VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Intervija ar Ķekavas Mākslas skolas direktora vietnieci mācību darbā Zīli Ozoliņu–Šneideri [23.01.2017. 09:49] Guntars Gritāns, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa students | ||||||||||
| Kādā no decembra dienām, piezvanot Ķekavas Mākslas skolas direktorei Ingai Zālītei, piedāvāju šo sarunu: par skolu, mākslas attīstību tajā.Iemesli divi: gan profesionālā interese, gan, jāatzīst, tipiski latviski – strādājot Ķekavas Mūzikas skolā 19 gadus, nekad nav ‘’sanācis’’ aiziet pie kolēģiem un paskatīties viņu aktivitātes. Saņemot pozitīvu atbildi, nāca arī ieteikums: vislabāk par skolu pratīs pastāstīt Zīle Ozoliņa–Šneidere jeb vienkārši Zīle, kā viņu visi šeit sauc. Zālītes kundze zināja teikt, ka Zīle savā ziņā esot unikāls cilvēks – pedagoģe ar lielo burtu, izcila organizatore un māksliniece. Rets salikums jebkurā darba vietā. Par darbu skolā, par talanta (ne)esamību, radošumu un to, vai mākslinieks var būt arī veiksmīgs pedagogs un otrādi, tad arī bija mūsu saruna 2017. gada 6. janvāra samērā aukstajā dienā, bet telpās, kur bija māksla, kas sildīja. Guntars Gritāns: Laikam sāksim ar to vienkāršāko un iepazīsimies! Zīle Ozoliņa–Šneidere: Jā, mani sauc Zīle Ozoliņa–Šneidere, labāk patīk tikai Zīle vai skolotāja Zīle. Pēc profesija, diplomā man ir ierakstīts: mākslinieks. Esm studējusi Mākslas akadēmijā, keramikas nodaļā. Tā nu ir sagadījies, ka esmu arī skolotāja Ķekavas Mākslas skolā nu jau vairāk kā 15 gadus, ar dažiem pārtraukumiem (smejas). Bet, domāju, tas viens otram netraucē. G.G.: Domājot par mūsu sarunu, man šķita interesanti uzzināt ne tikai par skolas darbību, bet arī to, kā jūtas mākslinieks, strādājot skolā? Ko viņš iegūst un varbūt ko zaudē? Z.: Jā, kad es sāku šeit strādāt, es vēl pati biju studente. Un tagad, jāsaka, ir daudz kas mainījies, pat grūti salīdzināt. Skolai ir 21 gads, tā ir ar profesionālu ievirzi. Mēs cenšamies savus audzēkņus virzīt tālāk un izvēlēties šo mākslinieka profesiju. Bet jāuzsver, ka mūsu specifika nav tikai strādāt uz to, lai veidotos nākošie mākslinieki. Mēs uzņemam visus, kas atnāk. Domāju, ka šajā ziņā ieguvēji ir visi. Jā, ir kāda trešā daļa, kas vēlas turpināt šo mākslas ceļu. Mūsu uzdevums ir iedot šo domas brīvību un plašumu. Rezultātā jau ir tā, ka divi no mūsu skolotājiem ir bijušie skolas absolventi. Ir bijušie audzēkņi kas studē ne tikai Mākslas akadēmijā, bet arī arhitektūru vai kādā citā, ar mākslu saistītā, fakultātē daudzviet. Domāju, ka pamats, ko iedodam, ir diezgan stabils. Viņi tajā vidē var konkurēt. Tas ir tas, ko mēs skaidrojam viņu vecākiem: šeit nav pulciņš, šeit ir skola ar savu programmu un prasībām, mērķi. Arī svarīgi ir tas, ka pēdējais – astotais – kurss ir "pārdomu", papildus. Audzēknis var galīgi izlemt, vai vēlas savu dzīvi saistīt ar mākslu un ja tā, tad mēs palīdzam sagatavoties iestājeksāmeniem. G.G.: Par to ideālo gala rezultātu būtu skaidrs, bet es vēlētos šo garo procesu nedaudz ‘’pārcelt’’ laikā, uz pašu sākumu, kad audzēknis, faktiski bērns, pie jums atnāk. Manas skolas pieredzē šiem audzēkņiem jau pirmajā tikšanās reizē ir sava veida ‘’testēšana’’ un bieži tiek pasludināts spriedums, taču no Jūsu iepriekš stāstītā saprotu, ka šeit ik viens ir laipni aicināts un attīstīt var praktiski jebkuru un jebko? Pareizi? Z.: Tā ir taisnība, mēs ņemam visus un, ja pēdējos gados ir kādi ierobežojumi, tad vienīgi saistībā ar telpu jautājumu. Mums to vienkārši nepietiek, jo audzēkņu skaits aug. Bet, es tīri cilvēcīgi kā pedagogs, persona, mākslinieks neņemos uzreiz pateikt vai šim bērnam ir spējas. Es to nevaru. Mēs varam tikai šajā pirmajā reizē pavērot, vai ir proporciju izjūta( tīri profesionālai zināšanai), bet nodalīt talantīgākus un ne tik ļoti es neņemtos. Domāju, to nevar neviens. Tā godīgi, no savas pieredzes varu pateikt, kā personība, māksliniece es ‘’atvēros’’ tikai akadēmijas laikā. Ir jābūt jau zināmai pieredzei, bet mazu bērnu tagad ‘’nolikt’’: tu esi talantīgs vai nē nebūtu korekti. Varbūt būšu subjektīva, bet uzskatu, ka ir lietas, ko var iemācīt, piemēram, zīmēt. Tas ir kā matemātikā reizrēķins. Ja tu to zini, tad vari operēt ar skaitļiem jau tālāk. Šādas formulas ir arī – nesaukšu to par mākslu – mākslas izglītībā. G.G.: Es pareizi sapratu: zīmēšanu var iemācīties??? Z.: Zīmēšanu var iemācīties, ja tu loģiski domā līdzi. Ne velti akadēmijas studenti pēc divu stundu zīmēšanas iziet no telpām tik noguruši, it kā būtu strādājuši fizisku darbu. Tas nozīmē, ka smadzenēm jāstrādā. G.G.: Tā ir sava veida matemātika? Z.: Ne gluži, jo par matemātiku atbild otra galvas puslode, ne tā, ‘’kas zīmē’’. Tas nav mans izdomājums: visi tie, kas mācās zīmēt, spēlē instrumentu, arī vispārizglītojošos priekšmetos sasniedz labākus rezultātus. Tas jau ir savā ziņā pat novecojis pierādījums. Tas ir tā: kāpēc lekt uz vienas kājas, ja var iet uz divām? Kāpēc nodarbināt vienu smadzeņu puslodi, ja var abas? Tā arī ir mana personīgā pieredze, kad mūzikas skolā spēlēju vijoli. G.G.: Pirms sarunas ar jums, man direktore teica, ka, atšķirībā no manas mūzikas skolas, kur audzēknim neizveidojas ‘’draudzība’’ ar instrumentu un ir strupceļš, šeit ir alternatīvas: ja nepatīk zīmēt, varbūt aizraujoši šķiet veidot, darbs ar materiālu, datorgrafika. Vai šādi tad var atrisināt problēmu un katru no viņiem ievirzīt sev tīkamā vidē? Un otrs – kā novērtēt tik ‘’mazu’’ makslinieku pēc padarītā darba? Z.: Mēs sākam vērtēt, lai arī ļoti nosacīti, jau no pirmās klases, to vēlas arī audzēkņi. Viņi ļoti cenšas. Es pati esmu strādājusi pie vērtēšanas sistēmas. Taču: kā var novērtēt mākslu? Šo jautājumu arī bieži uzdod vecāki. Bet, jāpiezīmē, ka bieži šeit radītais produkts nav māksla, bet process uz to. Jā, beigu posmā ir jau konkrētas prasības: iekomponējums lapā, proporcijas… Platums pret augstumu, talantīgāks audzēknis to redzēs. Kā veidot cilindru, lodi. Ja saproti principus, uzstādījumu var uzzīmēt no galvas. Arī perspektīvas likumus.Bet, par to, ko teica direktore,jā, tā ir taisnība. Lai arī visas iepriekš nosauktās prasības netiek atceltas, audzēkņiem izveidojas savas iecienītākas darbošanās sfēras, jo tādu te ir daudz. G.G.: Es tagad īsumā pastāstīšu par kādu notikušu sarunu starp mūsu kursa topošajiem mākslas zinātniekiem un māksliniekiem Ivaru Drulli un Līgu Marcinkēviču. Mēs gribējam uzzināt, īpaši pēc redzētām izstādēm, ka daudz kas nav bijis skaidrs, ko mākslinieks ir domājis, ko vēstī šis darbs. Abi – Ivars un Līga – bija pret jebkāda veida mākslas skaidrošanu no mākslinieka puses. Arī, ja mums liekas, ka ‘’karalis ir kails’’. Sakiet, lūdzu, šajā vecumposmā tā nemēdz notikt, ka kāds ‘’attapīgāks’’ var jums piedāvāt divas salīmētas lapas un apgalvot, ka tas ir pasaules gals? Kā rīkoties? Apsveikt kreativitāti un drosmi attiecībā pret skolotāju vai ir arī kāds cits risinājums? Vispār sastopaties ar šādām situācijām? Z.: Nē, pašā sākumā tā noteikti nav, arī uzdevumi visiem ir līdzīgi. Taču vēlāk, jau rodas fantāzijas uzplūdi, bieži vien pozitīvi. Un, ja man jautā: vai es daru pareizi, es nevaru ierobežot, ja tas ir arī radošs uzdevums. Kubu var uzzīmēt pareizi vai nepareizi. Pārējais būs pareizi, kā viņš to ir iedomājies. Idejai ir jābūt. Manuprāt mūsdienu problēma (visos mākslas attīstības posmos) ir tā, ka viņi to rada, bet nesaprot KĀPĒC viņi to rada? Nav atbildes. Arī pie mums pēdējos piecus sešus gadus ienāk radošās industrijas, dizains. Pēdējais ir vairāk pārņēmis mākslu. Skolā jau ceturto gadu ir dizaina pamati.Protams, tā ir cita veida mākslas domāšana, taču arī tur ir aktuāls jautājums: kāpēc? Kam tu to radi, mērķauditorija? Mākslas darbam ir jāuzrunā, jo nedomāju, ka mākslinieks ir tik pašpietiekams, ka viņu neuztrauc, kā viņa darbus uzņem publika. Ja ir koncepts, tad būtu jābūt kādai rakstiskai atsaucei pie darba. Arī mums pašreiz skolā ir laikmetīgās mākslas izstāde, bet nedomāju, ka audzēkņi to uztver.Tāpēc jo apsveicami, ka māksliniece pie katra no darbiem ir uzrakstījusi, kam ir jāpievērš uzmanība. G.G.:Turpinot šo tematiku, vai šajā vecumposmā audzēkņi ir jāiepazīstina ar laikmetīgo mākslu? Z.: Protams! Mēs to darām un divas reizes pusgadā mēs audzēkņu vedam uz izstādēm. Un ir jau pierādījies,ka mums vajadzīgs kāds, kas skaidro to izstādi, tad audzēkņu attieksme jūtami mainās. Pat man tas vajadzīgs, lai arī esmu jau nodzīvojusi ....gadus! G.G.: To no teksta izsvītrosim! Z.: Kas pašreiz ‘’pieklibo’’, piemēram, muzejos, tā ir interaktivitāte, kas būtu vajadzīga, strādājot ar bērniem, jauniešiem. Parasti mūs sagaida zināma vecuma sievietes, kuras vienmēr uztraucas, lai kas nenotiek, vai kāds nenogrūž gleznu. Ir kaut kas jāmaina, lai jaunajai paaudzei rastos interese par laikmetīgo mākslu jo īpaši. Jā, tātad mums ir mācību procesā nodarbība, kas tā arī saucas – stunda muzejā. Arī mākslas pamati. Lai gan, runājot par mākslas vēstures apguvi, ir problemātiski tas, ka skolā viņu apgūst vēsturi savādāk. Abas neiet paralēli, gadsimti, kas rada zināmas problēmas. G.G.: Es tomēr gribētu atgriezties pie jautājuma, kur tādu īstu atbildi vēl nesaņēmu. Tātad – šis jaunais skolotājs. Viņš atnāk strādāt, lai gan iepriekš, droši vien, bija domājis (saku no savas pieredzes) ka būs izcils mākslinieks, dzīvos tikai no radošā darba (manā gadījumā– koncertiem) un skola tikai, ja nu ‘’ārkārtas gadījumā’’. Bet, ja nu tā sanāk: ko Jūs, no savas pieredzes, ieteiktu šim jaunajam skolotājam, nākot strādāt uz skolu? Uz ko viņam jābūt gatavam, kas jāmaina domašanā? Z.: Oi...Tik daudz kas mainījies... G.G.: Kas tieši? Z.: Piemkārt, bērni ir savādāki!Ja agrak mainījās pa paaudzēm, tad tagad mainās pa gadiem. Viņi ir daudz brīvāki savā komunikācija, var pateikt: ko tu te dari? Un tas jau nav slikti, tikai ar to ir jārēķinās. Ir problēmas arī ar vecāku ambīcijām.Man šķiet, ka būtiski ir radīt interesi par to, ko šis skolotājs pats dara, tā nav mūzikas skola, kur ir šī nepārtrauktā savienība ar instrumentu (visbiežāk gan nav–G.G.). Šeit mājas darbu nav, mēs pat cenšamies izskaust paradumus ņemt darbus uz mājām, lai pabeigtu. Jo biežāk viņi tos mājās pat sabojā! Otrs– komunikācija ar jauno cilvēku, jo vecumposmi taču tik dažādi. Mazs, tikko no bērnudārza atnācis un tīnis, kuram viss ir balts vai melns, cita nav. Tā ir smalka padarīšana– komunicēt kā līdzvērtīgs ar līdzvērtīgu, bet saglabāt respektu. G.G.: Bet tomēr. Vai varat teikt, ka ir iespējams būt pedagogam un māksliniekam vienlaicīgi?Piemēram, kāds kurš strādā skolā, bet atrod laiku gleznot, rīkot izstādes. Z.: Ir vēlams, ka tā būtu, bet šeit jau ir tā problēma. Jā, mums ir skolotāja Katrīna Gaile, kura intensīvi glezno, bija izstāde arī šeit pie mums. Skola pat piedāvā šo vienu radošo dienu skolotājam, lai viņš var strādāt, bet visbiežāk ikdiena ievieš savas korekcijas. Iespējams, ka tajā dienā viņš kārto kādus dokumentus. G.G.: Bet, ja patīk viens un otrs, padodas? Es, piemēram, nespēju sevi iedomāties bez spēlēšanas. Taču arī skola svarīga. Neveidojas nedaudz traģisks scenārijs? Z.: Tas ir savienojams, taču jājautā, kādā līmenī? G.G.: ....??? Z.: Apstākļi, ģimene. Es varu ieslēgties garāžā un strādāt, bet man klāt pienāks mans četrgadnieks, kurš grib mammu. Bet! Mums ir vajadzīgas šīs radošās dienas un jāmeklē jebkuri līdzekļi, kaut vai bezmaksas atvaļinājums. G.G.: Tuvojoties noslēgumam un vēlreiz akcentējot to, ka šeit, skolā, ir gan skolotājs un skolēns, tad pēdējais jautājums: kas, jūsuprāt, ir ideālais skolas modelis, kur ir gandarīti abi: skolēns un skolotājs? Z.: Rīga nekad nebūs gatava… Ir tāds ideālais modelis? Es nezinu. Viss tomēr atkarīgs no cilvēka, viņš pats veido to savu ideālo modeli. Un katram no mums viņš būs savādāks, nebūs visiem vienādi labs. Ir bieži tā: ir mākslinieks, bet nav pedagogs, ir otrādi; ja ir šis izcilais duets vienā personā...Nezinu. Tomēr domāju, ja cilvēks gribēs, viņs atradīs laiku, lai kaut ko uztaisītu, veidotu. Ja tas ir vitāli nepieciešams. Radoša personība mirst, ja nestrādā. Bet skola jau nav nekas slikts, jo arī mēs – mākslinieki – mācāmies no saviem audzēkņiem. Ir abpusēja atgriezeniskā saite. Un, kā jau teicu, ja es gribēšu radoši izpausties, es atradīš u– kā. Bet modelis nebūs viens, tas nu ir pilnīgi skaidrs. G.G.: Paldies! Man tad atliek tikai novēlēt, lai vienmēr būtu šī pedagoga–mākslinieka saskaņa. Veiksmi! Laiciņu pēc mūsu sarunas, arī pēc tam, kad direktore man ar lepnumu rādīja jaunās mācību telpas un izstāžu zāli, es vairākkārt atgriezos pie domas, ka tas, ko teica Zīle par katram savu ideālo modeli, kā būt skolotājam, nezaudēt vēlmi palikt mākslinieka – jebkurā gadījumā – pats meklēšanas process jau ir mākslas radīšana. Šie cilvēki (pedagogi), kas palīdz otram atraisīt un sameklēt savu radošo dzirksti, bieži vien ir kaut kur neuzkrītoši blakus aiz skatuves, kad viņu veidotie talanti saņem aplausus vai sajūsmas pilnus skatienus. Taču viņi viens bez otra nevar. Tas ir kā Raini citējot – GALS UN SĀKUMS. Tātad vienmēr kopā – mākslā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
