VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Cilvēka ķermeņa atveidi tēlniecībā. Daži uztveres, formveides un savādību rakursi Ruta Čaupova | |
| „Modernais cilvēks patiesībā ir dīvains sajaukums no visām tā mentalitātes garajā attīstībā iegūtajām raksturīgām īpašībām,” – tā, apcerēdams cilvēka psihes slāņojumus, sprieda simbolu, kolektīvās dzīļu apziņas un arhetipu skaidrotājs Karls Gustavs Jungs.1 Līdzīgu skatījumu varētu attiecināt arī uz dažādu laikmetu dzīvesveida un kultūras kodu noteiktajām izpausmēm, kas saistās ar priekšstatiem par ķermeņa atveidojumiem tēlniecībā. Kultūras rītausmā, pēc tam, kad bija pilnveidotas darba rīku izgatavošanā apgūtās akmeņu un citu dabā atrodamu materiālu apstrādes iemaņas, notika pievēršanās dzīvu būtņu atveidojumiem. Senākos zināmos piemērus pārstāv nelieli, it kā savādi, bet rosinošus plastiskās izteiksmes sajutumus uzrādoši sievietes ķermeņa atveidi ar izteiktiem noapaļoto apjomu – krūšu, vēdera, gūžu – izcēlumiem. Tādām statuetēm Eiropā kopš 19. gadsimta dots mazliet ironiski ietonēts apzīmējums: akmens laikmeta, paleolīta „veneras”.2 Slavenākā no tām, tā dēvētā „Villendorfas Venera”, atrodas Dabas vēstures muzejā Vīnē.3 Tā ir plaukstā ietverama tēlniecības mazforma. Mūsdienās daudzviet pasaulē parādās pat samērā tieša atsaukšanās uz akmens laikmeta „veneru” veidoliem. Latviešu tēlniecībā var minēt divus savdabīgus piemērus. Viens no tiem – nu jau mūžībā aizgājušā tēlnieka Laimoņa Blumberga tā dēvētās „akmens sievas”. Nācis no akmeņkaļu dzimtas un lieliski pārvaldīdams cietā materiāla apstrādes nianses, Blumbergs darināja nelielus, arī vidēja izmēra, sieviešu un meiteņu augumu atveidus, galvenokārt torsus. Katru savā īpaši atrastā akmenī. Sievišķības noslēpumainība te paradās kā mūžveca esības un aprites apzināšanās tēma. Pavisam citāda semantiskā slodze un vizualitāte piemīt laikmetīgās mākslas konceptu garā veidotajai pirmtēla parafrāzei mākslinieces Brigitas Zelčas-Aizpures darbā „Villendorfas Venera 21. gs.”. Ar labestīgu smaidu un asprātīgi – no mūsdienīgiem materiāliem – darinātā, asociāciju spietus raisošā, it kā cauri gadu tūkstošiem pie mums „atskrējusī” būtne kopš 2010. gada gozējas pie Latvijas Mākslas akadēmijas. Parādās spēle ar mēroga maiņu. Pārnesot nelielo veidolu pilsētvidē iekļautā, no viegla materiāla izgatavotā objektā un pārklājot tā virsmu ar spoguļa polistirola kvadrātiņiem, spēkā stājas savāda, varbūt patiešām izaicinoša neparastuma aura. Satuvinās pārdomas par arhetipiskiem priekšstatiem un mūsdienu cilvēka fizisko dotumu uztveri.4 Dažādos mākslas attīstības cēlienos Rietumu un Austrumu areālos ir izpaudušies dažādi pavērsieni attieksmē pret cilvēka ķermeņa atveidojumiem. Ir bijuši gan svētulīgas askēzes, gan pamatotas atteikšanās periodi, gan normatīvu ievērošanas, gan aizrautīgas sumināšanas un izzināšanas posmi, gan nopietniem panākumiem labvēlīgāki, gan mazāk labvēlīgi laiki. Modernās tēlniecības kontekstā jau 20. gadsimta sākumā rumāņu izcelsmes parīzietis Konstantīns Brinkušs ievadīja pievēršanos abstrahētu formu un objektu tēlnieciskiem risinājumiem. Vedot prom no tradicionāliem izteiksmes veidiem, sava loma bija futūrisma pārstāvja Umberto Bočoni kategoriskajiem iebildumiem pret viendabīgu materiālu izmantojumu, kā arī Marsela Dišāna izaicinošajai redīmeidu iekļaušanai mākslas diskursā. Līdz ar metāla apstrādes un metinājumu pavērtajām konstruktīvās saceres iespējām un asamblējuma veidu izplatību 20. gadsimta otrās puses mākslas procesos interese par figurālu tēlu veidošanu izsīka. Līdz pat tam, ka dažu virzienu mākslinieki – piemēram, minimālisma pārstāvji Amerikā vai britu Jaunās paaudzes lokam piederīgie – pilnībā izslēdza jebkādu tematisku vai ar asociācijām apaudzētu tēlainību. | |
 Mīkjanga Šina. „Pietupusies Afrodīte”. Ziepes. 112 × 38 × 60 cm. 2002 Foto: pateicība mākslas galerijai Haunch of Venision © Meekyoung Shin | |
| Rezervētu attieksmi pret figurāliem tēliem 20. gadsimtā izraisīja arī autoritāro režīmu praksē uzspiestā patētisku figurālu veidojumu banalizēšana un izplatīšana pārmērīgā kvantumā. Vācijā tie bija superbrašu kailfigūru atveidi. PSRS teritorijā un tās ietekmētajos reģionos Staļina laikā valdīja „fotogrāfiska naturālisma” un patētiski ideoloģizētu figūru darināšanas paņēmieni. Tēlniecības robežu atvēršanās, zinātnes atklājumu, dzīvesveida izmaiņu un citu, arī politisku, faktoru iedarbība – jo īpaši kopš 80. un 90. gadu pavērsieniem – deva impulsus visai savādai, ar intriģējošām provokācijām saistītai pieejai, kas izpaudās arī attieksmē pret darbošanos ar ķermeņiem mākslā. Britu tēlnieks Entonijs Gormlijs konceptuāli traktētus projektus ar viņa paša ķermeņa atveidiem – iespaidīgā telpiskā un asociatīvi noslogotā izvērsumā, 17 dažādos kustību stāvokļos, ieslēdzot tos depersonalizētām būtnēm līdzīgos svina vai tērauda veidolos – īstenojis pat vēl agrāk. Viņš bija pārtvēris minimālistiem raksturīgo pievēršanos telpiskā novietojuma un skatītāju uztveres lauka sinerģijas iespējām. Šādi multiplicēti tēli, atmetot pamatnes, tika novietoti jebkur apkārtējā vidē: tie ir stāvējuši uz Londonas ēku jumtiem, tiltiem un ielām, bijuši satopami dažādu zemju pludmalēs, „iebriduši” ūdeņos. Gormlijs ir spēlējies ar mērogiem, figūru konstruējumiem. Arī ar Trafalgaras laukuma brīvās kolonas apdzīvošanai no visas Anglijas pieaicinātām personām kā dzīvām skulptūrām. 20. gs. 90. gadu un divtūkstošo gadu sākuma politisko un sociālo problēmu konteksts noteica vēl akūtāku interesi par ķermenisko esību, par ķermeņu atformējumu iesaisti nozīmju savijumos. Interese par ķermeņu atveidu transformējumiem pieauga līdz ar gēnu izpētes, orgānu pārstādīšanas, klonēšanas sasniegumiem. Ietekmēja sāpīgās imūndeficīta sindroma upuru traģēdijas. Izstādēs parādījās arī dažādi „ķermeņa surogāti” – lelles, vaska figūras, manekeni, automāti. Intīmu izdalījumu tā vai citādi konceptualizēti pasniegumi. Latvijā ko tādu nu jau par klasiku kļuvušos instalējumos ietvēra kaismīgais laikmetīgās mākslas strāvojumu izjutējs Vilnis Zābers. Vairāku agresiju pārcietušu valstu praksē par izplatītu paņēmienu kļuva cilvēku neklātbūtnes tēma – zaudējuma sajūtas caurausta, ietverot kompozīcijās un instalācijās zaudēto klātbūtni atgādinošas lietas – gultas, krēslus, skapjus, lietotus apģērbus. Risinājumu spektrs atvērās arī neparastām izpausmēm. Amerikāņu mākslinieks Roberts Gobers (Robert Gober, 1945), piemēram, eksponēja pašrocīgi vaskā atveidotas ķermeņa daļas, reizēm noskaņai pievienojot arī sveces. Viņš ir veltījis uzmanību ne tikai ķermeņa, bet arī apziņas un identitātes saraustītam stāvoklim. Amerikānis Čārlzs Rejs (Charles Ray, 1953) ir izmantojis mēroga pārspīlējumus, lai pievērstos, viņaprāt, diskriminētu būtņu – sieviešu un bērnu – reizēm klasicizējošā garā izpildītiem kailfigūru atveidiem. Relatīvais izmērs parādās kā tēma. To apliecina 2,5 m augstā skulptūra „Zēns ar vardi” (2009), kas stāv kanālmalā Venēcijā. Īpatni Rietumeiropas, grieķu klasisko tradīciju samērojums ar pašas mākslinieces aziātisko izcelsmi parādās korejietes Mīkjangas Šinas (Meekyoung Shin, 1967) skulptūrā „Pietupusies Afrodīte” (2002). Atveidodama savu ķermeni fragmentētā klasiskas skulptūras pārfrāzējumā, tēlniece lietojusi ikdienišķu vielu – ziepes. Sievietes tēlniecībā nereti izmanto šokolādi, taukus, kādus necilus produktus, lai izaicinoši atsauktos uz tradicionāli maskulīno marmora un citu cēlo materiālu apstrādi. Savdabīgu nozīmju satuvinājumu ir praktizējis pazīstamai britu tēlnieks Gevins Turks (Gavin Turk, 1967). Darinādams gandrīz hiperreālus izklaides un masu kultūras ikonu veidolus, viņš izmanto pats sava ķermeņa atveidu. Uzsver identitātes nenosakamību, piemiņas uzturēšanu. Tā, piemēram uzstādījumā „Če nāve” (2000) pusapģērbtā, pēc fotoattēla izstrādātā revolucionāra-mocekļa Če Gevaras figūra guļus novietota uz nestuvēm. Tās balstās uz minimālistu kastēm līdzīgas pamatnes, kas atgādina atvērtu kapu. Pieskaroties fizioloģiskām īpašībām, uzmanības lokā iekļaujas asinis, siekalas, sperma un citi izdalījumi. Parādās ķermeņa locekļu izplūdinājumi, savērpumi, krustojumi. Reizēm tie rada pat šķebīgu asociāciju uzvilnījumus. Tāds ir britu tēlnieka Marka Kvinna (Marc Quinn, 1964) dīvainais darbs „Pats” – patiesībā projekts, jo mākslinieks kopš 1991. gada regulāri vācis savas asinis, lai ik pēc pieciem gadiem5 astoņas pintes šīs dzīvās ķermeņa vielas ielietu no silikona izgatavotā paša galvas naturālistiskā atformējumā un sasaldētu. Atlējumus viņš glabā vitrīnā-saldētavā. Tiem līdzās eksponētas no maizes darinātas, pie sienas piestiprinātas rokas, lai koptēls atgādinātu katoļu mises upurēšanas ainu. Tie ir tikai daži piemēri. Mūsdienu tēlniecībā izpaužas arī interese par kiborgiem, pretējā dzimuma būtņu vai cilvēku / dzīvnieku hirīdformām. Atsaucoties uz biotehnologiju un digitālo konvertējumu ievirzēm, ir radušies centieni apcerēt un arī aprobēt izstāžu praksē it kā posthumāna nākotnes skatījuma variācijas.6 Latvijā figurālu tēlu lokā lielāka loma ir bijusi tradicionālu motīvu, materiālu un formveides paņēmienu izvēlei, bet ir parādījušies arī daži izrāvieni. Pret vienveidību ar jutekliskāk tvertiem kailfigūru atveidojumiem savulaik iestājās Vija Mikāne, Valentīna Zeile, arī Viktorija Pelše un ar savām izteiksmīgajām koka skulptūrām – Igors Vasiļjevs. Pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē Arta Dumpe, Aivars Gulbis, Oļegs Skarainis pārsteidza ar dzīva modeļa vai pašu mākslinieku ķermeņu atformējumu fragmentiem dažādos drosmīgi komponētos tematiskos uzstādījumos.7 Viņi to darīja, jo gribēja sajust ķermeņa dabiskā apveida plastikas pašvērtīgumu. Jāatzīst, ka īpaši liela interese par tiešākos tuvinājumos parādītiem figurālo motīvu vai plikņu transformējumiem vai fizioloģisma izpausmēm Latvijā nav bijusi vērojama. Atturīgums pastāv. Tomēr ir daži pieteikumi un atradumi, kas daļēji sasaucas ar citviet sastopamām ievirzēm. Notiek rīkošanās ar mēroga savērsumiem. Parādās saturīgi semantikas slāņu sabīdījumi, zemteksti, mājieni. Piemēram, Ivara Drulles kompozīciju vēstījumos sava loma ir nelielajiem figūru izmēriem. Savukārt Aigars Bikše galerijas „Daugava” jaunajās telpās sarīkotajā izstādē („Inficēt taisnību, 2014) apliecināja spēju meistarīgi rīkoties ar mērogu attiecību un materiālu īpašību pretstatiem, ar dažādu laikmetu sasaucēm gan ironisku, gan nopietnu intonāciju izvērsumā. Zem zaļi sūbinātas bronzas it kā ainaviskajiem „uzkalniem” mākslinieka darinātajā priekšmetā – gultā – bija nojaušami sievišķīga ķermeņa apveidi – tāds bija Gļeba Panteļejeva daudznozīmīgi poētiskais redzējums. Krāsu savpatību figurālisma izpausmēs apliecina Ginters Krumholcs. „Es domāju par nāvi, dzīvību, mīlestību,” – saka tēlnieks.8 Viņu saista gan notiekošais, gan asociācijas, paralēles. Arī paradoksāli, ironiski ietonēti nozīmju satuvinājumi, kā kičīgi rozīgajā kompozīcijā „Mārtiņš” – renesanses „dāvidu” tēliem līdzīgajā kaimiņu jaunekļa kailfigūrā ar fēnu rokā. Intriģējoša ir darbu tapšana. Vispirms tēlnieks pašrocīgi veido figūras mālā, īstajā izmērā. Atlej ģipsī. Tad formā salīmē poliestera sveķus ar stikla audumu. Pēc daļu savienošanas sākas pamatīga slīpēšana un pulēšana, absolūti gludo virsmu krāsojuma ieklāšana. Valda nevainojama, bet neviennozīmīga precizitāte – gan ideju un zemtekstu mērķējumos, gan izpildījumā. Saistošu plastiskuma auras un nozīmju saliedējumu īstenojusi Olga Šilova, sevi izvēlēdamās par modeli hiperreālam kailfigūras atveidojumam. Izmantojot gan spoguli, gan fotogrāfijas, tēlniece modelējusi brīvā, vingrā stājā parādītu 85 cm augstu pilnauguma figūru mērogā 1 : 2.9 Neraugoties uz reālistiski veidotajām detaļām, tēlā neizpaužas pārlieku juteklisks ķermeniskums, bet izceļas niansēts plastiskums. Intīma atklātība pastāv tīrskanīgas apgarotības paspārnē. Nonākot saskarē ar fotogrāfa un stilistes piedāvātajām iespējām, radās Olgas postmodernisma garā īstenotā akcija ar savu ķermeni dažādos tērpos. Viņa parādīja, cik ļoti izmainās personas veidols, spēlējoties ar īpaši tērptu, stereotipiem piesaistītu enerģiskas un valdzinošas sievietes imidžu. Tad tapa 12 lellēm līdzīgu, pēc reālistiskās figūras darinātu tēlu uz nelieliem postamentiem. Katrs tika ietērpts citādi, izceļot miesas krāsu atšķirības. Zinātājam šie tēli var atgādināt arī ar tonējumiem paspilgtinātos ēģiptiešu mazfigūru grupējumus. Jāpiebilst, ka interesi par ķermenisku atveidojumu problemātiku uzrāda arī asociētās profesores Olgas Šilovas audzēkņi Mākslas akadēmijā. Tas bija redzams viņas pagājušā gada nogalē sarīkotajā studentu darbu izstādē Mākslinieku savienības galerijā. Vizuālām vai tiešākām sasaucēm un manipulācijām ar priekšstatiem par ķermeniskas esības uztveri, arī atsaucoties uz tradīcijām, bija pievērsušies vairāki jaunie tēlnieki. Ir pamats domāt, ka pieeju diapazons, kas šo tēmu nākotnē bagātinās arī Latvijā, būs gana dziļi tverošs, laikmetīgs un izpausmēs daudzveidīgs. Mūsdienu tehniskā civilizācija un tās režīmi nebeidz lietišķot, profanēt, gandēt un patērēt cilvēka ķermeni. Māksla var gan uztveri mundrināt, gan brīdināt. | |
| Atgriezties | |
