VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Krievijas laikmetīgās mākslas izstādi "… un viņa" Liepājā [01.02.2017. 09:46] Ieva Vīksne, Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas bakalaura programmas 1.kursa studente 05.01.–26.02.2017. Liepājas muzejs | ||||||||||
| 2017. gada janvāra sākumā Liepājas muzejā atklāta izstāde "… un viņa". Tā veidota no Raivja Zabja privātkolekcijas, kurā atrodami vairāk nekā 200 dažādi mākslas darbi. Izstādes kuratore, mākslas zinātniece Inna Udovičenko ir palīdzējusi ar kolekcijas un arī ar šīs izstādes izveidi. Izstādes vadmotīvs ir ļoti aktuāls un mūsdienīgs – sievietes tēmai veltīti mākslas darbi, kas ieskicē Krievijas mūsdienu mākslas skolas tendences. Mākslinieku vidū ir Venēcijas biennāles dalībniece, kā arī mākslinieks ar izcelsmi no Liepājas, līdz ar to var secināt, ka izstādē pārstāvēto mākslinieku grupa ir visai daudzveidīga. Izstādē redzami deviņu krievu mākslinieku – Viktora Vasiļjeva, Annas Žoļudas, Iļjas Gapanova, Jekaterinas Borodavčenko, Alekseja Semičeva un Andreja Kuzmina dueta „KIS”, Mihaila Gračeva, Mihaila Levina, Aleksandra Kabina un Alana Hatagi – darbi. Lielākoties izstādē atrodamas ainavas un klusās dabas, starp kurām pa brīdim ielaužas kāds provokatīvāks darbs vai portrets. Skaidri redzams, ka katram autoram ir savs rokraksts un pieeja vizuālajai mākslai. Atšķirīgos darbus vieno noskaņa, valdošās pasīvās emocijas un diezgan vēsā krāsu palete. Izstādes aprakstā minēts, ka sieviete ir kā pati daba un dzīvības radītāja un uzsvars tiek likts uz saikni starp cilvēku un dabu. Jāatzīst, ka no izstādes varētu sagaidīt aizraujošākus un, iespējams, vairāk darbu ar feministisku ievirzi, kas šobrīd ir pārņēmusi laikmetīgās mākslas pasauli. Taču izstāde bija tradicionāli ieturēta sievietes – pasīvā tēla ampluā. Izcēlās Alana Hatagi darbi – skaļi, koši, provokatoriski un aizraujoši; sievietes tēli mūsdienīgā izpildījumā. Vienā darbā redzams, iespējams, padomju mantojuma iemiesojums – kliedzoša, puskaila sieviete lakatiņā, ar paceltām dūrēm pret debesīm, ar manāmi apmatotām padusēm. Sievietes fonā redzamas rūpnīcas iekārtas un cita strādniece. Tāpat kā iepriekšminētajā darbā, arī otrā A.Hatagi darbā attēlota sieviete priekšplānā, šoreiz gan pasīvāka, šķietami skumja vai garlaikota, un zīmīgi, ka, tāpat kā iepriekšējā darbā, daļa attēla iztrūkst – to klāj balti laukumi, tukšumi. Pieļaujams, tas ir autora mēģinājums atspoguļot cilvēka uztveri vai atmiņas, ne vienmēr pilnīgas. Mihaila Levina darbs no sērijas "Paklāji” ir patīkams ar mūžam dzīvo "paklāju” tematiku, kas katram, kurš dzīvojis padomju laikos, postpadomju telpā vai Krievijā, liksies pazīstama. Elegantā dāma kontrastē ar paklāju, šķiet, salātiem un sķiņķi, un kungu gleznas augšdaļā. Sievišķīgā un vīrišķīgā satikšanās, austrumi un rietumi. Jutekliskāku un sievišķīgāku skatījumu piedāvā Jekaterina Borodavčenko ar diviem darbiem – filigrāni izgleznotiem un tīriem savā kompozīcijā. Abos redzama sievietes biste, vienā darbā sievietes rokas novietotas pie atslēgas kauliem slēgtā, meditatīvā pozā un galvu aizstāj simetrisks violetu ziedu pušķis, otrā – sieviete veras skatītājā un aiz viņas vijas bronzas vīnogas. Nav pārsteigums, ka šis trauslais portrets arī izvēlēts par izstādes publicitātes attēlu. Izņemot vēl pāris darbu, kas skar sievietes un sievišķības tēmu, kā atzīst arī paši izstādes veidotāji, izstādē vairāk vērojams kontrasts starp sieviešu portretiem, pašu sieviešu mākslinieču darbiem un vispār mākslinieku jūtu, domu, abstrakto ideju un filozofisko koncepciju atspoguļojumu. Tas šķiet ļoti plaši tik konkrēti nodēvētai izstādei. Papildus tam ir grūti saprast, kuras no Krievijas mūsdienu mākslas skolas tendencēm tiek atspoguļotas. Atsevišķi darbi norāda uz atkāpšanos no ierastā, veidojot darbus autortehnikā. Tematiski darbi ir ļoti atšķirīgi, un grūti saskatīt vienu vadmotīvu vai iezīmi, kas tos vienotu. Saprotams, ka veidot izstādi no privātkolekcijas darbiem ir īpaši sarežģīti, jo viens no galvenajiem faktoriem kolekcijas izveidē ir paša īpašnieka subjektīvā gaume un preference darbu iegādes un izvēles procesā. Taču jāatzīmē, ka daudzi darbi bija ļoti uzrunājoši un laikmetīgi. Neraugoties uz to, izstādes kopējā sajūta bija pasīva, taču, iespējams, tāpēc, ka tai bija dots tāds nosaukums/tēma. Rodas vēlme apskatīt šo izstādi kaut nedaudz arī no feministiskā viedokļa. Nevar teikt, ka izstāde ir veidota no vīrieša uztveres, kur tiek apskatīta „viņa”. Kā arī darbi īsti neatbilst sievietes skatupunktam. Kā jau tika minēts, šīs izstādes kūrēšana noteikti bijis visai sarežģīts uzdevums, kas vairāk vai mazāk veiksmīgi arī paveikts. Iespējams, ka mītiskā „viņa” ir mūza, kas pieminēta izstādes aprakstā Liepājas muzeja telpās, bet kāpēc tādā gadījumā viņa ir aiz "... un" kā pēdējā? | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
