Piemēram, starpdisciplinārajam projektam „Opera” (1997) „LN sieviešu līga” radīja fotogrāfiju ciklu „Sirdis” ar populāru operu sižetu interpretācijām, kas sasaucas ar Sindijas Šērmanes inscenēto fotogrāfiju praksi. Bet visplašāko sabiedrības uzmanību grupas dalībnieces izpelnījās, realizējot projektu „Sarunu rezultāti” (1999), kura laikā mākslinieces nedēļu dzīvoja Rīgas Biržas zālē, vakariņoja ar pieciem sabiedrībā pazīstamiem vīriešiem un diskutēja ar viņiem par šovinismu, agresīvo un seksistisko feminisma tradīciju u. tml. tēmām, par tām apjautājot arī vīriešus Rīgas ielās.3 Līdz 2000. gadam „LN sieviešu līga” gan rīkoja atsevišķas akcijas, gan piedalījās Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga ikgadējās un atsevišķās ārvalstu izstādēs, bet vēlāk grupas dalībnieces pievērsās individuālai mākslinieciskajai praksei. Kā rāda rakstā minētie skaitļi, dzimumu līdztiesība mākslā tomēr vēl ir visai tālu no reālās dzimumu proporcijas mākslinieku vidū, tāpēc potenciālajiem feministiski noskaņoto mākslas akciju un performanču veicējiem būtu daudz darba. Tā ka mūsu mākslā šī vieta vēl ir vakanta. 1 Ar izstāžu un citu aktivitāšu plāniem un paveiktajiem darbiem varat iepazīties grupas mājaslapā www.guerrillagirls.com un profilos sociālajos tīklos. 2 Vairāk par šo tēmu: Nohlina, Linda. Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču? No: Mūsdienu feministiskās teorijas: Antoloģija. Galv. red. Irina Novikova. Rīga: Jumava, LU Dzimtes studiju centrs, 2001, 261.–287 lpp.; Vanaga, Baiba. Par sievietēm–māksliniecēm un Aleksandru Beļcovu. Studija, Nr. 4 (61), 2008, 76.–78. lpp.; Vanaga, Baiba. Sievietes mākslinieces Latvijā laikā no 19. gadsimta vidus līdz 1915. gadam: Promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2015. Pieejams: http://www.lma.lv/downloads/Vanaga_Sievietes%20makslinieces_2015_Kopsavilkums_web.pdf [Skatīts 2016. g. 25. janv.] 3 Pašu projekta dalībnieču novērojumi lasāmi šeit: Šteimane, Inga. Sarunu rezultāti. Studija., Nr. 2 (7), 1999. | |
| Atgriezties | |
