VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Streičs un draugi. Teātris un Režisors Sv. Pētera baznīcā [03.10.2016. 13:12] Guntars Gritāns, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa students | ||||||||||
| Domāju, ka daudziem, līdzīgi kā šo rindu autoram, režisora Jāņa Streiča 80 gadu jubilejai veltītās izstādes apmeklējums lika uzdot sev jautājumu: ko tieši mēs vēlamies ieraudzīt Sv. Pētera baznīcā? Vai jau zināmu, atzītu mākslinieku gleznas, kas veltītas jubilāram, kaut kādu noskaņu un apceres auru, vai varbūt mēs vienkārši vēlamies tīri ziņkārīgi uzmest aci tam, ko var uzgleznot režisors pats? Lai gan J.Streiča darbi jau iepriekš ir bijuši eksponēti izstādēs (Latgalē Preiļos, vairākkārt Lietuvā), laikam tomēr grūti ir vidusmēra latvietim “izsist” no apziņas, ka šī cilvēka vārds galvenokārt saistās ar nu jau ikonas statusu ieguvušām filmām, kuru citātus vietā un nevietā lietojam no “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Mans draugs – nenopietns cilvēks” un tā joprojām. Tomēr intriga paliek. Jo, kā arī var lasīt izstādes aprakstā (autore Ingrīda Burāne), mākslinieks (un šoreiz lietosim šo vārdu visos tā aspektos) savā izstādē ir vēlējies redzēt to gleznotāju, grafiķu, tēlnieku darbus, ar kuriem ir strādāts kopā un kuri režisora dzīvē ir bijuši nozīmīgi. Izstādes iekārtojums ir nedaudz teatrāls un visai eklektisks, jo tā īsti netop skaidrs, kur tad viss sākas, kur – beidzas. Šoreiz režisora – "ceļa rādītāja" lomu nospēlē parasti ne tik laipnās Sv. Pētera baznīcas tantes, paceļot aukliņu, kas nožogo ieejas labo pusi. Priekškars, tā teikt, atveras, un izrāde var sākties. Ja dodamies virzienā no centrālās ieejas pa labi, tad pirmos redzam Jāņa Streiča portretus, kurus dažādos laikposmos darinājuši gleznotāji L.Grasmanis J.Ģērmanis, U.Zemzaris. Šis nedaudz raibais salikums aizved skatītāju pie paša meistara darbiem. Gleznu ir daudz. Jo sevišķi no 2003. līdz 2004. gadam darinātu ainavu (kopā 32), kas atšķiras galvenokārt izmēra, formāta, nevis tematikas ziņā. Virzoties uz priekšu, var apskatīt mums jau tik pazīstamos Dž. Skulmes, J.Jurjāna, A.Naumova, A.Heinrihsones un citu autoru darbus. Pa vidu pavīd lietuviešu mākslinieka G.Akstina darinātās koka skulptūras, līdz atkal nokļūstam pie darbiem, kas veltīti Streičam – A.Vārpas “Satikšanās”, Im.Ozoliņa “Ex libris”. Šķiet, ka izstādes veidotāju koncepcija ir bijusi tāda, ka, vienalga, lai kā mēs uzsākam savu "ekskursiju" jeb ceļu – no labās vai kreisās puses, sākums ir par režisoru, bet, nonākot viduspunktā, nokļūstam pie viņa paša mākslas. Atgriežoties pie J.Streiča gleznām, kaut kā īsti negribas runāt par to kvalitātēm vai pat noskaņām, vēstījumu. Jā, var uzdot jautājumu katrs pats sev, kādi pārdzīvojumi, atziņas rastos, skatot šīs gleznas, nezinot, ka to autors ir latviešiem tik pazīstamais kino režisors? Iespējams, ka tad var arī kaut kas "pasprukt" par tādu mīļu naivismu un dzimtās zemes skaistuma apdziedāšanu. Atmetot jebkādu profesionāli vērtējošu redzējumu par gleznu mākslinieciskajām kvalitātēm, tās uzrunā. Kādam varbūt te visā pilnībā atklāsies latgaliskais J.Streičs (“Vecā Rēzekne”, audekls, eļļa, 2011), kādam citam – asociācijas ar meistara jaunāko filmu “Rūdolfa mantojums” (“Rūdolfa pagalms”, kartons, eļļa, 2013), taču būtiskais, jādomā, ir cits. Šķiet, ka sastopamies ar tāda mākslinieka daiļradi, kuram vienmēr ir ko teikt, vienalga kādā mākslas žanrā un formātā tas tiktu darīts. Šo rindu autoram nāk prātā teksts no 1978. gadā uzņemtās filmas "Teātris" ievada, kur režisors (kurš arī tēlo režisoru) skaidro, kāpēc filmai ir tāds nosaukums. Lai kā mēs arī censtos, dzīve tāpat būtu tikai teātris! Pārfrazējot: mums nevajag visu pateikt par gleznotāju Jāni Streiču vai par varītēm censties viņam pievienot vēl kādu jaunu titulu, jo tas var pārvērsties sliktā teātrī. Mēs esam skatītāji, publika, kurai ir iespēja būt izcilas personības laikabiedriem, tāpēc gribas vienkārši uzsaukt, kā to mēdz darīt, priekškaram krītot pēc izrādes: bravo! Jāpiebilst, ka šai izrādei priekškars krīt 20. novembrī. Ir vērts tur būt. P.S. Ir jau skaidrs, ka Sv. Pētera baznīca pilda svarīgu lomu Rīgas tūrismā, tādēļ fonā tur visu laiku skan žēlīga, apmeklētājus meditēt aicinoša mūzika, kaut gan šai izstādei neapšaubāmi piemērotāka būtu R.Paula mūzika no filmas "Teātris". | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
