VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ko izstāde “Kurzemes albums” iegūst Durbes pilī? [23.02.2017. 09:23] Anda Bērziņa, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas maģistrantūras 2. kursa studente | ||||||||||||||||||
| Jebkuru interesentu, kuru saista iepriekšējo gadsimtu mākslas darbi un kurš nokavēja Mūkusalas Mākslas salonā pirms neilga laika eksponēto izstādi “Kurzemes albums”, neapšaubāmi iepriecināja ziņa, ka ar 2017. gada 27. janvāri šī ekspozīcija, jau ar garāku nosaukumu, ir apskatāma Tukuma muzeja filiālē Durbes pilī. Šķiet, kur nu vēl labāk 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta pirmās puses zīmējumi, siluetgriezumi un fotogrāfijas varētu iederēties kā klasicisma arhitektūras ēkas interjerā.(1) Tādēļ uz izstādi devos ar lielām cerībām, ka darbi izcili papildinās pils iekštelpas un reizē radīs saskaņota ansambļa iespaidu. Ierodoties Durbes pils-muzeja pagalmā, patīkami pārsteidza milzīgais izstādes banneris, kas, pārklādams centrālās ieejas – portika labās puses kolonas, pārliecinoši prezentēja ekspozīciju un reizē eleganti iekļāvās celtnes fasādē. (1. att.) Taču turpmākā izstādīto darbu apskate sagādāja vilšanos. Protams, nevar noliegt, ka primāri Durbes pils paredzēta apmeklētāju iepazīstināšanai ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vācbaltu kultūru un ikdienas dzīvi. Taču šāds muzeja uzstādījums – galvenokārt akcentēt ēkas arhitektūru, interjeru un sadzīves priekšmetus un atvēlēt maināmajām ekspozīcijām ne tās izcilākās telpas otrajā stāvā – izstādes vizuālo koptēlu nepaceļ, bet gremdē. | ||||||||||||||||||
 1.att. Durbes pils galvenā fasāde. 2017 Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||||||||||
| Pirmais, kas radīja neapmierinātību, bija ekspozīcijas vietas norādes iztrūkums, līdz ar to atlika vien nodarboties ar izstādes meklēšanu, skatot telpu pēc telpas. Nenoliedzami, minētās zāles ir apskates vērtas, īpaši, ja Durbes pils līdz šim nav apmeklēta, taču reizē šāda ekskursija pa iekštelpām var samazināt vēlmi skatīt pašu ekspozīciju. Arī atrodot izstādi “Kurzemes albums”, iesākumā nebija pārliecība – vai uzieta pareizā vieta. Lai arī par ekspozīciju norādīja informācijas plāksne, kas bija novietota blakus ieejas durvīm, taču pati telpa, domājams, elektrības taupības nolūkos, grima tumsā. Kad pēc taustīšanās tika sameklēts slēdzis un ieslēgta gaisma, atklājās, ka izstāde iekārtota vairākās zālēs. (2. att.) Pirmās divas, pavisam nelielās telpas, kuras citādi nevar nosaukt kā par istabām, bija izvietotas anfilādē un eksponētajiem mazā izmēra darbiem bija gana piemērotas. Taču tajās esošais apgaismojums bija zem katras kritikas. Muzeja vadībai vajadzētu padomāt par gaismas ķermeņu atbilstošāku izvietojumu. Pat cilvēkiem ar labu redzi un tādiem, kuriem ir dziļāka interese par zīmējumā attēloto, nāktos pietuvināt seju ļoti tuvu izkārtotajiem, smalki izstrādātajiem ilustrējumiem. Pārmetumu pelna arī zem darbiem izvietotās tumšās etiķetes, kuras, visai ticami, bija aizguvums no iepriekšējās ekspozīcijas Mūkusalas Mākslas salonā. Interesanti, ka vislabāk uz pirmās telpas pelēcīgās sienas izdalījās ārpus albuma esošs darbs – Frīdriha Vilhelma Osvalda Rozenberga 13 gadu vecumā radītais akvarelis “Tukuma tirgus laukums 1832. gada augustā” – kurš ar pamatojumu, ka ir senākā Tukuma pilsētas centra ilustrācija, tika pievienots šai ekspozīcijai.(2) Rozenberga pusaudža vecumā darinātā Tukuma centra panorāma, kura stilistiski ļoti atgādināja Baltijas novadpētnieka Johana Kristofa Broces 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma pilsētu ainavu ilustrējumus, starp pārējiem darbiem gan neizcēlās ar augstu profesionālu izpildījumu, bet gan ar akvarelim raksturīgo krāsu bagātību, kas ļāva tam uz sienas pelēkā fona būt pamanāmākam. Iebildumus vien izraisīja šīs ilustrācijas eksponēšana blakus “Kurzemes albuma” zīmējumiem, iespējams, labāks variants būtu bijis, ja akvarelis tiktu izvietots atsevišķi no pārējiem darbiem. | ||||||||||||||||||
 2. att. Ieeja izstādē "Kurzemes albums" Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||||||||||
| Otrajā izstāžu telpā esošajiem zīmējumiem, akvareļiem un temperas gleznojumiem bija paveicies vairāk, jo uz gaišā smilškrāsas tonī ieklātās sienas tie atklājās daudz izteiksmīgāk. Lielākoties šajā istabā aplūkojamas, kā rakstīts informācijā, amatiermākslinieču veidotās interpretācijas iepriekš reproducētiem attēliem(3), tādejādi apmeklētājs varēja uzzināt, par ko interesējās un ar ko aizrāvās 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma Latvijas teritorijā dzīvojošās vācbaltu lēdijas. Eksponēto darbu izpildījuma līmenis vērtējams dažādi, bija ieraugāmi vairāk veiksmīgi un mazāk izdevušies piemēri. Uzmanību pievērsa fon der Brigenas(4) 1835. gadā radītais akvarelis “Sieviete puķainā lakatā”, kurā nojaušama tobrīd raksturīgā aizraušanās ar nacionālo kultūru un etnogrāfiskā materiāla izpēti. Savukārt Henrietas Aleksandras Vitenheimas 19. gadsimta 30 gados gleznotajā darbā “Ainava ar kalna ezeru un ceļotājiem” (3. att.) nepārprotami saskatāma ietekmēšanās no vācu romantiķu liriskajiem dabasskatiem, kā, piemēram, no Kaspara Dāvida Frīdriha (1774–1840) gleznām. | ||||||||||||||||||
 3. att. Henrieta Aleksandra Vitenheima. Ainava ar kalna ezeru un ceļotājiem. 19. gs. 30. gadi Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||||||||||
| Ekspozīcija noslēdzās trešajā telpā, kura visprecīzāk atbilda apzīmējumam – izstāžu zāle. Šeit varēja aplūkot vācbaltu amatiermākslinieku darbus, lielākoties Sofijas Karolīnas fon Hārvenas radītos portretus, kā arī viņas zīmējumus un akvareļus, kuros pārstāvēta kristīgā tēma un sižetiskas ainas ar bērniem un nacionālos apģērbos ietērptiem zemniekiem. Uzturoties šajā zālē, radās sajūta, ka darbi "elpo", tiem pietika gan plašuma, gan gaismas. Lai gan daži zīmējumi bija novietoti mazliet par zemu, jāatzīst, ka eksponātu izkārtojums sanācis gana veiksmīgs. Kā izteiksmīgs papildinājums un reizē arī kā atgādinājums, ka aplūkojama vēsturiska kolekcija, bija zāles centrā aplī sagrupētās senatnīgās vitrīnas. (4.att.) Tajās izliktie amatiermākslinieku radītie skiču albumi, apsveikumi un dažādi citi rakstu darbi neapšaubāmi pietuvināja apmeklētāju 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma vācbaltu aristokrātu, pēc izstādes apraksta teiktā, “domu un jūtu pasaulei”.(5) Pretenzijas tomēr radās pret mākslas darbu etiķetēm – pelēkā krāsa par daudz izleca uz gaiši dzeltenīgās sienas, kā arī tās bija par tumšu, lai varētu viegli uztvert tajās sniegto aprakstu. Iebildumus radīja arī etiķešu izvietojums zem eksponātiem, jo pat vidēja auguma cilvēkam, lai tās izlasītu vajadzēja saliekties "deviņos līkumos". Diemžēl, jāsecina, ka šobrīd muzejos vairumā izstāžu noformējumos, anotācijās un etiķetēs dominē (varbūt modes lieta?) tumšie toņi, iespējams, tas darīts ar domu, ka tādejādi labāk izcelsies mākslas darbi. Bet, vai vienmēr šī prakse attaisnojas, nezinu. Iespējams, kuratori domā, ka aprakstus tāpat neviens nelasīs? Spilgts piemērs iepriekš minētajam ir arī izstāde “Kurzemes albums”, kurā iztrūkstošā bukleta vietā muzeja darbinieki apmeklētājiem varēja piedāvāt vien uz vietas lasāmu uz divām A4 lapām izdrukātu aprakstu. | ||||||||||||||||||
 4. att. Izstādes "Kurzemes albums" trešās zāles kopskats Foto: Anda Bērziņa | ||||||||||||||||||
| Protams, salīdzinot vienmēr var atrast piemērus, kuros ekspozīcija veiksmīgāk ir iekļauta un reizē akcentēta telpā. Šeit gribas izcelt nesen atklāto izstādi “Juris Boiko. Sāls kristāli” Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Kupola zālē, kurā balti krāsotās jumta konstrukcijas – spāres un sijas – kalpo kā ideāls fons eksponētajām sāls instalācijām. Tāpat pieminēšanas vērta ir vairākus gadus atpakaļ Teātra muzejā iekārtotā ekspozīcija “Andris Freibergs. Scenogrāfija”, kuru, ar precīzu scenogrāfa aci perfekti izgaismojot eksponātus tumšajās zālēs, izveidoja pats izstādes autors. Arī pašā Durbes muzejā šobrīd ir skatāma pārliecinoša un uzrunājoša ekspozīcija “Rainis un Durbes pils”, kurā, ar atbilstoši piemeklētiem stendiem, vitrīnām un pašam dzejniekam kādreiz piederošām lietām un mēbelēm, izstādes autorēm sanākusi veiksmīga saspēle ar vēsturisko interjeru, kas tādejādi ļauj apmeklētājiem “[..] kaut nedaudz tuvināties laikmeta un izcilās personības izpratnei”.(6) Visi minētie piemēri samērā skaidri pamato domu, ka telpai, kurā tiek iekārtota ekspozīcija, ir liela nozīme. Tomēr kā galveno priekšnosacījumu, lai izstāde izdotos, gribas uzsvērt darbu, ko paveic mākslinieks, kurators vai ekspozīcijas iekārtotājs, jo no viņu spējām ir atkarīgs, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi mākslas darbi iekļausies un reizē izcelsies attiecīgajā vidē. Pārfrāzējot virsrakstā izteikto jautājumu – vai izstāde “Kurzemes albums” ko iegūst no atrašanās Durbes pilī – ir jāatbild apstiprinoši. Lai gan rakstā ir kritika par ekspozīcijas izkārtojumu un apgaismojumu, tomēr jāsecina, ka vēsturiskais eksterjers un interjers spēj radīt to papildus jutoņu, kas ļauj apmeklētajiem labāk izprast vairākus gadsimtus atpakaļ dzīvojošos darbu autorus, viņu radītos zīmējumus, akvareļus, siluetgriezumus un fotogrāfijas. Apsveicams ir arī fakts, ka ar šiem maz zināmajiem, varētu pat teikt sabiedrībai nepazīstamajiem darbiem varēs iepazīties jebkurš interesents, kura plānos būs šī muzeja apskate. 1 Vairāk informācijas Tukuma muzeja mājas lapā. http://tukumamurbuzejs.lv/des-pils/izstades/details/460-izstade-kurzemes-albums-laikmeta-portrets un tukumamuzejs.lv/durbes-pils/par-durbes-pili/202-par-pili, skatīts 03.01.2017. 2 No izstādes “Kurzemes albums. Laikmeta portrets 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmās puses piemiņas albuma attēlos” [turpmāk, “Kurzemes albums”, A.B.] anotācijas 2. lpp. 3 Turpat, 2. lpp. 4 Izstādes “Kurzemes albums.” eksponētā akvareļa “Sieviete puķainā lakatā” etiķetē kā šī darba autores ir minētas Anna (Anete) Augusta fon der Brigena (1797–1851) vai Katarīna Sofija Helēna fon der Brigena (1804–pēc 1850). 5 No izstādes “Kurzemes albums.” anotācijas 2. lpp. 6 No ekspozīcijas “Rainis un Durbes pils” anotācijas. | ||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
