VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Imants Tillers: viena pasaule, daudzas vīzijas Imantu Tilleru intervē Andra Silapētere | |
| „Viena pasaule, daudzas vīzijas” – tāds bija nosaukums Imanta Tillera darbu skatei Austrālijas Nacionālajā galerijā 2006. gadā. Izstāde ietvēra darbus, kas tapuši no 1984. līdz 2006. gadam un bija vērienīgākā skate līdz tam, ļaujot pārskatīt mākslinieka rokraksta evolūciju. „Viena pasaule, daudzas vīzijas” – to iespējams attiecināt arī uz šo interviju, sarunas gaitā atklājoties Imanta Tillera individuālajām attiecībām ar pasauli un vēsturi, pasaules norišu ietekmei personīgajās dzīvēs, galu galā ļaujot mākslinieka pasaules acīm paraudzīties uz atsevišķiem tagadnes un pagātnes notikumiem Latvijā. Šoruden Imants Tillers ar ģimeni viesojās Latvijā, apceļojot atsevišķas pilsētas reģionos, iepazīstot Rīgas mākslas vidi un, jo būtiski, pārrunājot ar kuratori Elitu Ansoni 2018. gadā plānoto personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Imants Tillers ir viens no Austrālijas ievērojamākajiem māksliniekiem, kas radošo karjeru uzsāka 20. gs. 70. gados, strauji gūstot mākslas vides atzinību. Viņš piedalījies tādās starptautiski zīmīgās izstādēs kā Sanpaulu biennāle (1975), Documenta 7 (1982), 42. Venēcijas mākslas biennāle (1986), ka arī daudzās vērienīgās grupu izstādēs ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Austrālijā un citur. 80. gados par būtisku Imanta Tillera mākslas sastāvdaļu kļūst citēšana, darbos atsaucoties gan uz laikabiedru, gan mākslas vēsturē ikoniskiem mākslas darbiem, rekontekstualizējot tos un aktualizējot tādas tēmas kā identitāte, vieta, pārvietošanās un diaspora. Savukārt 90. gadus ievada jaunas intereses, darbu naratīva centrā liekot ainavu, caur kuru tematiski tiek izskatīti lokalitātes, identitātes un pasaules mijiedarbības jautājumi. Kopš 1981. gada par mākslinieka izteiksmes zīmi kļuvuši atsevišķi neliela izmēra audekli, kas savienoti veido vienu darbu. Gleznu „konstruēšanai” Imants Tillers aizvien izmanto to pašu principu, tostarp numurējot katru apgleznoto audeklu. | |
 Imants Tillers. Uz kalna. Sintētiskā polimēra krāsa, guaša. 108 audekli. Nr. 89998–90105. 228,6 x 426,7 cm. 2013 Foto: no Imanta Tillera personīgā arhīva | |
| Kurš ir pirmais mākslas darbs, kas jums bijis patiesi nozīmīgs? Labs jautājums. Šķiet, ka pirmais mākslas darbs, kas man patiesi kaut ko nozīmēja, bija mana pirmā publiskā izstāde 1973. gadā. Man bija 23 gadi! Izstāde notika vienā no Sidnejas komercgalerijām [Watters Gallery – A. S.]. Tas bija laikā, kad vēl studēju arhitektūru. Visa izstāde bija viens darbs – instalācija. Tā bija pirmā reize, kad rādīju savu darbu personālizstādē, pirms tam biju piedalījies tikai grupu izstādēs. Faktiski no tās izstādes Austrālijas Nacionālā galerija nopirka vienu no centrālajiem objektiem. Toreiz vienu no elementiem, kas sastāvēja no septiņām gleznām, nopirka arī Patriks Vaits, kurš ir ievērojams Austrālijas rakstnieks. Viņš nopirka sēriju un uzdāvināja to Sidnejas muzejam. Tas bija apbrīnojami; es domāju, ka tā bija pirmā nozīmīgā lieta, kas ar mani notika. Rezultātā mani pamanīja kā jauno mākslinieku. Tādējādi radās iemesls pamest iepriekšējās studijas un kļūt par mākslinieku (smejas). Jūs reiz esat teicis: „Šobrīd es nevēlos, lai mana darba rezultāts līdzinās kaut kam citam kā vienīgi manis paša darbam.” Vai varat komentēt? Tas ir teikts nedaudz ironiski. Iespējams, mans darbs visu laiku kaut kam līdzinās. Gribēju pateikt, ka mans mērķis nav kādu atdarināt, taču, virspusēji raugoties, tur droši vien var ieraudzīt daudz līdzību. Jūs tiekat uzskatīts par atslēgas personu Austrālijas mākslas scēnā 20. gadsimta otrajā pusē. Kā jūs izjūtat savu paaudzi Austrālijas kontekstā, ņemot vērā to, ka tad, kad sākāt strādāt 70. gados, Eiropas mākslas valoda attīstījās citā kontekstā, ASV – citā, Latvijas – vēl citā, radikāli atšķirīgā? Tas bija diezgan aizraujoši – būt jaunam māksliniekam 70. gadu sākumā. Austrālijas mākslā līdz tam bija dažādas tēmas. Līdz 50. gadiem māksla lielā mērā fokusējās uz Austrālijas ainavu vai mitoloģiju par Austrālijas kultūru, piemēram, tas sakāms par mākslinieka Sidnija Nolena (Sidney Nolan) un citu darbiem. Zināmā mērā viņi mitoloģizēja Austrālijas vēsturi. Nolens, piemēram, savos darbos attēloja likumpārkāpēju Nedu Kelliju, kuru meklēja policija, taču Nolens viņā saskatīja austrāliešu gara simbolu 60. gados Austrālijas mākslu ietekmēja Amerikas un Anglijas mākslas virzieni, tādi kā krāslaukumu (Colour field) glezniecība, un tādi personāži kā Klements Grīnbergs; bija mākslinieki, par kuru varoņiem kļuva Marks Rotko, Džeksons Polloks un citi. Tajā laikā, kad pieteicu sevi kā mākslinieks, Amerikā un arī citur nozīmīga kļuva konceptuālā māksla un minimālisms. Svarīgi bija tādi virzieni kā zemesmāksla un performance. Mēs bijām neliela mākslinieku grupa, kurus šie virzieni ietekmēja. Kad es uzsāku strādāt, konceptuālajā mākslā pastāvēja diskusija, uzskatot, ka glezniecība un tēlniecība ir nesvarīgas. Un ka „jaunajai mākslai” nav jābūt atkarīgai no objektiem tādā veidā. Mani tas iespaidoja, un es kādu brīdi veidoju darbus, kas līdzinājās tam. Bet tai pašā laikā manī radās pretreakcija, manus darbus bija ietekmējuši šie virzieni, bet tie veidojās atšķirīgi. Tagad es teiktu, ka tie bija postkonceptuāli vai pat postminimālisma darbi. Mani interesēja tēlainības pielietojums, taču citādā kontekstā. Piemēram, gleznojumi uz sienas kā daļa no instalācijas. Tā bija diezgan strauja attīstība postmodernisma virzienā, kaut arī pats to neapzinājos. Man liekas, ka es jau no paša sākuma izmantoju citātus, taču atšķirīgā veidā. Tobrīd jūs savos darbos idejiski arī uzsvērāt Austrālijas mākslas norišu marginalitāti pasaules kontekstā. Jā, kļuva skaidrs, ka Austrālijas māksla, kā izteicās kāds kritiķis, ir „provinciāla”, ar to domājot, ka tā gribēja līdzināties Ņujorkas un Londonas mākslai, bet faktiski spēja radīt tikai otršķirīgu versiju. Mums bija gan krāslaukumu glezniecības piekritēji, gan minimālisma mākslinieki, taču neviens no viņiem neguva ievērību ārpus Austrālijas. Manuprāt, ar konceptuālo mākslu pēkšņi kļuva viegli iesaistīties pasaules mākslas ainā. Es laikam uztvēru šo ideju par provinciālismu kā kaut ko tādu, ar ko var strādāt, it kā ar vieglu ironiju sakot: „Mēs varam vienkārši kopēt, kā vienmēr esam to darīju- ši!” Taču jā, pārvēršot to par kaut ko jaunu un savā ziņā atšķirīgu. Kad man sāka rasties iespējas piedalīties starptautiskās izstādēs, manus darbus tā arī uztvēra – kā tipisku Austrālijas mākslinieka izpausmi. Bet tā tas bija neilgu laiku. 1991. gadā, kad viesojāties Latvijā, jūs intervēja Pēteris Bankovskis. Intervijā viņš norāda uz pasauli kā vienu lielu „ciemu”, proti – tobrīd aizvien aktuālākas bija kļuvušas globālisma idejas, arī globālisma problemātika. Tagad tas ir sasniedzis savveida kulmināciju, pārvietošanās ir kļuvusi vieglāka un ērtāka. Mākslinieki dodas no vienas rezidences uz citu. Būšana citur, citā valstī vairs nav kaut kas ārkārtējs. Sabiedrībai kopumā tas liek aktualizēt individualitāti un individuālo gan vienas personas dzīvē, gan plašākā kontekstā. Tas spilgti vērojams dažādās mākslas praksēs, arī pētniecības laukā. Interesants ir kļuvis marginālais, lokālais, nezināmais, aizmirstais. Kā jūs izjūtat šo laiku? Kas jums ir svarīgs un kas nav? Būtībā, vai esi mākslinieks no Austrālijas vai Latvijas, vieglāk no tā nepaliek. Mainījies ir tas, ka pagātnē bija lielas grupu izstādes, piemēram, Amerikā vai Meksikā, un tām bija nosaukums. Reiz es piedalījos izstādē Mehiko. Tas bija 2000. gadā. Izstādes nosaukums bija „Pieci kontinenti un pilsēta”, un ar pilsētu bija domāta Mehiko. Šodien tādas izstādes sauc par biennālēm. Un katrā pasaules pilsētā notiek pa biennālei. Tagad mums ir tikai biennāles, un vairumā gadījumu tās veidotas pēc viena modeļa ar mērķi iekļauties starptautiskajā mākslas pasaulē. Formula ir šāda: tiek izvēlēts pietiekams skaits nozīmīgu starptautisku mākslinieku, kam pievieno vietējos māksliniekus. Un tas viss ar cerību padarīt vietējo mākslu redzamāku. Un parasti tas arī nostrādā. Taču no mākslinieka viedokļa tas ir diezgan nomācoši, jo vienkopus ir pārāk daudz mākslinieku. Piemēram, visi tie mākslinieki no Ķīnas, Krievijas, bijušajām Austrumeiropas valstīm – visur var sastapt interesantus māksliniekus. Tādēļ man ir jāierobežo savs skatījums, lai saglabātu savu patību. Šobrīd ir vēl vairāk iespēju – arī jaunam māksliniekam. Bet jauno mākslinieku arī ir kļuvis daudz vairāk. Piemēram, Austrālijā, kad es biju jauns, mākslinieku bija daudz mazāk – kādi 50! Tagad viņu ir tūkstošiem. Katra mākslas skola ražo potenciālos māksliniekus. Tam ir arī sava pozitīvā puse, jo pieaug izpratne par mākslu, bet kopumā šī situācija ir mulsinoša. Ar ironiju jāatzīmē mākslas pasaules noslāņošanās, kur pašā virsotnē ir tādi vārdi kā Džefs Kūnss, Demjens Hērsts, Anzelms Kīfers. Viņi ir pat augstāk un nošķirtāk, nekā mēs varam iedomāties. Faktiski tas padarījis mākslas pasauli vēl hierarhiskāku. Tā ir tā jaunā situācija, ar ko jātiek galā... Un runa jau nav tikai par mākslas pasauli. Piemēram, informācija, kam varat piekļūt internetā. Jūs varat piekļūt mākslas pasaulei caur internetu! Būtībā pastāv iespēja piekļūt jebkam. Tagad ir kaut kā jāmēģina nosargāt savu iekšējo pasauli, lai tā nepazustu šajā neierobežoto iespēju laikā. Es jūtu, ka vairāk uzmanības pievēršu pagātnei. Piemēram, šeit, Latvijā, Purvītis ir ļoti nozīmīgs un interesants mākslinieks. Šodien viņa gleznas izskatās pievilcīgākas, jo pieder it kā zudušajai pasaulei, kuras vairs nav. Un tām arī nav tik ciešs sakars ar vēsturiski politiskajiem notikumiem kā mūsdienu mākslas pasaulei. 1993. gadā jums tapa darbs „Diaspora”, kura centrā bija arī jūsu personiskā pieredze, Latvijas vēstures pieredze. Šobrīd, vērojot norises pasaulē, trimda un diaspora ir aizvien aktuāli stāvokļi. Kā jūs redzat šīs tēmas tagad, piemēram, apjaušot lielo bēgļu plūsmu no Sīrijas? Iedvesma „Diasporai” bija Latvijas atbrīvošanās kustība un neatkarības iegūšana. Es tiku audzināts ar pārliecību, ka padomju komunisms būs mūžīgs un ka Latvijas identitāte var tikt izdzēsta uz visiem laikiem. 90. gadu notikumi pievērsa manu uzmanību jaunai tēmai. Un šī tēma man bija ļoti nozīmīga, jo tā bija personiska. Postmodernisma valodu aizstāja daudz politizētāki un materiālāki akcenti. Bet jāsaka, ka diaspora kā stāvoklis pasaulē iezīmējas arvien biežāk. To piedzīvo lielākais vairums cilvēku, un tas notiek visur. Es apjautu, ka tas skar arī Austrālijas aborigēnus. Ir tāda Austrālijas karte, kurā ar dažādām krāsām parādītas vairāk nekā 460 valodu grupas, kas apdzīvo dažādas Austrālijas daļas. Mēs vienmēr esam domājuši, ka aborigēni ir viena tauta, bet faktiski Austrālija līdzinās Eiropas kartei ar visām tās mazajām valstiņām. Lielākā daļa aborigēnu ir pārvietoti, ir notikušas dažādas neveiksmīgas kampaņas ar mērķi viņus asimilēt, šī mērķa dēļ viņiem pat tika atņemti bērni. Arī aborigēni ir piedzīvojuši daudzas briesmu lietas un būtībā vairākums no viņiem paši savā zemē dzīvo kā diaspora. Daudzām tautām tas ir kļuvis par kopīgu stāvokli. Pēdējo mēnešu laikā bēgļu tēma Latvijā ir izraisījusi asas diskusijas sabiedrībā, pat sašķēlusi Latvijas sabiedrību divās daļās. Vieni kritizē patvēruma sniegšanu bēgļiem Latvijā, otri uzsver cilvēcīgo aspektu un palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kas nonākuši šajā situācijā. Man šķiet, es saprotu, kādēļ daļa cilvēku šādi jūtas. Ja Austrālija nebūtu pieņēmusi Otrā pasaules kara bēgļus, es tagad nebūtu austrālietis. Mani vecāki jutās pateicīgi par to, ka viņus pieņēma. Tas pats attiecas uz Ameriku – Amerika jau gadsimtiem pieņem cilvēkus. Mūsdienu pasaulē nav iespējams saglabāt etnisko tīrību, bet, protams, nevienam negribas, lai valsti pārplūdinātu pārāk daudz iebraucēju. Es, piemēram, šobrīd nejūtos lepns par savu valdību, tāpēc ka mēs atraidām daudz nelegālo imigrantu. Bet runa ir par tēlu – tādas valstis kā Austrālija ir dibinātas uz imigrācijas pamata. Sociālo jautājumu pārvarēšana ir bagātinošs process. Austrālija ir visai veiksmīga multikulturāla valsts; cilvēki šeit patiešām asimilējas. Protams, ir arī grupas, kas cenšas saglabāt savu identitāti, taču parasti cilvēki asimilējas jaunā identitātē. Bez šaubām, neviens nevēlas, lai Latvijā būtu pārāk daudz etnisko grupu, bet faktiski tas varētu manīt latviešu un krievu attiecību dinamiku. Šogad jūs ar darbu „Latviešu mandala” piedalījāties Austrālijas latviešu mākslas festivālā Sidnejā. Spriežot pēc tā, es pieņemu, ka jums ir svarīgi būt daļai no latviešu diasporas Austrālijā, piedalīties tās pasākumos? Domāju, ka esmu diezgan lepns par savu latvisko mantojumu. Iespējams, tas ir manu vecāku nopelns. Viņi sūtīja mani latviešu skolā, un bērnībā, pirms sāku apmeklēt austrāliešu skolas, es runāju tikai latviešu valodā. Bija brīdis, kad es pret to sacēlos, taču tagad tā ir daļa no manas garīgās bagāžas, par ko man nav jākaunas. Priecājos, ka esmu piederīgs. Vai jūs ielūdza piedalīties šajā festivālā? Jā, mani ielūdza. Mans draugs Ojārs Greste organizēja festivāla vizuālās mākslas sadaļu. Sākumā es nevēlējos iesaistīties, jo ar dalītām jūtām atcerējos savas latviešu skolas gaitas (smejas), bet mana sieva un ģimene mani iedrošināja. Galu galā jutos laimīgs. Vai ikdienā jūs tiekaties, sazināties ar latviešiem Austrālijā? Ne pārāk. Mums ir daži latviešu draugi, un pāris no tiem uztur ciešu saikni ar Latviju, apciemo Latviju katru gadu. Ja vien paši to vēlamies, varam uzturēt diezgan pastāvīgu saikni ar latviešu kultūru. Pēdējos gados mūsu latviešu laikraksts ir rakstījis par manām izstādēm – un ne jau vietējām, latviešu organizētām, bet par skatēm pasaulē. Un man tas patīk! Tā ir vēl viena manas austrālieša identitātes pozitīvā puse. Dzīve Austrālijā dod iespēju veidot saikni ar kaut ko citu. | |
 Imants Tillers. Daba runā FI. Sintētiskā polimēra krāsa, guaša. 16 audekli. Nr. 96175–96190. 101,6 x 142,2 cm. 2015 Foto: no Imanta Tillera personīgā arhīva | |
| Jums 1978. gadā bija darbs „Atmiņas no ceļojuma uz Latviju”, ko veidojāt, atsaucoties uz Jona Meka filmu „Atmiņas no ceļojuma uz Lietuvu” (1972). Jūsu darbs bija kolāža, kas sastāvēja no pastkartēm, fotogrāfijām, pastmarkām, atsevišķām piezīmēm, ko ieguvāt savā īpašumā, viesojoties Latvijā. Kāda bijusi jūsu pieredze Latvijā? Ko jūs redzat maināmies? Kas mainās jūsu izjūtās, viesojoties šeit? Esmu viesojies Latvijā četras reizes. Pirmo reizi atbraucu kopā ar Dženiju [Dženifera Sleitjera (Slatyer) mākslinieka sieva – A. S. ], un tas bija 1976. gadā. Tajā gadā bijām rezidencē Parīzē un no turienes atbraucām uz Rīgu. Mēs braucām caur Austrumberlīni, Varšavu un Viļņu. Mistiskā veidā mūsu ceļojuma grafiks mainījās, un mums bija jālido no Viļņas uz Rīgu. Latvijā pavadījām desmit dienas. Tikāmies ar dažiem manas mātes draugiem, un viņi mums izrādīja Latviju un aizveda uz dažām vietām, ko nebija atļauts apskatīt. Tā bija ļoti spēcīga pieredze – vienlaikus aizraujoša, skaista, depresīva un biedējoša. Nākamā reize bija 1991. gada novembrī, neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tikko bija piedzimusi mūsu otrā meita, tāpēc es atbraucu viens pats. Manas mātes draugs Ivars Silārs, kas kādu laiku darbojās politikā, taču ne tobrīd, bija entuziasma pilns. Bet kopumā situācija radīja baiļu sajūtu – barikādes, ziediem klātas piemiņas vietas, kur bija nošauti cilvēki, tanku barjeras. Tas bija biedējošs scenārijs. Sēdējām dzīvoklī, un Ivars teica, ka pretējā dzīvoklī dzīvo cilvēki no KGB. Tās bija spēcīgas sajūtas. Vēl pēc diviem gadiem, 1993. gadā, man bija izstāde Rīgā. Protams, salīdzinājumā ar 1991. gadu daudz kas bija mainījies, tomēr savā ziņā viss bija pa vecam. Nebija normālu veikalu, nebija dizaineru modes veikalu. Tā vēl joprojām bija komunistu laika pilsēta. Un muzejs arī. Nebija nekādu resursu, mums pat nebija, kas palīdz iekārtot izstādi. Kaut ko tādu varbūt arī gaidījām, taču tas bija šokējoši. Tagad, pēc 20 gadiem, viss ir pilnīgi citādāk. Vismaz pavirši raugoties. Tu ej pa Rīgu, un sajūta ir kā jebkurā citā Eiropas pilsētā. Rīga ir atdzimusi, un tagad te ir daudz komfortablāka sajūta. Viesojoties šajā reizē, mēs paceļojām arī pa laukiem – tas bija skaisti. Mazliet paceļojām arī 1993. gadā, bet ar mazjaudas auto. Tagad viss ir citādāk, ir automaģistrāles... Taču es saprotu, ka valsti nav iespējams transformēt vienā mirklī. Lūdzu, pastāstiet par savu ģimeni! Kādi bija jūsu vecāki? Par ģimenes vēsturi es nezinu daudz. Abi mani vecāki dzimuši 1925. gadā. Mana māte pameta Latviju pirms otrās krievu okupācijas. Viņai bija 18 vai varbūt 19 gadu. Viņa kopā ar draudzeni devās projām ar vilcienu, domādama, ka aizbraukšana ir īslaicīga un ka drīz varēs atkal atgriezties. Taču tā nenotika. Viņa nekad vairs nesatika savus vecākus. Savukārt mans tēvs bija dzimis Neretā, bet dzīvoja Rīgā. Viņš bija viens no latviešu leģiona brīvprātīgajiem, un viņam tad bija 18 gadu. Viņš ar mums nekad nerunāja par karu. Manuprāt, viņš dienēja 15. divīzijā, tad viņus nosūtīja uz Prūsiju atgūt veselību, un tur viņi nonāca sabiedroto gūstā. Viņš bija ieslodzīts kara nometnē Beļģijā. Tur bija 11'000 ieslodzīto. Viņus atbrīvoja pēc gada. Gan mans tēvs, gan māte nonāca pārvietoto personu nometnē Vācijā, kur viņi arī satikās. Turpat nometnē abi pabeidza vidusskolu. 1949. gadā viņi emigrēja uz Austrāliju. Es piedzimu 1950. gadā. Viņiem bija jāstrādā, lai atmaksātu pārcelšanos. Mans tēvs bija strādnieks, bet māte – mājkalpotāja. Viņi sāka veidot ģimeni ļoti pieticīgos apstākļos. Sākumā dalīja māju ar kādu citu latviešu ģimeni. Manam tēvam bija darbs, taču tad viņš sāka studēt mehāniku un kļuva par veiksmīgu un talantīgu inženieri. Mani vecāki diezgan pieticīgi dzīvoja Sidnejas dienviddaļā, bet viņiem bija svarīgi, lai bērni iegūtu labu izglītību. Atgriežoties pie jūsu darbiem – jūs gleznās lietojat vārdus un frāzes kā vizuālas zīmes. Kādas ir attiecības starp vārdu un attēlu? Vārdi man kļuvuši ļoti nozīmīgi pēdējo desmit gadu laikā. Manas gleznas vairāk līdzinās vizuāliem dzejoļiem. Teksts nav obligāti jālasa rindu pēc rindas. Rindiņas ir vairāk kā vizuāls elements, kam katrs pēc izvēles var pievērsties vai arī ne. Bet dažkārt tās diezgan spēcīgi piesaista skatītāja uzmanību. Tomēr vārdu izmantošanu neuztveru kā nepieciešamību. Es vienkārši pētu iespējas. Kāds ir process? Zinot, ko gribu uzgleznot, es varu sākt ar tēlu, kuru vēlos izmantot. Taču pirmais, ko parasti daru, – es izkārtoju vārdus. Vispirms izveidoju kompozīciju no vārdiem. Es to daru ar trafaretu palīdzību. Visi burti tiek izgriezti, un tas ir visai lēns process. Kad vārdi ir vietā, pāri tiem gleznoju tēlu. Faktiski līdz pašām beigām nezinu, kā šie divi komponenti savā starpā sadzīvos. Tas ir darba elements, pār kuru man nav varas. Es nezinu, cik veiksmīgs būs galarezultāts. Kāds ir kārtas numurs pēdējam audeklam, ko esat gleznojis? Grūti atbildēt!!! Aptuveni 96'000. Es mērķēju uz 100'000, pēc tam – nezinu, ko iesākšu! Mainīsiet izteiksmes veidu? Es nezinu, iespējams! (Smejas) No angļu valodas tulkojusi Iveta Boiko | |
| Atgriezties | |
