VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tev būs savu Māti godāt! Rihards Zariņš Gundega Gailīte | |
| Kad pagājušā gada 27. jūnijā, Riharda Zariņa (1869–1939) divkāršajā atceres dienā (145. dzimšanas dienā un 75. nāves gadadienā), stāvēju pie viņa kapa, uz kura nebija neviena zieda, man bija neērti par mums visiem. Un es neesmu sentimentālās latviešu kapu kultūras ietekmēta – grafiķa jubilejas gadā Rīgā nenotika neviens nopietns atceres pasākums. Rihards Zariņš vērtējams kā viens no latviešu mākslas pīlāriem, kurš kopā ar citiem mūsu profesionālās mākslas pionieriem veica nenovērtējamu darbu vēl Krievijas impērijas laikā, pierādot, ka latviešu māksla ir līdzvērtīga Rietumeiropas valstu laikmetīgās mākslas sasniegumiem. Tā bija sociāli aktīva un provocējoša māksla. Tāpēc bija liels gandarījums, kad 1. oktobrī Gaismas pilī notika mūsu nozīmīgākā grafikas klasiķa atmiņu grāmatas atvēršanas svētki. Tās izdevējs – mākslinieka mazdēls matemātikas profesors Aivars Celmiņš. Jauniznākušajā grāmatā atrodams milzīgs faktoloģiskais materiāls, ar kura palīdzību varam izsekot mākslinieka dzīves un radošajai biogrāfijai. Rihards Zariņš detalizēti un asprātīgi atstāstījis savas dzīves notikumus, kas bijuši būtiski viņa kā cilvēka un radošas personības izaugsmē. Mākslinieka apbrīnojamās darbaspējas un radošums noteica augstu prasību līmeni arī pret apkārtējiem, kas nereti radīja gan konfliktsituācijas, gan vienkārši kuriozus atgadījumus. Vēlreiz atgādinot, ka nav jau tik svarīgi tas, kas ar mums notiek, bet gan tas, kā mēs to uztveram. Rihards Zariņš neliekuļo un nebaidās, nosaucot negodīgos ierēdņus valsts kontrolē par „augoņiem valsts ķermenī”1, kas viņam kā katram godīgam pilsonim jāapkaro. Protams, galvenā rūpe viņam bija tautiešu izglītošana mākslas jautājumos, un šajā darbā viņš cerēja uz zināmu valsts līdzdalību, jo īpaši, nodibinoties Latvijas Republikai. Tomēr bija „(..) vienmēr jābrīnās par mūsu ļaužu plāno kultūras virsmu, taču padoties šitādu cilvēku iedomām un nekulturālībai nedrīkst. To es arī nekad neesmu darījis, nerēķinoties, ka ar savu uzstāšanos sev iemantoju visādus ienaidniekus, īpaši Saeimas deputātu visziņu vidū.”2 Drosmes māksliniekam netrūka, viņš asi nosodīja birokrātiju un korupciju valdībā, bet pārmetumus, ka lieto „nekorektus izteicienus”, spēja argumentēti atspēkot ar konkrētiem faktiem. Lasot autobiogrāfiju, pārliecināmies, ka visa grafiķa dzīve vērtējama kā mākslinieka ideāls – izvirzot visaugstākos mērķus un tos piepildot. Jaunā grāmata atklāj saistošus kultūrvēsturiskus notikumus un vienlaicīgi kalpo par pamatmateriālu izcilā mākslinieka zinātniskajai monogrāfijai. Rakstā nekavēšos daudzo jomu analizēšanā, kurās mūsu klasiķis bijis pamatlicējs un augstu standartu noteicējs nākamajām paaudzēm, pietiek jau tās uzskaitīt: stājgrafika, preses un grāmatu, lietišķā grafika, ekslibri un citas. Tieši viņu varam dēvēt arī par latviešu nacionālās heraldikas radītāju. Labi zināms Riharda Zariņa devums Latvijas ģerboņa dizaina izstrādē3, bet vairākums nezina, ko nozīmē viņa radītais simbols uz naudaszīmēm, pie kura viņš konsekventi strādāja jau kopš 20. gs. sākuma. Tas ir Latvijas tēls, ko meistars padarījis nemirstīgu. Tas pats, ko redzam arī uz mūsu eiro monētām4, bet kautrīgi dēvējam tikai par tautumeitu... Būdams kaismīgs patriots, atklāti „karodams” ar sociāldemokrātiem, talantīgais mākslinieks par pienākumu uzskatīja latviešu nācijas pašapziņas celšanu. Šajā kontekstā jāatceras arhibīskapa Jāņa Vanaga 18. novembra uzruna (2014, Doma baznīca), kurā viņš aicināja pārrakstīt (pārzīmēt utt.) mūsu nacionālo mītu. Aktualizēt svarīgākos simbolus, kas ļauj mums izskaidrot sevi kā nāciju. Simbolus, kas ietekmē mūsu zemapziņu un mūsu ideālus. Simbolus, kas ir nācijas veiksmes vai neveiksmes pamatā, jo mūsu lepnums par šiem simboliem vairos nācijas spēku un vienotību. Viens no tādiem simboliem ir Latvija. Precīzāk, Māte Latvija. Šīgada uzrunā Doma baznīcā arhibīskaps aicināja izturēties pret Latviju kā Māti un 18. novembri pat nosauca par Mātes dienu. | |
 „Kādam Latvijas braucienam ziedoja savas dzīvības brāļu kapos dusošie, un kādā laiviņā šūpojas partijas vīriņu kabineti” Rihards Zariņš. Ideāli Svari, 1923, Nr. 26, vāks | |
| Jāatgādina, ka sievietes kā nāciju un tautu simbolizējoša tēla vēsture saistās jau ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Viens no agrākajiem piemēriem ir Britānija, ko skaistas sievietes veidolā redzam uz romiešu laika monētām. Arī citas lielās, ar veselīgu pašapziņu apveltītās nācijas ar līdzīgiem tēliem lepojas ik uz soļa, jo tie apliecina nācijas leģitimāciju: vēsturiskās saknes, senumu, tradīcijas utt. Latvija šai tradīcijai pievienojās 19. gadsimtā, nacionālisma veidošanās laikā, tomēr visaktīvāk Māte Latvija tika popularizēta 20. gs. – starpkaru periodā (spilgtākais piemērs ir Kārļa Zāles Mātes Latvijas tēls tēlniecībā), netika izlaists pat padomju režīms (Jānis Zariņš. Piemineklis Otrā pasaules karā kritušajiem Ludzā, 1963), protams, aktīvāk to sāka izmantot 80. gadu beigās, atmodas laikā (Ligita Franckeviča. Māte Latvija un brīvības akmens. Piemiņas medaļa, 1990; Arta Dumpe. Dzimtene – Māte – Latvija. Brāļu kapi Lestenē, 2000). Šodien tēls tiek lietots fragmentāri, atbilstoši politkorektuma diktatūrai, diemžēl reti pat karikatūrās, kas vienmēr bijis visasākais sabiedrības atmodināšanas žanrs. Jāpiebilst, ka nacionālo simbolu izmantošana jau kopš 19. gs. ievērojami paaugstināja satīriskās grafikas statusu. Īsi minēšu dažus nacionālisma teorijas aspektus, kas noteica Mātes Latvijas rašanās iemeslus. 19. gadsimtā nacionālās kustības ideologu uzdevums bija izcelt tādus simbolus, kas ļautu uztvert latviešus kā autonomu, spēcīgu nāciju, kurai pienākas sava neatkarīga valsts. Nacionālisma mitoloģijā, pēc Katrīnas Verderi (Katherine Verdery) domām, nācijas tiek uztvertas kā indivīdi, kas lokalizēti laikā un telpā, kam piemīt vārds, ķermenis, dvēsele, misija un gribasspēks un kas izdzīvo savus dzīves ciklus: dzimšanu, uzplaukumu, pagrimumu un nāvi. Līdzīgi arī Kreigs Kalhūns (Craig Calhoun) saistīja nacionālismu ar individuālisma ideoloģiju un personības ideju. Tātad nāciju veido indivīdi, kas ir metaforiski saistīti kā vienotas būtnes ar neiznīcināmu / mūžīgu identitāti. Šāda nacionālās kopienas kā personības uztvere radīja labvēlīgus apstākļus nācijas alegoriju izplatībai. Mātes Latvijas tēla analīzei atbilst etnosimbolisma paradigmas nācijas izpētes principi, jo tie pārvar gan primordiālisma5, gan tā kritiķu – modernistu6 galējības. Pazīstamais etnosimbolists Entonijs D. Smits (Anthony D. Smith) uzsver, ka katrā nākamajā paaudzē vērojama nācijas un nacionālo interešu „pārvērtēšana”, pārdefinēšana, izmaiņas nacionālās identitātes atsevišķās šķautnēs. Tas notiek ar aktīvu valsts, politiķu un intelektuāļu līdzdalību.7 Vienlaicīgi esošā pārmantojamība un iepriekšējās interpretācijas ierobežo būtisku izmaiņu iespēju; tradīciju atlase un pārstrāde ir stingri ierobežota, to nosaka attiecīgās tautas kultūra: tās valoda, likumi, simboli, atmiņas, mīti, tradīcijas utt. To visu apzīmē ar jēdzienu „mītiski simboliskais kultūras komplekss”.8 Latviešu nacionālisms izaudzis no mūsu kultūras „mītiski simboliskā” kompleksa mātišķajiem tēliem. Dainās atrodami daudzi sieviešu tēli, kas simbolizē dzimto zemi, pirmkārt tā ir zemes auglības dievība Māra.9 Rihards Zariņš šo simbolu – Latviju – izmantojis daudzpusīgi, bet šoreiz vairāk apskatīsim tikai vienu tēla variāciju – Latvija kā kuģis / Latvija kuģī. Latvija, kam nepieciešami palīgi, lai kopīgo kuģi izvadītu cauri visiem šķēršļiem. Iespējams, grafiķi iedvesmoja līdzīgi piemēri, tostarp topošajā latviešu mākslā. Tieši kā kuģis un vienlaicīgi kā sieviete Latvija redzama vienā no agrākajiem šī tēla paraugiem. Zīmējums sasaucas ar dzejnieka Jāņa Ruģēna slaveno dzejoli: „Kad atnāks latviešiem tie laiki (..) Kad pūtīs vējš, kas spirdzina un tautas kroni mirdzina.” Kaut arī toreiz tikai nedaudzi saprata, par kādu tautas kroni un kādu mirdzēšanu tiek runāts, visiem bija sajūta, ka pēc garas nakts aust rīta gaisma.10 Uz burām redzami progresīvāko preses izdevumu nosaukumi, jo tieši mediji (līdzīgi kā šodien) radīja un uzturēja potenciālās valsts tēlu. Ieskicējot kuģa simboliku, jāpiebilst, ka mītos ar burukuģi veica mirušo dvēseļu pārvietošanu uz aizsauli, ceļojumus uz citām pasaulēm, arhaiskajos priekšstatos tas bija telpas un laika šķērsošanas līdzeklis. Tas nepieder ne zemes, ne ūdens stihijai, atrašanās uz kuģa ir kā starpstāvoklis (dzīvība / nāve). Emblemātikā kuģis var simbolizēt veiksmīgu mērķa sasniegšanu. Pazīstams bija grieķu mīts par argonautiem, kas devās simboliskā dzīves ceļojumā – nevis bagātību meklējumos, bet lai piepildītu savu likteni, atklātu dzīves jēgu un patiesību, kas ir lielākie dārgumi. Kuģis mēdz simbolizēt arī cilvēka dvēseli, buras – viņa garu. Kristietībā tas nozīmē Jēzu Kristu, baznīcu, drošību, izglābšanos trakojošā jūrā. Kā organizēta, aizsargāta telpa pret naidīgo pasauli. Arī kā Noasa šķirsts, kurā var cerēt uz glābiņu, kad pasaule iet bojā. Valstīm, kas atrodas pie jūras, kuģa simbols ir īpaši nozīmīgs. Jūrasbraucējs – pasaules aktīvas iepazīšanas zīme. Burukuģis simbolizē kustību pret straumi, iniciatīvu, pretošanos pastāvošajam, iespēju mainīt nākotni, cerību uz labākām perspektīvām. Tas ir viens no vīrišķā, aktīvā sākuma simboliem. Simbols kustībai uz priekšu, pretī sapnim, pārticībai, laimei, mīlestībai un vienlaicīgi to šķēršļu simbols, kuri būs jāpārvar. Tradīcija novietot zīmīgas figūras kuģa priekšgalā pazīstama jau vismaz kopš Senās Grieķijas mākslas (kariatīdes), jāmin arī viduslaiku vikingu kuģu šedevri utt. No aptuveni 16. gs. beigām līdz 19. gs. sākumam varam runāt par tradīciju t. s. galiona11 tipa kuģa priekšgalā līdzās varas un spēka simboliem – lauvām, ērgļiem un citiem, kā arī antropomorfiem tēliem novietot nācijas alegorijas skulptūru. Kad kuģis bija savu laiku nokalpojis, ar t. s. galiona figūrām rotāja kapteiņu, kuģa īpašnieku māju vai sabiedrisko ēku sienas. Oriģināli (baroka laikā tie svēra vairākas tonnas) redzami kuģniecības muzejos, un neapstrīdamas ir to mākslinieciskās kvalitātes. Atkal jāmin Britānija, kuras flotes panākumi bija leģendāri. No kuģa priekšgala vainagojošā tēla dizaina ir aizgūts Britānijas veidols, ko tagad varam redzēt Karaliskās jūrniecības koledžas (Royal Naval College, Dartmouth) fasādes priekšā Dārtmutā un citur Anglijā. Tā kā Latvijai jūras robeža ir gandrīz 500 km, arī mēs kuģi varam saukt par vienu no nacionālajiem simboliem, ko savos darbos izmantojis Rihards Zariņš. Tomēr nozīmīgāks simbols ir Latvija – viņš radījis vairāk nekā piecdesmit šī tēla variācijas.12 Izkristalizēt šo veidolu Rihardam Zariņam palīdzēja arī ilggadējie zinātniskie latviešu ornamenta pētījumi13, kas savulaik ironiskā kārtā tikuši skarbi kritizēti, nosaucot Zariņu pat par „tautas apģērbu pirmo kropļotāju”14. Autobiogrāfijā mākslinieks secīgi atspēkojis visus apmelojumus, pamatojot viņa zīmēto tautastērpu sīkāko detaļu autentiskumu. Šo procesu viņš atmiņās salīdzina ar varoņdarbu („Augeja kūts tīrīšana”), tomēr nesūrojas par smagumu, bet gan brīnās par nesaprotamo pretestību. | |
 Richarda Zarriņa atmiņas Rīga: VESTA-LK, 2015. 351 lpp.: il. (Laika grāmata) | |
| Mātes Latvijas veidolā redzam Riharda Zariņa radīto latviešu sievietes ideālu – jaunu, skaistu, lepnu, slaidu, ar pareizi veidotu spēcīgu ķermeni, gaišiem matiem un gaišām acīm, tērptu krāšņajā Kurzemes tautastērpā. Galvā visbiežāk ir augstais zīļu vainags – kā valdnieces kronis, rokās viņa var turēt zobenu un vairogu. Izvēlētajos piemēros Latvija vada varenu kuģi – valsti, tai palīdz uzticamā un profesionālā komanda, pirmām kārtām politiķi. Šo ainu mēs redzam dokumentos, piemēram, Saeimas locekļu apliecībā, diplomos, vērtspapīros, ielūgumos, plakātos un citur, kur drosmīgas apņēmības pilna viņa raugās uz priekšu – nākotnē. Latvija jaunajā valsts kuģī redzama arī uz naudaszīmēm un markām, piemēram, „Satversmes sapulces piemiņai”. Arī karikatūrās Latvijas tēls nezaudē savu cēlumu. Atbilstoši hierarhijai tā parasti attēlota augumā lielāka, izceļot īpašo statusu kā, piemēram, attēlā (23. lpp., 3. att.), kur viņai blakus redzams Ministru prezidents Jānis Pauļuks15, kam grūtības sagādājis godprātīgas komandas / kabineta izveidošana. Raibajā kompānijā daži ož pēc Café de Paris, tāpēc Latvija uztraucas, vai vētrainā braucienā neradīsies problēmas, bet stūrmanis taisnojas, ka „šimbrīžam šie tirgū izlikās tie labākie. Pavisam bez smakas grūti ko atrast, un, kam smakas nav, tie grib tikai ar bezsmakainiem kopā būt (..).” Vēl tiek piedāvāti „pāris uzpūtušies dzejnieki, bet tiem atkal tie kukainīši (..)”. Atrodami zīmējumi, kuros redzams, ka Māte Latvija ir sašutusi, izmisusi vai dusmīga par savu bērnu / palīgu nekompetenci, slinkumu vai pat nodevību. Nav ticis saudzēts arī Kārlis Ulmanis16, kurš aizmirsis visu, ko solījis, tāpēc „mazais palaidnis” pelnījis sodu (23. lpp., 4. att.). Nākamais piemērs ir no laika, kad Kārlis Ulmanis otro reizi bija Ministru prezidents.17 Riharda Zariņa simpātijas valsts vadītājam ir acīmredzamas, tas nav tikai stūrmanis kā pirmajā gadījumā ar Jāni Pauļuku. Ulmanis jau ir iecelts nacionālā simbola statusā, kas sargā tēvzemi, nes veiksmi, atvaira ļaunos spēkus u. tml. (22. lpp., 2. att.). Interesanti, ka Jānis Čakste nespēja izturēt pret sevi vērsto kritiku un sāka ignorēt „Svarus”, savukārt Kārlis Ulmanis skatījās uz visu „eiropeiski”, tikai piebilzdams: „Ņemiet tāpat mani un ministrus, cik gribat, tikai neapgaismojiet mūs nepareizi.”18 Pat Ulmaņa ienaidnieki bija Rihardam Zariņam jautājuši, cik Ulmanis viņam maksā, ja viņu tik labvēlīgi attēlo.19 Noslēgumā jāuzsver, ka Latvijas tēls kā viens no būtiskiem etniskajiem komponentiem atrodams visās kultūras jomās, to apdzejojušas mūsu literārās autoritātes, arī Rainis, kura jubilejas gads tuvojas noslēgumam. Poēmā „Daugava” viņš atgādina un aicina: „Visi mīl savu tautu/ Tā kā savu māmuliņu, / Tikai latvji jāpamāca: Mīlat tautu, māti savu!” Sen vairs nav aktuāls mīts par latviešiem kā žēlojamu bāreņu tautu, mūsu Māte Latvija ir dzīva, skaista un spēcīga. To nodrošina šī tēla jaunākās interpretācijas, arī šodienas multikulturālisma apstākļos apliecinot aktualitāti, bet tā jau ir cita raksta tēma. Simbolus var godināt vai zaimot. Izvēle ir mākslinieka atbildība. 1 Richarda Zarriņa atmiņas. Rīga: VESTA-LK, 2015, 312. lpp. 2 Turpat, 309. lpp. 3 Pamatmetu veidoja Vilis (Vilhelms) Krūmiņš, izstrādāja Rihards Zariņš; apstiprināts 1921. gadā, atjaunots 1993. gadā. 4 Riharda Zariņa 1929. gadā radīto tēlu mākslinieks Guntars Sietiņš izmantoja 2014. gada izlaiduma 1 un 2 eiro monētu dizainā. 5 Nacionālisma pētniecības virziens (īpaši līdz 20. gs.), saskaņā ar kuru piederība pie kādas etniskas kopienas ir primāra un dabiska (iedzimta). 6 Modernisti (konstruktīvisti) aizstāv koncepciju, ka nacionāli etniskās kopienas ir mākslīgi sociālie konstrukti / veidojumi, ko patvaļīgi radījuši politiskie līderi un intelektuāļi. 7 Smith A. D. Nationalism and Modernism: A Critical Survey of Recent Theories of Nations and Nationalism. London; New York: Routledge, 1998, p. 43. 8 Smith A. D. The Ethnic Origins of Nations. Oxford: Blackwell, 1986, p. 57. 9 Jāmin arī Lielās Pirmmātes jeb Dievietes Mātes kults baltu mitoloģijā, ko pētījusi Marija Gimbutiene (Marija Gimbutienė). Tā ir Zeme kā dievība un kopumā sievišķais, radošais aspekts kā tāds. 10 Matīss K. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Rīga: Zvaigzne, 1994, 51. lpp. 11 Ātrs, manevrējošs universāls (karam, tirdzniecībai) burukuģis lieliem okeānu reisiem. 12 Jāpiebilst, ka Rihards Zariņš jau bija ievingrinājies, zīmēdams „māmuļas” Krievijas lieliskas variācijas, ko katrs pilsonis varēja redzēt ikdienā uz naudas banknotēm. 13 Fundamentālie „Latvju raksti” trijos sējumos (Rīga: Valstspapīru spiestuve, 1924–1931), dalība arheoloģiskajos izrakumos, studijas Rietumeiropas vēstures muzejos, lekcijas Mākslas akadēmijā utt. 14 Richarda Zarriņa atmiņas, 236. lpp. 15 Ministru prezidents no 1923. gada 27. janvāra līdz 27. jūnijam. 16 Vadīja Latvijas Republikas pirmo Ministru kabinetu no 1920. gada 20. jūnija līdz 1921. gada 18. jūnijam. 17 Vadīja Latvijas Republikas Ministru kabinetu no 1925. gada 24. septembra līdz 1926. gada 6. maijam. 18 Richarda Zarriņa atmiņas, 222. lpp. 19 Turpat. | |
| Atgriezties | |
