VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Turmzeit Pēteris Bankovskis | |
| Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls“ līdz 21. augustam apskatāma pēdējā pusgadsimta vācu mākslas izstāde „Gara radinieki” (Wahlverwandtschaften). Tā tapusi, pateicoties kompānijai Forta Medical un Guntim Rāvim personīgi. Augstvērtīgie darbi, kas visumā objektīvi ļauj ieskatīties Vācijas mākslas problemātikā un dinamikā laikposmā pēc Otrā pasaules kara, ir privāto mākslas galeriju un kolekciju īpašums. Izstādē pārstāvēti vairāk nekā piecdesmit mākslinieki1 ar pāri par septiņdesmit darbiem, tādējādi ļaujot fragmentāri ielūkoties dažādu paaudžu, ieviržu, sociālpolitisku uzskatu vai angažētības mākslinieku pasaules redzējumā. Protams, nav iespējams izdarīt nekādus fundamentālus secinājumus, un varbūt tas nemaz arī nav vajadzīgs. Šoreiz – dažas domu drumslas vāciskuma ietvarā. Kāds mākslas pazinējs reiz izteicies, ka mūsdienu vācu gleznotāja Anzelma Kīfera daiļradi nav iespējams nedz saprast, nedz interpretēt bez dzejnieka Paula Cēlana klātbūtnes. Man šķiet, ka visu pēckara Vācijas mākslas procesualitāti nav iespējams interpretēt ne tikai bez Cēlana, bet bez vēl kādas – dziļākas un traģiskākas – klātbūtnes, proti, bez Johana Kristiāna Frīdriha Helderlīna (1770–1843). Uz subjekta vēlmi kaut ko savietot ar kaut ko citu, tiecoties saskatīt kopsakarības, simboliskas nozīmes vēsturiski un intonatīvi atstatos notikumos, protams, var raudzīties visādi. Bet tomēr. No Helderlīna dzīvesstāsta zinām, ka mūža pēdējos 36 gadus viņš, garīgas slimības pievārēts, pavadīja Tībingenes kādreizējo nocietinājumu torņa izbūves dzīvoklī, vienkārša galdnieka Cimmera un viņa ģimenes aprūpēts. Pa slimā dzejnieka istabas logu pavērās skats uz garāmplūstošo, aizvien mainīgo Nekāras upi, bet pats viņš nekur neplūda, tikai paretam no satumsušās apziņas atmirdzēja pa kādai spožai dzejas rindai. Pie mijkrēslī iegrimušā romantiķa ne reizi neieradās ne paša māte, ne kādreizējie domu vai vismaz ierosmju biedri Hēgelis un Šillers. Turmzeit – Torņa laiks – tā mēdz dēvēt šos Helderlīna mūža gadus. Bet padomāsim – vai Vāciju un, protams, tās mākslu piemeklējušais laiks pēc Otrā pasaules kara un līdz pat Berlīnes mūra krišanai arī nav tāds savveida Turmzeit? Gan ārēja spiediena, gan iekšēju sirdsapziņas moku, baiļu, nedrošības, dusmu, izmisuma dēļ nācās pārvērtēt vai vismaz dziļāk apdomāt itin visu, savas nācijas dziļāko pamatu ieskaitot. Un kā ar mums te, Latvijā? | |
 Filips Fīrhofers. Mans liktenis sauc mani prom. Akrils, eļļa, akrila stikls, spogulis, led lampas, kabeļi. 242 × 60 × 60 cm. 2016 Pateicība Galerie Sabine Knust (Minhene) Foto: Hennings Mozers | |
| Vizuālā māksla, lai cik pretenciozi par to izteiktos kuratori un kritiķi, ir un paliek tikai atspulgs. Atspulgs no domām, kas nemaz nav vizualizējamas. Rīgas izstādi ievada Jozefa Boisa uzmetumu kopums, no kura zinātājs var izlobīt šī, nebaidīšos teikt, patiesi izcilā mākslinieka turpmākajai vācu mākslai iezīmētā vektora atsevišķus elementus. Būtiskākais no šiem elementiem ir – nepazaudēt sevi, nepārdot savu patību, neaizmirst pārdzīvoto, prast ar to sadzīvot, necirst savas saknes. Jozefs Boiss to apliecināja, 1982. gadā uzsākot Kaseles apzaļumošanu, iestādot 7000 ozolu un pie katra novietojot bazalta stēlu. Ozols – senā vācu meža simbols – un bazalts – pamatiezis. Gribas domāt, ka šī akcija, šķietami samērota ar Kaseles documenta 7, patiesībā tika samērota ar fundamentālo, būtiski vācisko, par ko tik daudzi dažādu iemeslu dēļ nedrīkstēja un, šķiet, joprojām nedrīkst runāt atklāti. Bet Vācija, kā jau ieminējos, tolaik atradās savā Turmzeit, turklāt to, jau tā slimu, bija skārusi arī no Francijas un ASV importēto 1968. gada „studentu revolūciju” absurdā, patoloģiskā visatļautības sērga, kas krāšņi uzplauka RAF2 asinsziedos. Vācijas, īpaši izceļot sadalīto Berlīni, liktenis kūdīja sirdis un prātus, jundīja nemieru, sašķēla ne tikai sabiedrības grupas, bet arī individuālas apziņas, vājāka rakstura, bet neprātīgi hiperaktīviem māksliniekiem, kā, piemēram, Martinam Kipenbergeram (1953–1997) lika nodzerties līdz nāvei, bet Jergam Immendorfam (1945–2007) mūžu beigt invalīda krēslā pēc nožēlojami perversām izdarībām, kokaīna orģijām un tiesvedībām. „Arsenālā” apskatāmā Vācijas mākslas izstāde, ja iedziļināmies, atklāj traģisko ekstāzi, kas mākslas radīšanu pavada vienmēr, bet kritiskos brīžos, kāds neapšaubāmi bija Vācijas vēstures pēckara periods, palaikam saasina līdz neprātam. Izstādē, ja tajā pavada kādas stundas, ja ļaujas enerģijai, kas akumulēta gleznās, foto un citās tehnikās darinātajos darbos un priekšmetos, skatītājs aci pret aci sastopas, cita starpā, ar gluži vai nomācošu bezcerību. Ar neticību (joprojām) liberālās domas diendienā apliecinātajam apgaismības optimismam. Ar savādo līdzsvara (?) deju starp prātu un neprātu, ko tik precīzi „Nakts dziesmā” raksturojis Frīdriha Nīčes Zaratustra: „Gaisma es esmu: ak, kaut es būtu nakts! Bet tā ir mana vientulība, ka es esmu gaismas apjozts!”3 Helderlīns pusi mūža atradās mijkrēslī. Ja pieņemam, ka viņa galvenā darba – vēstuļromāna „Hiperions” – varonis ir nosacīti autobiogrāfisks, tad varam apgalvot, ka tas bija dieva4 mijkrēslis. Iemeslu šim mijkrēslim mēdz meklēt sociālpolitiski – piemēram, savulaik slavenais marksistiskais estēts Ģērģs Lukāčs uzsvēra, ka Helderlīns nespēja samierināties ar Francijas revolūcijas atīstību no romantiskas jūsmas līdz asiņaini mežonīgai patvaļai un despotijai.5 20. gadsimta otrās puses vācu mākslas radītājiem arī, laikmeta gara pātagotiem, gribētos būt visupirms sociālpolitiskiem. Un tam netrūkst ieganstu. Nelaimīgā, bet izcilā vācvalodīgā rakstniece Ingeborga Bahmane (1926–1973), iespējams, sekojot Frankfurtes skolas „prātvēderu” norādēm par poēzijas neiespējamību pēc Aušvices, kādā stāstā skaidri un gaiši izteicās tā: „Bez jaunas valodas nebūs jaunas pasaules.”6 Bet vai var būt jauna valoda, kas izliekas neatceramies veco? Taču man, paturot prātā Helderlīnu, gribas domāt, ka ekspresionismā un tā atdzimšanā par neoekspresionismu, jaunajā mežonībā un citos -ismos, ko redzam vācu pēckara mākslā, nav tik daudz jārunā par „kolektīvo vainu”, jāapelē pie jaunām valodām, bet gan jāielūkojas vulkāniski filozofiskajās dzīlēs, kas ir implicītas vācu (nordiskajam?) garam. Helderlīns ļoti nopietni vēlējās sarakstīt drāmu par sengrieķu filozofu Empedoklu. Visi zina nostāstu par to, ka šis filozofs, lai vienotos ar Pirmsākumu, mūžu noslēdzis, ielēcot Etnas vulkāna ugunīgajā krāterī. Kādā dzejolī Helderlīns salīdzina Empedokla ekstātisko pašupurēšanos ar to, ko diendienā piedzīvo dzejnieks, respektīvi, radošs gars.7 Bet radošo garu ievirzīt romantiskā neprātā vai uz mūžiem kultūras kanonā paliekošā estētiskā žestā var ne tikai Francijas revolūcijas ekscesi vai pasaules karš, bet arī šķietami pavisam piezemēta „sadzīve” – piemēram, bezperspektīva mīlas drāma. Tādu piemēru ir daudz, sākot jau ar ar Abelāru un Eloīzu, Tristanu un Izoldi un daudziem jo daudziem citiem pāriem. Kas zina, varbūt spožākie vācvalodīgās kultūrtelpas talanti laikmetā pēc Otrā pasaules kara arī jutās kā traģiskās mīlestības (dažbrīd naida) attiecībās ar mīļoto – paši savu vāciskumu. Žēl, ka Māra Vecvagara un Ināras Ķemeres uz atmodas viļņa aizsāktie centieni latviskot agrīno grieķu filozofiju neturpinājās. Iznākušajā grāmatā8 līdz Empedoklam tā īsti nav tikts. Taču, pie- mēram, mākslas vēsturnieks Ervīns Panovskis norāda9, ka Empe- dokls ir bijis starp pašiem pirmajiem, kas „māksliniecisko” radīšanu pielīdzināja tam, kā Dievs (dievi) rada pasauli no nekā. Helderlīns, būdams iemīlējies (un ne bez atbildes) sava darba devēja baņķiera Jākoba Gontarda sievā, četru bērnu mātē Zuzetē Gontardā (dzi- mušā Borkenšteinā), savu jūtu drāmu kā pamatu iemūrēja vēs- tuļromānā „Hiperions”. Tur viņa mīļotā figurē ar vārdu Diotīma, kas noteikti nav izvēlēts nejaušības pēc. Zinām taču, ka Diotīma ir filozofe, kas Platona dialogā „Dzīres” Sokratam atklāj pašas lie- lākās, patiesās, „platoniskās” mīlestības būtību. Dzīves formātā vienojošas mīlestības neiespējamība un Diotīmas (Zuzetes Gon- tardas) nāve nepašaubāmi veicināja jau tā hipohondriskā Helder- līna ieslīgšanu mijkreslī. Mīlestības afāzija, absurdā indivuālisma pasaule, kas pārņēma Eiropas cilvilizāciju pēc Otrā pasaules kara, varēja būt un noteikti arī bija viens no kolektīvās apziņas fenome- niem, kas mijkrēslī (neprātīgās izpausmēs) iestūma daudzko, arī to, ko dēvējam par vizuālo mākslu, tostarp arī Vācijā. Tomēr mākslinieciskās uzrunās izmisuma vai derdzīga cinisma žestus ik pa brīdim nomainīja liriska apcere par liriskas apceres neiespējamību. Pauls Cēlans 1970. gadā noslīcinājās Sēnā, bet kādu laiku pirms tam rakstīja: PSALMS Neizmīcīs neviens mūs vēlreiz no zemes un no māla, neapvārdos mūsu pīšļus vairs neviens. Vairs neviens. Esi slavēts tu, Neviens! Tev par prieku gribam ziedēt. Pretim tev. It nekas mēs bijām, esam, būsim paliekoši, ziedēdami – Itnekā-, Nekamroze. Ar auglenīcu dvēseļgaiši, ar putekšnīcu debestukši, koks ir sarkans no purpurvārdiem, ko dziedājām pār, ak, – pār ērkšķiem. Atdzejojis Māris Čaklais10 Slimā un traģiskā Ingeborga Bahmane, kādreizējā Paula Cēlana mīļākā, 1973. gadā savā Romas dzīvoklī smagi cieta ugunsgrēkā un slimnīcā mira, bet savulaik dzejoja par pasauli, kura ir palikusi bez cilvēkiem un cilvēcības. Viņa, kā pati rakstīja, laikā iesprostota un no telpas izstumta, aizceļoja kopā ar mākoņiem.11 Vai Vācijas māksla pēc Otrā pasaules kara ir traģiska? Domāju, ka ir. Vai Vācijas (patiesībā gan – visas Eiropas) liktenis uzskatāms par traģisku? Domāju, ka ir. Vai Rīgā aplūkojamie vācu mākslas paraugi to pasaka skatītājiem, kuri vēlas sadzirdēt? Domāju, ka pasaka. Vai Empedokla nāve vulkāna krāterī sekmēs jaunus radošā gara izvirdumus nākotnē? Domāju, ka jā. Vai Diotīmas nāve izbeidza cilvēka sapni par visu pārvarošo, uzvarošo mīlestību? Domāju, ka ne. Un tāpēc Helderlīna Turmzeit nebija un nav zemē nosviests laiks. Tas ir arī mūsu laiks. Pat ja šķiet, ka ir iestājies dievu mijkrēslis, Hiperions nemirst, bet atkal un atkal no jauna dzemdina Sauli, Mēnesi un Rītausmu. 1 Martins Asigs, Georgs Bāzelics, Jozefs Boiss, Herberts Biskijs, Kristofs Brehs, Verners Bitners, Hanne Darbovena, Jirži „Georgs” Dokoupils, Reiners Fetings, Tomass Floršics, Katarīna Friča, Filips Fīrhofers, Katarīna Grose, Andreass Gurskis, Gregors Hildebrands, Karls Horsts Hēdike, Kandida Hēfere, Sabīne Horniga, Jergs Immendorfs, Ruprehts fon Kaufmanis, Anzelms Kīfers, Martins Kipenbergers, Imi Knēbels, Martins Kobe, Berngs Koberlings, Dīters Krīgs, Alicja Kvade, Markuss Lipercs, Jonatans Mēze, Kristiāne Mēbiusa, Olafs Nikolaī, Franks Miče, Marsels Odenbahs, Alberts Ēlens, Markuss Ēlens, A. R. Penks, Zigmars Polke, Betina Pustči, Neo Rauhs, Anzelms Reile, Daniels Rihters, Gerhards Rihters, Julians Rozefelds, Rainers Rūtenbeks, Tomass Šeibics, Tomass Šite, Villijs Zite, Tomass Štruts, Gerts un Uve Tobiasi, Rozemarija Trokela, Tims Ulrihss, Jorinde Foigta, Mihaels Vēzelijs 2 Rote Armee Fraktion, Baader-Meinhof-Bande, Baader-Meinhof-Gruppe – 1970. gadā dibināta kreisa teroristiska organizācija. Tās apcerei ar mākslinieciskiem līdzekļiem savulaik pievērsās Gerhards Rihters. 3 Modernā vācu lirika Plūdoņa tulkojumā. A. Gulbja apgāds Pēterburgā, [b. g.], 244. lpp. 4 Grieķu mitoloģijā Hiperions bija viens no Gaijas un Urāna divpadsmit bērniem titāniem. Hiperiona un viņa māsas Teias sakara rezultātā piedzima Hēlijs (Saule), Selēne (Mēness) un Eoss (Rītausma). 5 Lukács, Georg. Hölderlin’s Hyperion. In: https://www.marxists.org/archive/lukacs/works/1934/holderlin.htm 6 Trīsdesmitais gads, tulkojis Ingus Liniņš. Krāj.: Ingeborga Bahmane. Trīs ceļi uz ezeru. R.: Liesma, 1980. 257. lpp. 7 EMPEDOKLES Das Leben suchst du, suchst, und es quillt und glänzt Ein göttlich Feuer tief aus der Erde dir, Und du in schauderndem Verlangen Wirfst dich hinab, in des Aetna Flamme. So schmelzt’ im Weine Perlen der Übermut Der Königin; und mochte sie doch! hättst du Nur deinen Reichtum nicht, o Dichter, Hin in den gärenden Kelch geopfert! Doch heilig bist du mir, wie der Erde Macht, Die dich hinwegnahm, küner Getöteter! Und folgen möcht ich in die Tiefe, Hielte die Liebe mich nicht, dem Helden. (Hölderlin, Friedrich. Gedichte. Leipzig: Verlag Philipp Reclam jun., 1969, S. 77 ) 8 Vecvagars, Māris; Ķemere, Ināra. Pirmssōkrātisko domātāju darbu fragmenti. I daļa. R.: Vaga, 1994. 9 Panofsky, Erwin. IDEA. Ein Beitrag zur Begriffsgeschichte der älteren Kunsttheorie. Bruno Hessling, Berlin, 1960 10 Cēlans, Pauls. Magone un atmiņa. R.: Liesma, 1983, 73. lpp. 11 Ingeborg Bachmann MENSCHENLOS Verwunschnes Wolkenschloß, in dem wir treiben... Wer weiß, ob wir nicht schon durch viele Himmel so ziehen mit verglasten Augen? Wir, in die Zeit verbannt und aus dem Raum gestoßen, wir, Flieger durch die Nacht und Bodenlose. Wer weiß, ob wir nicht schon um Gott geflogen, und, weil wir pfeilschnell schäumten ohne ihn zu sehen und unsre Samen weiterschleuderten, um in noch dunkleren Geschlechtern fortzuleben, jetzt schuldhaft treiben? Wer weiß, ob wir nicht lange, lang schon sterben? Der Wolkenball mit uns strebt immer höher. Die dünne Luft lähmt heute schon die Hände, und wenn die Stimme bricht und unser Atem steht...? Bleibt Verwunschenheit für letzte Augenblicke? No: www.ingeborg-bachmann-forum.de/iblyrik-1.htm#1948 | |
| Atgriezties | |
