VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Ko varētu nozīmēt „Gada glezna”
Eduards Dorofejevs
Konkursizstāde “Gada glezna”
“Mākslas telpa “Brīvības 75””
19.12.2015.–21.01.2016.
 
Dailes teātra foajē jau otro gadu pēc kārtas notika konkursam „Gada glezna” iesniegto darbu izstāde, kā arī galvenās balvas pasniegšanas ceremonija. Šoreiz par konkursa laureātu kļuvis gleznotājs Zigurds Poļikovs ar gleznu „Šķūnis”, kuru starp 56 pretendentiem kā labāko izvēlējas māksliniece Džemma Skulme. Protams, būtu pareizāk teikt, ka šis pasākums norisinās jau 22. reizi, jo tas, pateicoties organizatores Agijas Sūnas neizsmeļamajam entuziasmam un Swedbank Private Banking atbalstam, iedibināts jau 1993. gadā, bet man šķiet, ka jaunais formāts – proti, izstādes rīkošana Dailes teātra telpā – ievērojami mainījis šī notikuma kontekstu.

„Gada glezna” vispār ir ļoti pretenciozs nosaukums, kuru nevar uztvert bez zināmas skepses vai ironijas. „Gada glezna” pēc būtības ir tikpat bezjēdzīgs apzīmējums kā, piemēram, „Gada grāmata” vai „Gada dziesma”. Tikai glezniecībā nevar veikt kaut primitīvus statistiskus aprēķinus, kādi iespējami minētajās jomās. Pats par sevi saprotams, ka izstāžu apmeklētāju skaitīšana varētu noderēt tikai tad, ja vajadzētu noteikt uzvarētāju nominācijā „Visskatītākā gada glezna”, kurā mākslinieciskās kvalitātes jautājums būtu iznests ārpus vērtēšanas rāmjiem. Līdz ar to ļoti nesaprotams šķiet mākslinieku atlases kritērijs. Vai nosaukums „Gada glezna” neskan tik skaļi un oficiāli, lai uzreiz raisītu domas, ka konkursa mērķis ir atrast visas Latvijas gada gleznu, izvērtējot arī visu mūsu valsts mākslinieku gada veikumu neatkarīgi no viņu piederības kādai organizācijai vai paziņu lokām? Protams, izstādīt visus māksliniekus, kas radījuši kaut vienu gleznu gada laikā, ir absolūti nereāla iecere, bet šī ticība skaistajai utopijai, kurā neviens nebūtu aizmirsts, – tas varbūt ir visbūtiskākais, ko es varu nolasīt starp burtiem nosaukumā „Gada glezna”.
 
Laima Eglīte. Skatiens. Audekls, eļļa. 60×80cm. 2015
Foto: Egils Spuris
 
Ilgus gadus konkursa norises vieta bija Agijas Sūnas galerija, kur gleznas izstādes laikā pārņēma visu telpu, pārvēršot to par pasakainu, mākslas brīnumu pārpildītu lādīti un vienlaikus dabiski ierobežojot darbu skaitu. Galerijas konteksts nedeva īpašu iemeslu piekasīties konkursa nosaukumam, jo bija pašsaprotami, ka tā ir „Agijas Sūnas galerijas Gada glezna” un ka galerijas vadītāja pati var izdomāt noteikumus un izvēlēties ekspertus, kas noteiks gada uzvarētāju. Šajā spēlē piedalījās arī skatītāji, kuri varēja izvēlēties savu favorītu. Arī šogad konkursa statūtos nekas nav mainījies, bet, pārceļoties no omulīgās galerijas telpas Vecrīgā uz oficiāli svinīgo Dailes teātra foajē, ir būtiski mainījies konkursa tēls. Uz baltajiem izstāžu vairogiem, kuru mērogs šķiet tik niecīgs pret Martas Staņas interjera apjomiem, gleznas izskatās nevis kā kolekcionāra kabineta dārgumi, bet gan kā bildes kāda gadatirgus vernisāžā, kur tās parasti atrodamas starp ēdiena letēm un amatnieku izstrādājumiem. Bet daudz svarīgāk, ka šī neitrālā teritorija ar nosacīto nosaukumu „Mākslas telpa „Brīvības 75”” atņēmusi konkursam galerijas kontekstu, bet tā vietā nav piešķīrusi glancēta oficioza ietērpu, kas piemīt visām gada balvu pasniegšanas ceremonijām. Tādējādi parādījies šis semantiskais pārrāvums, kuru nevar aizlāpīt, bet uz kuru varbūt ir vērts palūkoties kā uz patstāvīgu mākslas darbu. Izstāde „Gada glezna” kā konceptuāls mākslas darbs varētu likt aizdomāties par ļoti daudzajām institucionālajām, ekonomiskajām un sociālajām problēmām, kas skar Latvijas vizuālo mākslu un būtiski ietekmē tās attīstību. Bet, kamēr domas aizņemtas, svarīgi ļaut acīm papriecāties par vairākiem ļoti labiem darbiem un māksliniekiem, kuri jau tikuši un, cerams, vēl tiks nominēti „Gada gleznai”.
 
Atgriezties