VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tā ir kultūra. Dzelžaini Ar Gļebu Panteļejevu un Vitāliju Manski sarunājas Inga Bunkše | |
| G.P. Mākslinieks Gļebs Panteļejevs piecdesmito jubileju šogad nosvinēja ar kārtējo personālizstādi, savā mākslinieciskajā izteiksmē saglabājot nemainīgi augstus profesionālās tēlniecības kritērijus, Viņa darbus aizvien raksturo stabila formveide, kurā atklājas lietu filozofiskā būtība. Līdzās neskaitāmiem stājdarbiem Gļebs Panteļejevs veidojis gandrīz divus desmitus vides objektus, starp kuriem kā līdzšinējās augstākās virsotnes iezīmējas tēlaini piesātinātie nācijas atmiņas saglabāšanai nozīmīgie Oskara Kalpaka piemineklis un „Melnais slieksnis” – piemiņas zīme padomju okupācijas upuriem Stūra mājā. Studenti sava pedagoga Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozares profesora Gļeba Panteļejeva darbībā izceļ viņa spēju jēgpilni izskaidrot, kā domas esencei atrast un realizēt atbilstošāko formas valodu, nesaudzīgi atsijājot formā nemākulīgus, bez idejas un sapratnes veidotus darinājumus. V.M. Vitālijs Manskis ir dzimis Ukrainā, taču slavu iemantojis kā viens no ievērojamākajiem Krievijas dokumentālo filmu režisoriem, ietekmīgā dokumentālā kinofestivāla ArtDocFest veidotājiem. Manskis ir uzņēmis vairāk nekā 30 dokumentālās filmas, bet viņa pirms gada Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā demonstrētā filma „Caurule” (2013) ieguvusi vairākas balvas starptautiskajos kinofestivālos, to skaitā 48. Starptautiskajā Karlovi Vari kinofestivālā kā labākā dokumentālā filma. Kad Manska atklātā pilsoniskā nostāja kļuva neērta Krievijas oficiālajai varai, tā 2014. gadā Kultūras ministrijas veidolā atteicās piešķirt viņa projektiem finansējumu. Meklējot jaunus ceļus un iespējas, Vitālijs Manskis un viņa veidotais festivāls kļuvis par daļu no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmas, iepazīstinot skatītājus ar filmām, kas Krievijā ieguvušas nevēlamības statusu. Šīgada festivāla programmā iekļautā Manska filma „Ikonoskops” stāsta par televīzijas vēsturi un tās ietekmes iespējām, ko viņš, ilgus gadus strādādams dažādos Krievijas TV kanālos, pārzina no „virtuves” puses. | |
 Gļebs Panteļejevs. Ledājs. Bronza, koks. 86 x 132,5 x 57 cm. 2015 Foto: Renārs Derrings | |
| Inga Bunkše: Top atkal jauna filma. Par ko tā būs? Vitālijs Manskis: Tā būs par cēloņiem, kas radīja karu Ukrainā. Filma par manas zemes vēsturi, jo es pats esmu no Ukrainas. Tā sanācis, ka mana ģimene dzīvo Ļvovā un Odesā, Sevastopolē un Doņeckā – diametrāli pretējās vietās. Manas ģimenes dažādie atzari atrodas iekšējā konfliktā, un ģimenē es redzu modeli konflikta būtībai, tam, kas šobrīd norisinās Ukrainā. Vēl vairāk – mana ģimene pierāda, ka šis konflikts bija neizbēgams, tas agri vai vēlu būtu samilzis. Iespējams, pie noteiktiem faktoriem tas būtu bijis citāds, bet tas jau ir cits jautājums. Es gribu parādīt, ka konflikts nav mākslīgs, tas izriet no situācijas Ukrainā. I.B.: Kur jūs saskatāt konflikta saknes? V.M.: Redzu tās Ukrainas vēsturē, kas dziļi saistīta kā ar Krievijas impēriju, tā ar Eiropas civilizāciju, un, teiksim tā, Krievijas un Eiropas konflikts ir pamatkonflikts pašā Krievijas un visu tās bijušo satelītu vēsturē. Taisnību sakot, daļēji – par to es cenšos runāt uzmanīgi – to konfliktu būtība, kuri notiek Latvijā, ir kaut kādā ziņā līdzīga. Bet tā jau ir citas sarunas tēma. Gļebs Panteļejevs: Interesanti, jūs pieminējāt Krievijas un Eiropas konfliktu eksistenciālo līmeni. Sanāk paradoksāla lieta: Krievijas nebūtu, ja nebūtu Eiropas, – un tās nav tikai manas domas. Neapstrīdami, ka Krievijas, krievu civilizācijas sasniegumi ir radušies, pateicoties sinerģijai ar Eiropu, respektīvi, ar Eiropas kultūru. Kas ir Krievijas kultūra? Tas ir krievu romāns, kas nāk no Rietumeiropas romāna, krievu poēzija – tā ir Rietumeiropas poēzija, pārnesta krievu augsnē. Kas ir autentiski krievisks? Piemēram, „Teiksma par Igora kauju” – pastāv hipotēze, ka to var salīdzināt ar „Dziesmu par Rolandu”. Visi tehnoloģiskie procesi, cilvēks kosmosā – tas viss iesācies Rietumos. Es negribu sevi viennozīmīgi definēt kā rietumnieku, bet man liekas, ka Krievija ir Eiropa tajā ziņā, ka bez Eiropas tā nebūtu nekas. Tā būtu diezgan provinciāla un mazattīstīta valsts – mēs redzam, ka tagad tā iet šādā virzienā. V.M.: Manuprāt, šeit ir jānoskaidro, par kādu Krieviju mēs runājam un kas galu galā ir Krievija. Ja runājam par Krievijas un Eiropas integrāciju, to senseno, veco, tad mēs domājam drīzāk par Kijevas Krievzemi, jo, kad pastāvēja Eiropas integrācija Kijevas Krievzemē, Krievijas valsts kā tāda vēl nepastāvēja. Krievijas valsts vēsturē ir, mūsdienu valodā izsakoties, trīssimt gadus ilga aziātu okupācija ar principiāli citas kultūras dziļu ietekmi, kas, bez šaubām, atstājusi būtisku iespaidu uz nākamajām paaudzēm. Runājot par Krieviju kā par valsti – šo jēdzienu ieviesa Pēteris I, un no šī brīža mēs varam sākt izskatīt Krievijas vēsturi. Ja par pamatu šai diskusijai ņemam šo Pētera I Krieviju, tad es gribu pievērst uzmanību tam, ka Krievija ir bijusī impērija. Bet impērija, protams, ir klasiska varas vertikāle, mūsdienu terminoloģijā tā ir diktatūra, un diktators enerģiski veda šo Krieviju pa Eiropas attīstības ceļu. Bet, līdzko fiziski beidza pastāvēt cilvēks, kas pieņēma šādu lēmumu, tā beidzās šī attīstība. Krievija ir kā magnēts, kas ar spēku bija savienots ar otru tādu magnētu. Bija enerģija, kas šos divus vienādos polus noturēja savienotā stāvoklī, bet, tiklīdz tā pavājinājās, magnēti elektrisko lādiņu dabas ietekmē momentā aizlidoja uz dažādām pusēm. Šī krievu kultūras, krievu fundamentālās mentalitātes enerģētika – ne personīgā, bet globālā – acīmredzot nesavienojas ar Eiropu. Man ir skaidrs, ka ne manā, ne manu bērnu, ne mazbērnu dzīvē Krievija par Eiropu nekļūs, taču, ja šodien Krievija sāktu kustību Eiropas virzienā, tad varbūt pēc 100 vai 150 gadiem... šobrīd ne. I.B.: Kas raksturo krievu mentalitāti? V.M.: Es drīzāk teiktu – kas veido krievu mentalitāti. Protams, teritorijas apjoms, klimats. To redzam pat filmas „Caurule” kontekstā. Krievijas lielākajā daļā klimats liek cilvēkam dzīvot pastāvīgās rūpēs par izdzīvošanu un fizisku siltumu. Kad nebija gāzes, cilvēks tomēr dzīvoja un iekārtoja dzīvi. Sargājot siltumu, viņš izkārtoja savu mitekli tā, ka attālums no centrālās krāsns līdz sienām bija ļoti noteikts. Gadu gaitā bija izstrādājušies istabas izmēri, kuros saglabājas siltums no mitekļa centra. Ja māja bija kaut par metru lielāka, tā jau bija ārpus apkures zonas. Viņš, iespējams, zināja fiziku vai tā bija iepriekšējo paaudžu pieredze. Zināja, ka griestiem jābūt zemākiem, lai neaizplūstu siltums. Griestu augstums bija tāds, lai galva skartu griestus, tur ir augstākā temperatūra, bezjēdzīgi sildīt telpu augstāk, kur nav galvas. Siltums aizplūst caur logiem, tāpēc tie bija maksimāli mazi. Tagad iedomāsimies cilvēku, kas no paaudzes paaudzē dzīvo mazās, saspiestās telpās ar zemiem griestiem, faktiski zemnīcā, nevis ar skatu uz apkārt esošo realitāti kā, piemēram, grieķu patricietis, kurš no paaudzes paaudzē iznāk uz terasēm, pārlaiž skatu bezgalīgajai jūrai, uzēd turpat augošās vīnogas, aplūko apkārt esošos brīvos vīriešus un sievietes. Tas taču nosaka dzīvesveidu, komunikāciju ar dzīvi. Ja cilvēks pieradis staigāt pa koridoriem, tad, tos atceļot, viņš vienalga ies pa šiem pašiem maršrutiem. Viņam neeksistēs dāvātā telpa. Mums dāvāja telpu, noņēma koridorus, neierobežoja griestu augstumu, bet mentāli mēs paliekam turpat. I.B.: Kā tas ietekmē kultūru un mākslu? V.M.: Pēc manām domām, Krievija tomēr vienmēr radīja izcilus domātājus, kas pēc būtības radīja Krieviju. Pat ne tik daudz Krieviju, cik Krievijas cerību. Taču gribu piebilst, ka šie cilvēki vienmēr bija niknā opozīcijā apkārtesošajai realitātei. Es nevaru uzreiz nosaukt – neesmu arī gatavojies šādam jautājumam – diženu domātāju Krievijas vēsturē, kurš būtu dzīvojis harmonijā ar apkārtējo realitāti. Dostojevskis, Tolstojs – atšķirtie no baznīcas, Puškins. Faktiski viņi visi. G.P.: Jūs minējāt ģeogrāfiskā faktora un klimata ietekmi uz rakstura veidošanu. Teicāt, ka sākotne ir Kijevas Krievzeme, bet tur bija pavisam citi klimatiskie apstākļi, tādi kā Polijā un Čehijā. Tā nu krievu cilvēks – nosacīti to dēvēsim tā – devās uz ziemeļiem. Viņš apguva mežu areālus, viņam bija neomulīgi, jo bija pieradis pie Dņepras ielejas, viņš sajaucās ar vietējiem somugriem. Esmu dzirdējis, ka gandrīz puse no mūsdienu krievu genoma sastāv no somugriem. Krievi, bet lielā mērā genofonds nes citu tautību gēnus. Arī latviešu genoms, pateicoties lībiešiem, ir tuvāks igauņiem nekā lietuviešiem. V.M.: Tāpēc Ukraina virzās uz savu mūžseno jeb mātes civilizāciju. Bet tie, kas aizgāja no Ukrainas un bija prom vairākas paaudzes, kā Mozus cauri tuksnesim vestā tauta, tie bija nogriezti no nabassaites, notika asinssajaukšanās ar citur dzīvojošajām tautībām, tie bija citi cilvēki. Teritorija neapšaubāmi ietekmē mentalitāti. Piemēram, briti ir eiropieši, bet mēs jūtam, ka viņi ir citādāki nekā kontinentālie eiropieši. Kad pats ierodos Lielbritānijā, atrodos Londonā vai, piemēram, Šefīldā, es neredzu, protams, salas robežas, bet es tās sajūtu. Nezinu, kas tas ir, kaut kādi magnētiskie lauki, enerģētika, taču to var sajust. Bet, kad atrodos Maskavā, es tiešām jūtu bezgalību – man nekad ar kājām neaiziet līdz šīs valsts malai. Kaut arī nekad šādu gājienu neesmu ieplānojis. Tā ir gaisā virmojoša sajūta. I.B.: Tas ir pretrunā jūsu teiktajam par mazajām mājām, zemajiem griestiem. Kā to savienot? V.M.: Vistiešākajā veidā. Tu nekādi nevari to vadīt un ietekmēt. Kad es dzīvoju, piemēram, kādā nelielā Eiropas valstī, man ir sajūta, ka varu reāli kaut kā ietekmēt tās pārveidošanu, varu labiekārtot savu sētu, ielu cerībā, ka labiekārtos arī kaimiņi. Krievijā man nav enerģijas, lai sāktu pārveidošanu. Es tagad runāju kā praktiķis, operēju ar realitāti. Realitātē situācija ir šāda: es dzīvoju Maskavā, 1913. gadā celtā mājā, kurā ir kaltas margas utt. Kāpņutelpa, šķiet, nebija remontēta kopš 1913. gada, kad te dzīvoja turīgi cilvēki. Mēs divatā ar kaimiņu veicām remontu. Piemeklējām krāsu toņus sienām, paneļiem, lejā piekārām pat gleznu, lustru. Mums pietika enerģijas, lai sāktu šo pārveidošanas kustību savā lokālajā telpā. Bet kas notika pēc gada? Kādu dienu ieeju savā kāpņutelpā un redzu – tur rosās ļaužu brigāde. Divu dienu laikā viņi visu pa virsu pārkrāsoja. Viņi lāgā pat nezināja, kā rakstāmi cipari, jo trafaretā „6. stāvs” sešnieku bija apgriezuši otrādi, nevar saprast, vai tas ir ķēmīgs burts A vai kas cits. Tagad mūsu remonts līdzīgi asarām spiežas cauri šo cilvēku ķēpājumiem. To visu izdarīja saimnieki un par to tērēja mūsu, īrnieku, naudu. Ja Krievijā cilvēks, piemēram, saka frāzi „mēs esam pret karu Ukrainā, mēs esam nodokļu maksātāji, galu galā tā ir mūsu valsts”, ja cilvēks izmet frāzi „mēs esam nodokļu maksātāji” – tas ir absolūts triumfs diagnozei, ka viņš ir jukušais. Tā ir nopietna atšķirība. Šī teritorija. G.P.: Jūsu filmā „Caurule” ir viena vadlīnija, man tā ļoti patika. Tur periodiski parādās ainas ar pašdarbniekiem. Pirmā, manuprāt, ir Pomaros, kur vietējā administrācija ar pašdarbnieku vīreli iznāk uz skatuves sveikt sievietes 8. martā. Tad rāda Doņeckas apgabalu, kur vīrieši futbola stadionā sit pa šķīvjiem. Pēc tam nākamie pašdarbnieki kaut kur Austrumvācijā pie gāzes vada „Draudzība”, tad Čehijā spēlē kāzās vai tamlīdzīgi. Rodas priekšstats, ka šie cilvēki ir nedaudz „kukū”. Mainās vide, kādas detaļas, bet kvalitatīvi nekas nemainās, būtībā šie cilvēki ir nedaudz debili. V.M.: Es neteiktu – debili, es apzīmētu citādāk, lai gan principā piekrītu jūsu secinājumiem. Es uzskatu, ka cilvēks ir nelaimīgs un arī laimīgs visur vienādi. Tikai laimes un nelaimes kvalitāte atšķiras. G.P.: Tieši to es intuitīvi gribēju dzirdēt. Mēs vakar ar Olgu [Šilovu] spriedām un strīdējāmies, un nonācām pie secinājuma, ka filma vispār ir par netaisnību un pasaule faktiski ir netaisnīga. To nevar pārtaisīt. Taču darbība, kas izraisa šo netaisnības sāpi, ir dažāda, piemēram, Čehijā un Urengojā. V.M.: Jā, piekrītu. Vienīgā tiešā analoģija filmā ir divas bēru ceremonijas. Viena tiešām Čehijā, kur pavadītājs ierodas brīnišķīgā marmora celtnē, atveras kulises, iebrauc iekšā aizvērts zārks, viņš noklausās tādu kā minikoncertu un lakādas apavos sēžas pie sava auto stūres un dodas atpakaļ darbu. Otras bēres bija Krievijā, kur, lai apbedītu mirušo māti, vīriešu grupa no sešiem rītā līdz pieciem vakarā ar cirvjiem kala pa gabaliņiem sasalušo zemi. Jā, tas bija šausmīgi grūti, bet man, kam uzskati balstās uz eiropeiskām vērtībām, tas šķita cilvēcīgāk, patiesāk. Krematorijā Čehijā, kur filmējām, 30 procentu kremācijas notiek papīra kastēm līdzīgos zārkos, jo cilvēki, kas liek kremēt savus tuviniekus, visumā saprātīgi spriež: kāpēc maksāt par koka zārku, ja to vienalga sadedzinās? Ja būtu jautājums par man tuva cilvēka bērēm, es to pat neiedomātos, ņemot vērā, ka, vēlreiz atkārtoju, esmu eiropeiski domājošs. Kā var neredzēt pēdējo reizi sev tuva cilvēka seju? Būtībā zārkus var pat nemainīt! Kā tas var notikt? Tā kā zinu skatītāju reakciju – filma tika izrādīta visā pasaulē –, tad zinu, ka visur skatītāji šausminās tieši par bērēm Krievijā, nevis Čehijā. G.P.: Es nešausminos. V.M.: Es nerunāju par jūsu reakciju. Jā, mēs esam nabadzīgāki, taču patiesāki. Kad atvadāmies no miruša cilvēka, mēs to darām sevis dēļ. Man tā ir gadījies, ka, lai pagūtu uz tuva cilvēka bērēm, es braucu, burtiski šķeļot telpu un laiku. Viņš jau ir miris, es tur neko nevaru mainīt. Kāda iemesla dēļ tad? Sevis dēļ. Es nevarētu normāli dzīvot tālāk, ja to neizdarītu. Atceros, Somijā televīzijā bija publiska diskusija par manu filmu. Viņi man saka, ka, lūk, pie viņiem šādu filmu nevarētu uzņemt, jo nevarētu dabūt materiālu. Ar visām manām simpātijām pret Somiju un somu mīlestību pret mani es improvizējot teicu: ziniet, es varu izveidot vēl šausminošāku filmu par Somiju. Es neuzņēmu šo filmu, nedomāju, ka somi gribētu, lai es to daru. Jūs zināt, kā notiek bēres Somijā? G.P.: Nē, Somijā neesmu piedalījies bērēs. V.M.: Somijā, piemēram, ja cilvēks nomiris pavasarī, viņš tiek ievietots ledus kamerā. Visiem tuviniekiem paziņo, ka miris tāds vai tāds radinieks, – to dara speciāla aģentūra, kas nodarbojas ar bēru organizēšanu. Tuviniekiem tiek dots noteikts laiks, parasti divas nedēļas, lai paziņotu par vēlmēm, kurā datumā glabāt. Ja nomirst pavasarī, tad vismaz 50% gadījumu bēres notiek rudenī, jo vasaras mēnešos ir pieteikti atvaļinājumi, rezervētas viesnīcas, tūres utt. Firma saskaņo visiem pieņemamo datumu, un rudenī visi sabrauc uz bērēm. G.P.: Kruta. V.M.: Es arī domāju, ka kruta. G.P.: Bet par sevi, liekot roku uz sirds, noteikti varu teikt – tad, kad nomiršu, kremējiet mani kartona zārkā. V.M.: Nē, es nekad neteikšu, kā es gribu. Es gribu, lai tuvie cilvēki izjūt zaudējuma sāpes pēc pilnas programmas. Kā viņi gribēs – kartona zārkā vai arī iznest no mauzoleja Ļeņinu un ielikt tur mani, tie būs viņu lēmumi. Es nomiršu, un viss, manas balss vairs nav. Zēni, tieciet galā paši! I.B.: Kas, jūsuprāt, ir mainījies Eiropā? Kāpēc ir zudušas cilvēciskās attiecības un to vietā stājies aprēķins? G.P.: Es nedomāju, ka aprēķins, drīzāk attieksme pret nāvi. Eiropiešu, arī amerikāņu dzīves modelī nāves it kā nav. Jā, protams, visi zina, ka tā kaut kur eksistē, bet par to nav pieklājīgi runāt. Būtībā Eiropā par to nerunā. Manuprāt, tā nav kristiešu tradīcija, jo tieši kristiešu tradīcijās nāvi uztver kā neatņemamu sastāvdaļu, kā pāreju no viena stāvokļa citā. Ir tāds iespaids, ka mūsdienu eiropietim ir sajūta, ka viņš dzīvos mūžīgi. Vēl vairāk, tas ir sekulārisms, kas pasaules uztveri noved pie primitīva pagānisma vai visai dekoratīvas kristietības. Krievu cilvēkam šī pāreja, šis dzīvības un nāves stāvoklis ir varbūt tuvāks, tāpēc pāreju citā stāvoklī viņš uztver, teiksim, kā ģimenes strīdu. Es nezinu, varbūt tāpēc. V.M.: Galvenais, kas veido mūsu dzīvi un sabiedrību, ir kultūra. Pēc kultūras spriež par civilizāciju, kultūrai pakļauts viss pārējais. Lielākā politiķu kļūda ir uzskats, ka politika veido kaut ko, ka politika ir pirmajā vietā, kultūra – otrajā. Tiklīdz notiek šī samainīšana, tas tūlīt ir tiešais ceļš uz totalitārismu. Kultūra veido mūs, un, kad nokļūsti citā kultūrā, tu mainies. Kultūra nav kaut kas sastindzis, kultūra mūs veido un atšķir. | |
 Gļebs Panteļejevs. Attiecības. Sarkankoks. 126 x 90 x 24,5 cm. 2015 Foto: Renārs Derrings | |
| G.P.: Māksla veido kultūru, un te ir jautājums par to, kas manā izpratnē ir mākslas darbs. Es saprotu, ka pasauli tieši mainīt nevar. Kvantitatīvi kaut kas ir mainījies, piemēram, kādreiz sēdināja uz mieta, tagad to nedara, bet var uzspridzināt atombumbu un nogalināt miljons reižu vairāk. Kvalitatīvi cilvēks joprojām palicis plēsīgs, egoistisks, un inteliģence un kultūra ir spēja samierināt sevī zvēru. Viss. Lielākoties zvērs vienalga ir dzīvs, bet māksliniekā, saprotot, ka ir neiespējami, tomēr dzīvo vēlēšanās kaut ko mainīt. Ir šis imperatīvs radīt – ne tajā nozīmē, ka radīt kaut ko labu, nē, tur var būt pat netīras un neglītas lietas, tomēr radītas, izjūtot atbildību, bet nejautājot pasaulei, ko tā grib. V.M.: Jā, tā ir, ja cilvēks dzīvo šajā kultūrā, ja citā, tad viņam būs pavisam cita motivācija. Ilgāku laiku filmēju Ziemeļkorejā. Tajā kultūrā – pilnīgi otrādi – tiek uzskatīts, ka cilvēks nepieder pats sev, cilvēkam nav nekādu tiesību pieņemt lēmumus. Visi lēmumi viņa vietā pieņemti jau pirms viņa dzimšanas, tie ietekmē visu viņa dzīvi, arī nākamās paaudzes. Cilvēka uzdevums šajā dzīvē ir vienkārši izpildīt savas funkcijas. Tā ir galvenā kultūras ideoloģija, kultūras vēstījums, ko cilvēks uzzina, tikko saņēmis spēju uztvert, samērot sevi telpā. Eiropas kultūra rada citādākus cilvēkus. Starp atšķirīgajām kultūrām ir dabisks bezdibenis. I.B.: Jūs kā mākslinieks uzskatāt, ka ar savu enerģiju varat mainīt kaut ko sabiedrībā, padarīt to labāku? V.M.: Domāju, jūs piekritīsiet, ka mākslinieks nevar būt normāls cilvēks. Mākslinieks ir cilvēks ārpus normālā rāmjiem un tieši tāpēc var sev nospraust neizpildāmus uzdevumus, un, jo nenormālāks viņš ir, jo uzdevumu latiņa ir augstāka. Es katru dienu eju pretējā virzienā, tātad esmu nenormāls. Viens cilvēks laikam neko lielu nevar mainīt, tomēr var iedvest ticību, drosmi blakus ejošiem līdzcilvēkiem, lai kopā kaut ko paveiktu. Bet, ja es savu darbību sāku analizēt, es it kā aizeju no nenormālā. Normālībā es nejūtos komfortabli, es negribu būt normāls. G.P.: Neizpildāmi uzdevumi – ļoti pareizs formulējums. Tas ir tas, kas atšķir māksliniecisko impulsu no ikdienas uzdevuma, – kā Ziemeļkorejas piemērā: zini, šodien jādara tas, rīt tas pats utt. Neizpildāmus uzdevumus man nereti uzliek lielie projekti. Neliela formāta skulptūra simtprocentīgi ir tava atbildība. Ir ideja, tu to uzskicēji, tā ir no bronzas vai koka, vienalga. Gatava tā, protams, izraisa manī sajūsmu. Tas ir stāvoklis, ko es izjūtu, kad darbs tuvojas beigām un ir izdevies. Bet tad ir lielie projekti, kas gribot negribot maina pilsētas vidi. Bija tukša vieta vai pussagrauts baseins, tad parādās objekts – un vide mainās. Tas ir bijis no neizpildāmiem uzdevumiem, bet tu to esi paveicis. Stāvoklis fantastisks. Taču sākumā, kad tādi pusjukuši, līdzīgi tev, piepeši zvana un saka: zini, ir ideja, – izskatās absolūti bezcerīgi. Budisti uzskata, ka cilvēks piedzimst nevis tad, kad izkļūst no mātes miesām, bet brīdī, kad olšūna savienojas ar spermatozoīdu. Šī pirmā saplūšana mākslas darbā un mākslas projektā ir ļoti svarīga. Ar laiku sāc no pirmā zvana saprast, vai tur kaut kas izdosies vai arī projektam ir cita motivācija, tas ir kaut kādas sīkas lepnības auglis, un tad es izvairos. Lai kaut kā ietekmētu sabiedrību, padarītu mūs labākus, dokumentālajam kino neapšaubāmi ir lielāki resursi, jo pirmkārt dokumentālais kino nav vienkārši tēlains, tie ir dzīves nospiedumi, turklāt subjektīvi izvēlēti. Manas iespējas ietekmēt ir mazākas. Protams, ir pieminekļi ar politisku kontekstu, kurus es veidoju, ja tas saskan ar maniem uzskatiem. Tad tas, bez šaubām, strādā citā līmenī. Bet pārsvarā skulptūra ir valodas saruna ar valodu. To teica Brodskis. Viņš to Nobela prēmijas saņemšanas runā formulēja apmēram tā, ka Vaņa mīl Aņu, tas ir skaisti, bet dzejnieks raksta dzejoli, kur šis uzmanības vērtais, brīnišķīgais fakts tiek pieminēts, taču poēzija nav domāta tam. Poēzija ir valoda, kas runā par valodu, par sevi, tā pašrefleksējas. Ja tu domā, ka tavs uzdevums ir vienkārši pateikt, ka Vaņa mīl Aņu, nenodarbojies ar poēziju, tas nav priekš tevis. Manuprāt, dokumentālajā kino ir tas pats. V.M.: Tomēr dzejniekam ir svarīgi zināt un saprast, ka Vaņa mīl Aņu. Tas ir impulss rakstīt, gluži kā realitāte ir impulss manam darbam. Ja es neredzētu, nebūtu spējīgs uztvert šo realitāti, es nevarētu operēt, gluži kā jūs nevarētu radīt, ja nevarētu uztvert formu, ja nejustu materiālu. G.P.: Protams, bet forma jau būtībā ir radīta. Es to neradu, tikai kaut kādā secībā attīru, salieku kopā. V.M.: Ar ko atšķiras māksla no kultūras? Ar to, ka mākslai nav nekādu likumu. Tas, ko jūs sakāt, ir „jā” un „nē”. Mākslā „jā” un „nē” ir blakus. Es saku – kamēr nav formas, tu nevari sākt. Ziniet, profesionālisms un emocijas. Man ir filma „Privātās hronikas. Monologi” (1999), kur viss – no pirmā līdz pēdējam kadram – bāzējas uz amatieru kinohronikām, kurās cilvēki filmēja savu ģimenes dzīvi 60.–70. gados. Pirms tam es veidoju filmu par karu, un bija ideja atrast kara oficiālajās hronikās neietilpstošus reāla kara kadrus. Es strādāju arhīvā, mēs kopējām negatīvu materiālus, ko neviens nav redzējis. Tā bija dziļa vilšanās, jo izrādījās, ka cilvēki profesionāļi karā nefilmēja neko, kas bija ārpus oficiāli noteiktajiem rāmjiem. Tikai reti kadri. Un tad man negaidīti trāpījās tā paša perioda amatieru filmiņa. Un es atradu meklēto. Atgriežoties pie „Privātajām hronikām” – bija filmiņa, redzu tur Ļvovu 60. gados, acīmredzot vīrs filmē savu sievu, tur arī viņu bērni, mazi, tā ap gadu, ir rīts. Sieva visu laiku skatās uz vīru, uz viņas kailā ķermeņa tikai halāts. Es jūtu, ka viņa ir kaila, jo visu laiku piekārto halātiņu, tu saproti, ka zem tā nekā nav, un viņa skatās it kā uz savu vīru, bet viņam rokās kamera. Viņa īstenībā skatās uz kameru, un tev viņas mīlestība, erotisms rauj nost galvu. Tu taču skaties uz attēlu, bet būtībā viņa skatās tev acīs. Pilnīgi fantastisks skats. Es sapratu – tā ir dzīve. Tā es sāku meklēt šos materiālus. Problēma ir tajā, ka profesionālis, ja runājam par kino, ļoti reti spēj iekļauties vidē, kurā filmē, jo viņš ir svešs cilvēks, atnācējs šajā realitātē, tāpēc reti mums tiek dāvātas patiesas emocijas. Viena no lielākajām dokumentālista veiksmēm emociju pārnešanā uz ekrāna ir Herca Franka filma „Par 10 minūtēm vecāks”. Kā viņš to veica? Tā bija slēptā kamera. Viņš it kā nozaga, slepus noskatījās, nezinu, kā pareizāk pateikt. Jo, ja tā būtu atklāta kamera, nebūtu tā. Neprofesionālis savukārt rada kaut ko neprofesionāli, bet emocionāli. I.B.: Neprofesionālim tas netīšām izdodas vienreiz, bet profesionālis pārvalda savas prasmes un māk radīt to, ko vēlas, atkal un atkal. G.P.: Es esmu sastapies ar grafomāniem, zinu cilvēkus, kuri ne tikai raksta dzeju, bet pamanās arī publicēt, un es nez kāpēc vienmēr izjūtu kaunu, kad to lasu. Jo cilvēks var darīt visu, ko vēlas, taču slimīgu motivāciju es redzu nevis faktā, ka viņš kaut ko ir uzrakstījis, bet centienos to iesmērēt man jebkuriem līdzekļiem. Runājot par grafomāniju – ir tomēr skaidri kritēriji. Mākslā grafomāni vieglāk manipulē. V.M.: Labi, grafomānija. Bet minētais Brodskis vienmēr gribēja publicēt savu dzeju, viņš taču bija pārliecināts, ka ir ģēnijs, tāda bija viņa rakstura īpatnība. No neiespējamības publicēt savu dzeju viņš gāja uz nepārvaramā pārvarēšanu un beigās pat saņēma Nobela prēmiju. Tomēr viņā bija tik stipra iekšējā pašiznīcināšanās, ka tā noveda līdz agrai nāvei. G.P.: Pilnīgi piekrītu. Atkal ir jautājums par kritērijiem, ko mēs uzskatām par profesionālismu. Jums jāpiekrīt, ka sabiedrība taču ietekmēja Brodski, jo kādam ir jāpasaka māksliniekam, ka tu esi ģēnijs. Ja visi apkārt runā, ka tu esi mēsls, agri vai vēlu tas tevi piebeigs, tu pārstāsi domāt, ka esi ģēnijs. V.M.: Brodskis Pēterburgā varbūt varēja būt ģēnijs, bet, kad viņu izsūtīja, tur neviens neteica, ka viņš ir ģēnijs. I.B.: Kādi tad ir kritēriji, kas atšķir sliktu mākslu no labas? V.M.: Antonioni filmā Blow up (1966) ir scēna ar ģitāru, par kuru koncertā ir kautiņš uz dzīvību un nāvi. Zvaigzne pamet ģitāru, cilvēki kaujas, un varonis ar milzīgu piepūli izrauj ģitāru un aizbēg. Vēlāk viņš salauzto ģitāru noliek uz trotuāra, garām iet cilvēks, pabaksta un iet tālāk. Izrauts no konteksta, bez enerģētikas, mākslas darbs nav mākslas darbs. Mākslas darbā obligāti jābūt enerģētikai. Šīs enerģētikas izcelsme ir visdažādākā. Ir miljons veidu, tie nav izsmeļami, bet tiem ir jābūt. I.B.: Enerģētiku piešķir gan mākslinieks, gan sabiedrība, kurā mākslas darbs atrodas? V.M.: Visiem zināmais melnais kvadrāts. Uzstādīts noteiktā vēsturiskā momentā, vēsturiskā kontekstā, cilvēces kultūras, mākslas evolūcijas ceļā pieteikts kā manifests, melnais kvadrāts pārvēršas par absolūtu mākslas darbu, kas pastāvēs līdz brīdim, kamēr tam piemitīs enerģētika. Šī enerģētika varētu būt cenas enerģētika. Kāpēc ne? Tas maksā 100 miljonus dolāru. Tas arī ir arguments manai komunikācijai ar šo kvadrātu. Piekritīsim, tas nav pats spēcīgākais instruments, tomēr instruments. | |
 Vitālijs Manskis. Stopkadri no dokumentālās filmas „Caurule”. 2013 | |
| I.B.: Bez Maļeviča enerģētikas tas būtu vienkārši melns kvadrāts. Maļevičs veltīja dzīvi, lai visu savu enerģētiku ieliktu tajā. V.M.: Bez šaubām. Bet varu likt ķīlā savas abas rokas un abas kājas – ja es to kvadrātu nolikšu uz šīs redakcijas sliekšņa, tikai izņemšu no rāmja un novākšu Maļeviča vārdu, nolikšu vienkārši lapu, tā liktenis būs izgāztuve un nekāda Maļeviča enerģētika nestrādās. Pat vairāk, ja es to pakāršu tepat, kulturālā vietā, šajā smalkajā redakcija, pat šeit tas nenostrādās. Ko tur runāt par melno kvadrātu. Es ar filmu „Caurule” esmu piedalījies festivālos Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā, Krievijā, Polijā un Vācijā. Bet runāsim par Baltijas reģionu. Viena filma, taču reakcija un pieprasījums pēc tās visai būtiski atšķiras. Latvijā ir pats mazākais pie- prasījums pēc šīs filmas. Igaunijā, piemēram, piepildās pilnas zāles, piecsimt cilvēku, vēl sēž uz trepēm. Pēc filmas ap simt cilvēku vēlas diskusiju. Šeit – ap 50–70 cilvēku. Paskatījās, izklīda. Tā taču ir viena un tā pati filma. G.P.: Enerģētika ir enerģētika, bet jums ir taisnība, tas ir kompleksi, un šajā kompleksajā ļoti svarīga ir konvencija. Mēs slēdzam vienošanos, ka tā ir māksla. Es nesaku, ka nav nekāda sakara ar enerģētiku, enerģētika, ja tā tiešām ir nopietna, agri vai vēlu noved pie vienošanās. Konvencijas nepieciešamība ir viens no filtriem ceļā pie patērētāja. Man grūti izprast, kāpēc Latvijā šī filma nenostrādāja, es pats ar milzīgu interesi to noskatījos. Nedomā- ju, ka tās ir kaut kādas nacionālās mentalitātes īpatnības. Iespējams, dažādās valstīs, dažādos sociumos ir atšķirīga attieksme pret noteiktiem žanriem, līdzīgi kā, piemēram, citur skulptūras vispār nav, bet Itālijā viss ir piebāzts. V.M.: Taču tieši no pašas skulptūras, veidojuma nekas nav atkarīgs. Veidojums bez telpas, kurā tas atrodas, nepastāv. Tas ir kā lakmusa papīrs, ievieto to telpā, un tas vai nu maina krāsu vai ne, vai nu nostrādā vai arī ne. Viens un tas pats veidojums. I.B.: Tomēr jūs festivālu ArtDocFest pārcēlāt uz Rīgu. Viens no iemesliem bija Krievijas Kultūras ministrijas atteikšanās to finansēt. V.M.: Nē, tas kaut kā sašaurina problēmu. Es neatbraucu uz Latviju pēc naudas, to es gribu uzsvērt. Latvijai naudas nav. Es nupat pabeidzu filmu Latvijā, tā kļuva par Latvijas filmu, es atbraucu šeit ar naudu, ko te iztērēju, samaksāju cilvēkiem par darbu. Latvijā pat nevarēja iedot naudu filmas izīrēšanai. Otrkārt, es atbraucu uz Latviju ne tāpēc, ka te man dod vai nedod naudu. Es atbraucu tāpēc, ka šeit varu turpināt palikt cienījams cilvēks. Esmu gatavs par savu pašcieņu maksāt lielu cenu jeb, rupji sakot, komfortabla dzīve bez pašcieņas man nav pieņemama, bet nekomfortabla dzīve ar pašcieņu man ir vēlama. G.P.: Tā nav vienkārši ekonomiskā emigrācija. V.M.: Es Krievijā turpinu veidot festivālu, kas ir lielākais valstī. Uz Latviju atbraucu tāpēc, ka Krievija mani apvainoja un pazemoja, nodēvējot mani, kurš sauc sevi par Krievijas patriotu un grib savai valstij tikai labu, par pretvalstisku elementu, un rezultātā man nepiešķīra finansējumu. Bet tas ir sekundāri. Zaudējot Krievijā finansējumu savai filmai par Ukrainu, pasaulē es budžetam savācu trīs reizes vairāk naudas. Būtība nav budžetā, bet jautājums ir, vai varu cienījami dzīvot vai ne. Tas arī viss. G.P.: Es jums pilnīgi piekrītu. Man ir cita situācija, cits konteksts. Es negribu nevienu apvainot, bet Latvija nav tā labākā vieta pasaulē, kur nodarboties ar mākslu, turklāt man tas jāsaka, zinot, ka Latvijā manus darbus uztver visadekvātāk. Ar tēlniecības starpniecību cilvēki runā manā valodā. Man paveicies, ka varu naudu nopelnīt ar savu darbu, savām rokām, man nav jāpieņem pasūtījumi, kas liktu ielaisties kompromisos ar sirdsapziņu, man nevajag nodarboties ar nekustamo īpašumu tirdzniecību. Par visu, ko esmu paveicis, es atbildu ar savu galvu, un uz jebkuru pārmetumu varu atbildēt, kāpēc tas tā ir. Uz zemes ir vietas, kur veiksmīgāk var nodarboties ar mākslu, šīs vietas ir jāapmeklē. Liekas, ka visas komunikācijas attīstās, ka ar datoru vari sazināties ar visu pasauli, bet mākslā tas nedarbojas. Ir jāpārceļas tur, kur tu gribi nodarboties ar mākslu, ir jābūt klāt. Bet es nevaru. Man šī vēlēšanās jau sen aizgājusi pagātnē, un tā būtu zināmā mērā nodevība – ar visu vietējo, provinciālo bagāžu ņemt un pēkšņi iejukt, piemēram, Londonā. Es zinu puišus, kas tur veiksmīgi strādā, bet tas nav tas. Neraugoties uz visas telpas kopību, viņiem kaut kāds pavediens pārtrūkst. Es negribu to pieļaut. Esmu tāds provinciālis, es nebaidos to teikt. V.M.: Atceros, Rostropovičs man stāstīja – kad viņiem ar sievu atņēma pilsonību, viņi nolēma nopirkt savrupmāju Somijas teritorijā uz robežas ar Krieviju. Viņiem fiziski pietrūka Krievijas debesu. Retajos brīvajos brīžos viņi atbrauca un vienkārši sēdēja zem šīm debesīm 20 kilometrus no Krievijas robežas. Māksliniekam šī sajūta, kas vietējam neko nenozīmē, ir vajadzīga. Tas arī ietilpst jau minētajā nenormālībā. Kad man aktuāls kļuva jautājums, kurp pārcelties, es varēju globusā iebakstīt ar pirkstu jebkurā punktā. Kad iebakstīju Latvijas punktā, es to darīju arī tāpēc, ka te daļēji redzu Krievijas debesis. I.B.: Kas jums dod spēku stabilitātei kā cilvēkam ne tikai šeit un tagad, bet vispār dzīvē? V.M.: Absolūta pārliecība ne tikai par to, ko es daru kā mākslinieks, bet arī par saviem pilsoniskajiem uzskatiem. Rupji sakot, es zinu, ka karalis ir kails, un, lai ko man kāds stāstītu, es zinu, ka viņš ir kails, vēl vairāk – arī impotents. Jo es to redzu. I.B.: Kādā intervijā jūs teicāt, ka šie procesi Krievijas valstī vēl ilgs kādus septiņus astoņus gadus. V.M.: Es domāju, ka tas ir maksimums. Ja augli norauj no koka, atdala no saknēm, no sulas, tas agri vai vēlu sapūst. Šis ābols jau ir norauts, tas sapūs. Jautājums ir tikai, kas to vairāk ietekmēs – vējš, temperatūra vai tārps. Bet tas ir neizbēgami, tam vienkārši nav nākotnes. I.B.: Vai nācijai ir nākotne? V.M.: Saprotiet, šī nākotne var būt vēl ļaunāka. Pašlaik nācijai nav nekādas ietekmes uz progresu, to šobrīd ietekmē tikai viens cilvēks. Tas, ko valsts pašreiz dara ar mums, ir pretdabīgi. Pirmkārt mūs veido masu mediji. Tie pārvērš mūs par tiem, kas mēs neesam, citiem vārdiem sakot – indē aku, no kuras paši dzeram. Lūk, ar ko šobrīd nodarbojas valsts. G.P.: Oponējot gribu jautāt – vai jums neliekas, ka tas ir tāds savstarpējs pieprasījums: sabiedrība redz to, ko grib redzēt, dabū to, ko grib. Jā, viens cilvēks izlemj, bet vai viņu arī neradīja pati sabiedrība? Tolstojs to sauca par gribu kopumu, kas rada līderi. Kā tas ir mūsdienu pasaulē? V.M.: Problēma ir tā, ka es pārāk labi zinu, kā tas tika radīts. Ne tikai zinu, bet pats arī piedalījos. Man šie cilvēki nav vienkārši tēli, bet konkrēti Koļa, Vasja, Petja, Taņa, Maņa. Tāpēc man tas ir acīmredzami un neizturami. Es biju ģenerālais producents lielā telekanālā (REN TV), departamenta vadītājs, tāpēc es visu to zinu, un man atšķirībā no daudziem, daudziem citiem tas ir pavisam cits stāsts... G.P.: Tātad ar citu cēloņu un seku sakarību. V M.: Jā, tāpēc, ka es zinu to, ko labāk nezināt. G.P.: Mēs ar Olgu skatījāmies jūsu filmu par Putinu (Путин. Високосный год, 2001), un viņa teica: es nevaru saprast, kā var Putinu parādīt tik seksīgu, es nekad nebūtu iedomājusies, ka viņš tāds var būt. No kurienes šī ideja? V.M.: Viņš, bez šaubām, ir pirmais politiķis Krievijā, kurš mācījās vadīt sabiedrību, darīja to profesionāli. Visi pārējie... nu bija Hruščovs, Brežņevs, kas iesāka romānus ar neskaitāmām meičām, bija Gorbačovs, kuru es, starp citu, labi pazīstu, Jeļcins. Viņi domāja – ja reiz mēs vadām valsti, mēs turam grožus, taču nekā. Bet te atnāk tehnologs un tehnoloģiski divos piegājienos apspēlē amatierus, kas vadīja valsti. Divos piegājienos. Kaut kādā ziņā apspēlēja arī mani. Es gan nebiju viņa fans, bet, kā tagad saprotu, bija dažas viltības, un viss. G.P.: Es pieļauju, ka jūs nevarējāt citādāk, jūs viņu tā redzējāt. Filmā viņš parādās kā pleibojs, Džeimss Bonds, brīnumiņš. Absolūts. V.M.: Nu jā, ir mazliet. Bet pāriesim uz citu tēmu. I.B.: Kādos tēlos jūs kā mākslinieki redzat Latviju un Krieviju? G.P.: Hm. Krievija pirmkārt ir sieviete, tāda bezizmēra un savos formulējumos un rīcībā diezgan nemotivēta un pakļauta emocijām, respektīvi, no tās var norauties, bet tā var arī zupiņu tev uzvārīt. Latvija ir tāda paskopa tante, kas ģimenē ir galvenā, kas ir tik racionāla, ka var paredzēt tās racionālismu trīs soļus uz priekšu, un tas ir tās trūkums. Viss ir prognozējams – pilnīgi pretēji tam kā Krievijā. Tās ir divas dažāda kalibra tantes, dažādas komplekcijas, pilnīgi dažāda rakstura. Es pat neteiktu, ka Latvija ir zemnieku tante, drīzāk priekšpilsētas iedzīvotāja. Jautājums ir par patstāvību – tā ir pārliecināta, ka patstāvīgi pieņem lēmumu, bet cik patstāvīgs tas ir realitātē? Tas ietekmē pašpārliecību. V.M.: Latviju redzu kā vecu ozolu, kam viena puse ar tādiem kā caurumiem, jau gandrīz nokaltusi, tur vairs nav lapu. Otra puse ir zaļojoša, blakus aug mazs ozoliņš, jauns, bet tāds sadudzis. Cerībā uz nākotni es šo jauno asnu redzu trauslu, kas var salūzt, tas var izturēt un var arī neizturēt. No vienas puses, kaut kāda fundamentalitāte, bet bīstama fundamentalitāte, un ļoti trausls jauns sākums. Kas attiecas uz Krieviju, es vispirms arī to domāju salīdzināt ar koku, bet drīzāk tā ir kā neieeļļotas koka durvis, kas gan vēl liekas diezgan stipras. Tās pastāvīgi ir vēja dauzītas, es dzirdu nemitīgi atkārtojamies šo skaņu – čīkstoņa un sitiens, čīkstoņa un sitiens. Liekas, ja jau ozola durvis, tām nebūtu jāraustās vējā, bet tās viegli pakļaujas brāzmām no visām pusēm. G.P.: Tāds neomulīgs tēls. V.M.: Jā, turklāt es nedomāju durvis mājai, bet drīzāk būdai, durvis, caur kurām vējš skrien cauri, siltums aiziet. Es pilsētā redzēju fotoizstādi par Dziesmu svētkiem. Tur bija kadri no gadsimta sākuma, tad buržuāziskās Latvijas, pēc tam vācu Latvijas, tad padomju Latvijas. Es biju izbrīnīts, pat jautāju saviem latviešu draugiem – kā jūs to izskaidrojat, ka Latvijas dzīvē viss kardināli mainās, bet šīs fotogrāfijas ir pilnīgi vienādas, vienādas ir cilvēku sejas izteiksmes. Mums savukārt durvis domātas, lai tās turētos ciet, bet tās pastāvīgi kustas. Staļins uz vienu pusi, Hruščovs – diametrāli uz citu, pēc Brežņeva, Gorbačova – atkal uz citu. Pie katras brāzmas mēs ar čīkstoņu nesamies uz citu pusi. I.B.: Sejas izteiksmes jau arī Krievijā bijušas vienādi aizrautīgas, mainījās tikai virzieni, laiki. V.M.: Tā sanācis, ka ar varu vienmēr ir vairākums. Nu nevar tā būt, kā saka Žvaņeckis, ka mēs gājām uz vienu pusi un kāds bija priekšgalā, pēc tam pagriezāmies par 180 grādiem – un priekšgalā atkal tie paši. Lai gan valsts dažreiz ved pretējā virzienā, iedzīvotāji atbalsta varu. Visi bija ar Staļinu, atnāca Hruščovs – visi bija ar Hruščovu. Kur palika tie, kas bija ar Staļinu? Kur viņi palika? Eiropā tauta veido valsti, bet Krievijā visā tās vēsturē valsts veidojusi tautu. Tāda ir atšķirība. Protams, izņemot Kijevas, Novgorodas Krievzemi. G.P.: Jūs ieminējāties par Dziesmu svētkiem. Es nesen runāju ar kādu žurnālistu par aktuālo bēgļu jautājumu. 250 bēgļu, un visi saprot, ka tie nebūs pēdējie. Atbildes reakcijas ir visdažādākās. Mans viedoklis – svēta vieta nevar palikt tukša. Ja kaut kur tauta pati aizplūst no teritorijas, kura paredzēta ap astoņiem miljoniem iedzīvotāju, bet kurā dzīvo mazāk par diviem, rodas vakuums, kas ar kaut ko piepildīsies, jautājums tikai – ar ko. Jautājums – kā tad identitāte? Jautājums nav par to, vai mēs tādi būsim šeit vai ne. Mēs būsim, bet tas ir kā sajaukt degvīnu ar apelsīnu sulu. Nav tā, ka degvīns kaut kur izgaroja, – tas pārvērtās kokteilī. Notiks tieši tas pats – mēs neizzudīsim, tikai pārvērtīsimies. Un, ja Dziesmu svētki vēl pēc piecdesmit gadiem notiks, tad viss būs kārtībā neatkarīgi no tā, kādās nokrāsās būs dziedātāju sejas. Dziesmu svētki nav tikai kultūras pasākums, tas ir kaut kas tāds, kas veido latviešu iekšējo būtību, tā ir kā serde. Ja nebūs Dziesmu svētku, nebūs latviešu nācijas. Es pats neesmu bijis dalībnieks, uztveru to vairāk dekoratīvi, bet es lieliski redzu un jūtu degsmi savu latviešu draugu acīs. Krievvalodīgo ironija par Dziesmu svētkiem ir pilnīga neizpratne, ko tas realitātē nozīmē. Man grūti uzreiz atrast paralēles ar citām tautām. Krieviem tāda serde ir literatūra, dzeja, man, piemēram, Puškins, Tolstojs. I.B.: Kas veido jūsu serdi, mugurkaulu? V.M.: Es drīzāk teiktu, ka tas ir daudzdzīslu kabelis. Jo es neesmu gatavs nosaukt kaut ko vienu. Es tagad atbildēšu poētiski, kas vienmēr ļauj paslēpties no konkrētas atbildes, bet man ir svarīgs bruģakmens. Lūk, aizbraucu uz Ļvovu, manas kājas jūt bruģēto Mostovajas ielu, un tas mani savieno ar kosmosu, iet caur mani. Godīgi sakot, tā man Krievijā pietrūka. Es taču Krievijā nodzīvoju visu dzīvi, bet audzinājusi mani cita kultūra, cita valsts; Krievijā es drīzāk biju šīs serdes meklējumos. Bet, ja pieminējām bēgļu tēmu, kas šeit lieki dramatiski tiek apspriesta, – Latvijā patlaban ir diezgan unikāla situācija, jo bija problēmas ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kuras bija rezultāts integrācijai ar Krieviju. Patlaban sākas integrācijas process ar Eiropu, sākas jauna vēsture. Atrodoties nulles punktā, man šķiet, Latvijai, pieņemot šos cilvēkus, jāsastāda sabiedrisks līgums, lai izdarītu to, ko neizdarīja, kad šeit atbrauca krievi. Šajā līgumā jābūt: mēs jūs pieņemam, bet par to jūs ievērosiet tādus un tādus noteikumus. Ar to var novērst lielāko daļu nākotnes problēmu. Apbrīnojami, es ne reizi nevienā apspriešanā neesmu dzirdējis tieši šo pieeju. Apspriež bēgļu skaitu vai pabalstu lielumu, bet tas ir mazsvarīgi. Ja būs sabiedriskais līgums ar attiecīgām atbraucēja saistībām, pārējo varēs atrisināt. Bet tā nav mana tēma, es vienkārši nesaprotu emigrācijas politiku. Man tiešām būtu interesanti dzirdēt, kāpēc Eiropai jāpieņem šie cilvēki. Saprotams, ka katra tauta nāk ar savu kultūru. Ieej Amerikā krievu veikalā! To izveidojuši cilvēki, kas izbrauca no PSRS, nevis Krievijas. Veikala dizains ir saprotama lieta, bet tā smaka... Viņi atveduši sev līdzi smaku. Es gribēju tikt skaidrībā, jautāju pārdevējiem, kas te smird. Vai siļķi ar kāpostiem glabā blakus, nezinu. Kā varēja šo smaku pārvest? Tas arī ir kultūras jautājums. Tāpat varu pēc remonta noteikt, kas to veicis. Ar ko remonts atšķiras Krievijā un Eiropā. Eiropā, kur beidzas grīda un sākas siena, viss kārtīgi pabeigts. Bet Krievijā redzams, ka grīdu likuši vieni, sienas – citi, un starp viņiem nav nekāda sakara. Tur vienmēr starp grīdu un sienu būs kāda līstīte, kas piesedz caurumu, jo gan pirmie neaiztaisīja centimetru, gan otrie. Tas ir dzelžaini, vienmēr. Tā ir kultūra. | |
| Atgriezties | |
