VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šī cildenā, trauslā Flora... Irēna Bužinska Baņuta Ancāne. "Portreti” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 24.04.–10.07.2016. | |
 Skats no Baņutas Ancānes izstādes „Portreti”. Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. 2016 Foto: Baiba Priedīte | |
| Aktīvi strādājošiem māksliniekiem ir vēlme vienmēr parādīt to jaunāko, kas top viņu darbnīcās. Pēdējos gados māksliniece Baņuta Ancāne intensīvi strādā akvarelī un pastelī, par savu darbu motīviem nereti izmantojot savulaik pašas fotografētus mākoņus, smiltis, akmeņus, oļus, viļņu rakstus, tuvu cilvēku portretus. Katrā ziņā tāda varētu būt bijusi arī mākslinieces jaunākā darbu izstāde. Taču Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājam Mārim Čačkam izdevās pārliecināt mākslinieci uzticēties viņa kā kuratora izvēlei. Līdz ar to tika atlasīts un atkal izstādīts mākslinieces zelta fonds – krāsu litogrāfijas tehnikā 20. gs. 70.–80. gados darinātie portreti. Jāteic, ka ar izvēli un atlasi tika trāpīts desmitniekā, vēlreiz apliecinot, ka izcilas kvalitātes pārdzīvo konkrēto darba tapšanas laiku un kā labi izturēts vīns tikai iegūst papildu vērtību. Man ir grūti pateikt, cik reižu esmu oriģinālā skatījusi Baņutas Ancānes „Floru” vai „Jāņa Pauļuka portretu”. Tas, ka māksliniece ir izcila grafiķe, kas prasmīgi pārvalda tehniku, nav jāatkārto. Laikam katru reizi citādas izjūtas rada vieta, vide, apstākļi un dažādās politiskās, sociālās, kultūras utt. aktualitātes, kas uzslāņojas kārtējiem iespaidiem, ko gūstu no Baņutas zelta fonda mākslas darbu aplūkošanas. Savulaik Baņutas portreti likās mazliet tādi kā nepabeigti, jo viņas kompozīcijās valda ļoti tuvinātu krāsu blīvi laukumi un mazliet nervoza, vijīga līnija. Neliterāra līnija. Baņutai ir tipisks tāds skičveidīgs zīmējums, bez liekām detaļām un izstrādāšanas. Viņas portreti, kā tagad teiktu, ir „bez naratīva” – vismaz tādā aspektā, ka tie ir ļoti vispārināti cilvēku, mākslinieces laikabiedru, tēli, kas tikpat labi varētu būt arī kādu literāru darbu varoņi. Man nekad nav izdevies Baņutas portretos saskatīt kādu specifisku psiholoģiju ar sarežģītu asociatīvu zemtekstu. Jā, varētu piekrist, ka viņas portretiem piemīt dramatisms, taču ne tik lielā mērā, lai to izceltu kā viņas litogrāfisko portretu galveno kvalitāti. Tātad – kā mākslinieces veikums tiktu raksturots agrāk – autore savos darbos „atklājusi sava portretējamā iekšējo pasauli”. Šim apgalvojumam piekrītu arī tagad. Un tomēr man nezin kāpēc šķiet, ka mākslinieces portreti vairāk nekā par viņas laikabiedriem pirms 30 un vairāk gadiem vēsta par mūsu tagadnes, šodienas laikabiedriem, par viņu nespēju būt godīgiem, patiesiem, dabiskiem, atklātiem. Vai kāds šodien, saglabājot pašcieņu un stāju, varētu atļauties sevi parādīt kā dvēseliski, cilvēciski ievainojamu būtni? Selfijs mūsdienās taču ir tāda kā maska, aiz kuras paslēpties vai attēlot sevi sev vēlamā gaismā. Un kur nu vēl masveidīgā sērga radīt fotoportretus, kuros fiksēta tikai cilvēka roka, kāds cits ķermeņa fragments vai ar matiem pilnīgi aizklāta seja? Baņuta ir spējusi fiksēt savu laiku un paraudzīties vēl mazliet uz priekšu, radot mākslinieciski spēcīgu sava veida pieminekli tolaik dominējošai emocionalitātei, portretiska tēla izveides principiem, noskaņai un atmosfērai, bet būtībā – cilvēka dziļākajai mūžīgajai vēlmei un vajadzībai jēgpilni piepildīt savu dzīves laiku, nebaidoties atzīties, ka šaubas un jautājumi par „savu vietu un laiku uz zemes” ir tikpat neizbēgami kā mūsu katra piedzimšana un aiziešana aizsaulē. Baņutas portreti man šoreiz likās bezgala vareni sava trauslumā. Tie pārņēma savā varā ar jūtīgumu, bezgala lielu uzticēšanos un paļāvību. Atļaušos lietot vēl vienu sen aizmirstu vārdu – cildenums. Tas man šķiet īpaši piemērots, runājot par gleznotāja Jāņa Pauļuka portretu, kādu to ar visām vājuma un pat bezspēcības izpausmēm attēlojusi Baņuta Ancāne. Vēl viena mākslinieces dārgumu lādīte ir viņas skiču blociņi. Viens tāds skiču blociņš izstādē tika eksponēts vitrīnā, dodot iespēju ielūkoties tā saturā ar slaidu projekcijā sakārtotu attēlu palīdzību. Melnās tintes un tušas uzmetumi šajā litogrāfisko portretu sabiedrībā likās ļoti piemēroti, atgādinot, ka izcils rezultāts panākams, vienīgi nemitīgi pētot savus modeļus un uzkrājot acumirklīgus iespaidus nākamajiem darbiem. Skiču uzmetumi deva iespēju apjaust, cik ilgi briest un attīstās Baņutas Ancānes tik izteiksmīgā līnija. | |
| Atgriezties | |
