VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Notikumi uz ledus Aiga Dzalbe Romans Korovins Personālizstāde ((())) On Ice Galerija CUB 08.02.–10.03.2016. | |
 Romans Korovins. Veļas žāvētājs salā. No sērijas „Ceļojums uz Nekurieni”. Audekls, eļļa. 15×21cm katra. 2014 Foto: Romans Korovins | |
| Ar Romana Korovina gleznu ekspozīciju ((())) On Ice savas jaunās telpas Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra 6 pagrabstāvā 8. februārī tika atvērta galerija CUB. Līdzās aktuālajai izstādei šeit aplūkojami galerijas krājumā esošie Aleksandra Labasa, Oļega Kuļika, Aidanas Salahovas, Valērija Čtaka un vēl citu starptautiski ievērojamu un Latvijā labi zināmu Maskavas mākslinieku darbi, kā arī lasāmi un iegādājami Maskavas konceptuālisma periodikas izdevuma Hudožestvennij žurnal (Художественный журнал) numuri. Romana Korovina – Latvijas Mākslas akadēmijā 1997. gadā diplomētā grafiķa, patiesībā multimediju mākslinieka – darbība pazīstama jau kopš divtūkstošo gadu sākuma, kad viņš atgriezās no Amerikas. Viņa darbība asociējas ar jautriem, asprātīgiem, paradoksāliem, poētiskiem, bet reizē mulsinošiem attēliem – fotogrāfijām, gleznām un video, kuru autorību var uzreiz nekļūdīgi atpazīt. Mākslinieka vārdu visbiežāk min saistībā ar fotogrāfiju vai tekstgrupu „Orbīta” un “Vilks Production” studiju, arī rokgrupu Mumiy Troll, kuras dziesmas Korovins pāris reizes ir visai iespaidīgi vizualizējis (īpaši jau minams videoklips Medvedica, 2003). Viņa darbi tiek regulāri izrādīti Rīgā, un viņš ir arī viens no nedaudzajiem Latvijas māksliniekiem, kuru kuratori labprāt izvēlas vietējās laikmetīgās mākslas prezentēšanai ārvalstīs – kā tas bija, piemēram, 2015. gadā izstādē „Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla” Venēcijā vai 2008. gadā Latvijas fotogrāfu izstādē „Privāts” Maskavas laikmetīgās mākslas centrā Vinzavod, kur, starp citu, drīzumā tiek plānota arī Korovina nākamā personālizstāde. Galerijā CUB mākslinieks bija izstādījis pēdējo gadu laikā tapušās gleznas par sniegu un ledu. Tās visas ir baltas vai pelēkas, vai melnas un attēlo dažādus apkārt redzamā fragmentus – apsnigušus soliņus, pret koku nezin kādēļ atstutētas durtiņas, sniegā aizmirstu veļas žāvētāju ar atvērtiem un aizvērtiem spārniem, zemē nomestas bundžas, pudeles un tamlīdzīgus ikdienišķas poēzijas uzlādētus skatus. Eļļas gleznas ir dažāda izmēra, bieži saistītas diptihos, pārsvarā piekārtas zemāk, nekā ierasts, bet dažas tāpat vien atstutētas pret sienu vai konsoli, tā ka skatītājam nākas gan pieliekties, gan snaikstīties uz pirkstgaliem, lai tās kārtīgi aplūkotu. Gleznas var saukt par improvizētām ainavām, kam ir katrai savs galvenais varonis – kāds objekts, kas darbina skatītāja iztēli un ar gleznas parakstu vai blakusesošo darbu atbalstu vedina tos lasīt kā vizuālus stāstus. Stila un formas ziņā gleznojumi atgādina viegli, nevērīgi tapušus uzmetumus, kuros trāpīgiem līdzekļiem pateikts būtiskais. Savu askētisko attieksmi mākslinieks asociē ar telefonā nosūtītu īsziņu: „Tajā ir vieglums. Cilvēks iet un fotografē. No rīta piecēlās, aizgāja – mežs – ieraudzīja, noliecās...” Turklāt šie attēli ir gluži kā piesūcināti ar cilvēkmīlestību, tādējādi zināmā mērā sasaucoties ar nesen iezīmējušos vietējo glezniecības tendenci, ko pārstāv arī, piemēram, Inga Meldere un Paula Zariņa. Konsekvence izvēlēties atainot necilas lietas necildenos apstākļos, darīt to tik poētiski un ieinteresēti, kā tas Romanam Korovinam vienmēr padodas, darbu zīmīgos nosaukumus rakstīt turpat uz sienas un turklāt vēl žāvēt čības uz sterili baltās galerijas radiatoriem – tas tradicionāli orientēta skatītāja acīs izskatās pagalam nesaprotami un aizdomīgi. Vai gan var kaut ko sakarīgu izpaust par pasauli kā tādu, meditatīvi vērojot vecu, tukšu alus bundžu? Jā, skaidrs, ka var! Ja nu kādam par to trūkst pārliecības vai arī neizdodas iekļauties Romana Korovina absurdajā, naivi psihedēliskajā, pašironiski jautrajā pasaules ainā, tad viņam atliek tikai izlasīt Sergeja Timofejeva interviju ar mākslinieku portālā Arterritory (8.05.2015), kā arī mākslas zinātnieka un kuratora Viktora Miziano tekstu apvienības „Orbīta” 2014. gadā izdotajam Korovina albumam Rock. Raksts saucas „Romans Korovins: Fuck to the Flowers jeb „Samuraja ceļš””, un tā autors, izvērsti un detalizēti izzinot kontekstu, atrod mākslinieka pozīcijai īsto vietu sarežģītajā pasaulē, proti, apgalvo, ka Korovins ir triksteris, jo viņa pozīcija „..vērsta uz vienu īpašu taktisku mērķi – sataustīt pasaules struktūrā pretrunas un plaisas, atkarot īsus, taču skurbinošus un tādēļ nepiedienīgus brīvības mirkļus. [..] Atšķirībā no pagājušā gadsimta avangardistiem viņš netic, ka ir iespējama cita pasaule. Viņš tikai cenšas parādīt, ka šī pasaule nebūt nav tā, par ko to uzskata, un ka uz to var palūkoties citādi, un ka var citādi nodzīvot dzīvi.” Minētais raksta nosaukums iezīmē arī otru parādību, kas ļauj labāk izprast Romana Korovina pieeju – saistību ar dzena domāšanu, ko dēvē arī par „prāta slepkavību”, intuitīvu piekļūšanu lietu būtībai. Visos Korovina darbos, lai cik tie šķistu mīļi, jautri un poētiski, patiešām jaušama vēlme izsist domāšanu no racionālisma sliedēm, un starp tiem atrodas arī daži, kas atgādina par slavenajām dzena prakses negantībām – pirkstu ciršanu vai belšanu ar bomi pa galvu. Tomēr galerijā CUB aplūkojamā gleznu izstāde šķita balta un pūkaina, attēli – naivi un sirsnīgi. Prāta mulsināšanu mākslinieks uzticējis, piemēram, tādiem tēliem kā pa ceļu aizejošam bikšu pārim. Dīvainā kārtā tiem patiešām izdodas atjaunot mūsu starp lielveikaliem un reklāmattēliem nozaudēto realitātes sajūtu. | |
| Atgriezties | |
