VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| XXX Šelda Puķīte Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde „Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs 07.10.–15.11.2015. | |
 Evita Vasiļjeva. There Is No Doubt In Singularity. Jauktu mediju instalācija. 220x160x40cm. 2015 Foto: Reinis Hofmanis | |
| Šobrīd pasaules politiskajā, reliģiskajā, sociālajā un mediju satracinātajā telpā līdzīgi zīlēšanai ar margrietiņu ziedlapām tiek apspriesta trešā pasaules kara iespējamība vai noliegums, arī salīdzinātas cildenākas un mazāk cildenas ciešanas dažādās Eirāzijas valstīs. 13. novembra terorakti Parīzē, tāpat kā Londonas traģēdija, Krimas aneksija un bēgļu jautājums, atgādina, ka mūsdienu Eiropas ideja par sevi kā relatīvi mierīgu un pasargātu zonu ir utopija tāpat kā ilūzija par mūžīgu mieru un saticību kopumā. Džons Lenons savā slavenajā dziesmā Imagine vēsta par pasauli bez valstīm, reliģijām, bez debesīm un elles, kur visi cilvēki dzīvo saticībā un vienotībā, tomēr pasaule šādam sapņojumam par mieru vien gatava pieslieties tikai kādā jogas nodarbībā. Uz šo satraucošo notikumu fona Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā notika Helēnas Demakovas veidotā izstāde ar zīmīgo nosaukumu „Lielāks miers, mazāks miers”. Projekta nosaukums liek domāt, ka izstāde, ņemot vērā pēdējo gadu notikumu fonu, būs sociālpolitiski ievirzīta, taču jāatceras, ka šis nav kreiso ideju pārstāvošās kuratores Solvitas Kreses rīkots festivāls, bet gan drīzāk uz filozofisku tēmas apceri vērstas domas realizējums. Lielu daļu mākslinieku vairāk interesē sava iekšējā miera un nemiera apcerējumi, kas radošai personībai nav, protams, nekas svešs, vai zobošanās par trendīgajiem miera meklējumiem, kā to trāpīgi varēja nolasīt Andreja Kļaviņa un Ernesta Kļaviņa veidotajā komiksā „Mazais princis”. Vēstījums ir ļoti vienkāršs: „Cilvēka iekšējā pasaulē nav nekā ievērības vērta.” Interesanti, ka, lai gan bēgļu un „Islāma valsts” jautājuma dēļ Krievija uz mirkli ir zaudējusi aktualitāti kā ietekmīgs agresors, latviešu māksliniekiem tieši prezidents Vladimirs Putins kļuvis par vienīgo tiešo aktuālās politikas vizualizāciju, pierādot, ka Krievijas prezidents sen ir kas vairāk nekā tikai agresors. Viņš ir zīmols. Izpratne par miera un nemiera stāvokļiem tiek atspoguļota gan caur sagurušā pilsētnieka skatījumu à la Henrija Deivida Toro manierē, sajūtu poēziju un iekšēju meditāciju, protams, neiztiekot arī bez kontemplācijām par skatīšanās un domāšanas veidiem, atmiņas un vēstures defisēm. Fokusējoties uz atsevišķiem spēcīgiem projekta piemēriem, noteikti būtu jāizceļ Darja Meļņikova, kuras perfekti ironiskais altāris tika izveidots kā veltījums mūsdienu infantilās sabiedrības vērtībām un modernajām ticībām. Šī popkultūras sakrālā ekstāze neviļus lika domāt arī par aktuālā „tikumības likuma” klīnisko dabu un zem tā paslēptajām it kā „attīrīto” vērtību metastāzēm. Savukārt Kasparam Podniekam, izmantojot sešas pirmajā brīdī šķietami identiskas govis kā savu fotogrāfiju modeļus, izdevies vienkārši, bet trāpīgi atainot civilizācijas uztveres mehānismu, liekot aizdomāties par sabiedrības tendenci visu akli vienādot. Pārliecinošs ir arī Kriša Salmaņa meditatīvais video, kas iezīmē mūsdienās tik nozīmīgo gaisa telpu. Debesis jau 20. gadsimta pirmajā pusē kļuva par stratēģiski svarīgu kara zonu ne tikai izlūkošanai, bet arī lielākā masu iznīcināšanas ieroča – atombumbas izmantošanai. Salmanis izmanto debesis kā ietilpīgu zīmi, kurā sev raksturīgajā minimālistiskajā manierē ar Albatros lidmašīnas palīdzību iezīmē svītru, divu abstraktu teritoriju robežu. Maija Kurševa savukārt precīzi portretē pasaules neirotisko dabu, ko vizualizē rūcošais ēnu teātris un tik labi pazīstamie slīdošie attēli planšetdatoru ekrānos. Izstāde, kas tiek veidota uz jaunu darbu pasūtījuma bāzes, ir riskants darījums, kas ne vienmēr var vainagoties ar panākumiem. Jāatzīst, ka šāda metode, ja vien jaunu darbu radīšana nav daļa no izstādes koncepta, nešķiet īpaši simpātiska. Mākslas darbu tapšanas iemeslam būtu jābūt no pasūtījuma neatkarīgam stimulam, nevis finansiāli stimulētam pasākumam. Patīk tas mums vai ne, bet Helēna Demakova hibridizē savu kā kuratores lomu gan konkrētajā izstādē, gan citās jau iepriekš realizētajās iniciatīvās. No vienas puses, viņa uzņemas veidot uz kādu problēmjautājumu vērstu izstādes konceptu, kura realizēšanai veic pasūtījumu no 19 dažādu paaudžu un izteiksmes virzienu pārstāvošiem māksliniekiem, tā gluži kā mākslinieks cenšoties materializēt savas idejas. No otras puses, viņa tālākajā procesā neiejaucas, ļaujot mākslas darbu radīšanas procesam iet brīvgaitā. Sasummētais rezultāts ar iekārtotāja palīdzību (scenogrāfs Artūrs Arnis) tiek eksponēts pēc vairāk vai mazāk estētiskiem principiem. Mijiedarbojoties šīm divām kuratora paņēmiena pusēm, veidojas it kā pēc nejaušības principa veidota tēmas reprezentācija, bet, gluži kā Mārtiņš Ratniks pauž savā video „Nejauša kustība”, ir skaidrs, ka rezultāts ir kuratores definēts algoritms. Būtiskākais jautājums, kuru šodiena un, manuprāt, šī izstāde uzdod, – vai vispār ir iespējams atrast ideālo iekšējā un ārējā miera formulu, ko ilustrē arī Evitas Vasiļjevas trīs metāla X zīmes. Nestabilā politiskā un ekonomiskā situācija tikai vairo neziņu, neļaujot saprast, vai atbilde būtu jāmeklē sevī, kā pēc Parīzes no tikumiem aicināja rīkoties Tibetas garīgais līderis Dalailama, vai tā slēpjas cilvēka nemierīgajā dabā. Citējot slaveno televīzijas seriālu „X faili”: „Atbilde ir tur ārā.” | |
| Atgriezties | |
