VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izstāde-akcija "Disidents" Dalībnieki: Some1, Oļegs Tillbergs, Moo, Toms Jansons, Elīza Jansone, Raitis Hrolovičs, Herberts Verpakovskis, Andris Maračkovskis, Kirils Panteļejevs, Jānis Noviks, Oskars Točs, Mārtiņš Francis Stūra māja, Rīga 01.05.–26.05.2015. | |
 Kirils Panteļejevs. VDK aģentu cīņa ar dieviem. Ģipsis, metāls. 250 x 400 x 100 cm. 2015 Foto: Kristīne Nuķe-Panteļejeva | |
| Arta Vārpa Troksnī nesadzirdētā izstāde Izstādē akcijā „Disidents”, kas notika Stūra mājā, plašu rezonansi izraisīja viens darbs – autora SOME1 instalācija – vizuāli Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam līdzīga sarkanā krustā pienaglota figūra. Man šķiet ļoti svarīgi, ka bijušās VDK ēkas durvis ir vērtas sabiedrībai, lai vēstītu par čekas noziegumiem un stāstītu 20. gadsimta vēsturi. Izstāžu norisei jābūt daļai no ēkas šodienas funkcijas – Stūra mājai ir potenciāls kļūt par vietu atklātām sarunām ne tikai par pagātni, bet arī par šodienu. Izstādes anotācija atstāja iespaidu, ka to rakstījis automātiskais tekstu ģenerators – žonglēšana ar tādiem jēdzieniem kā „informatīvs manifests”, „idejiskās pašizpausmes nozīmīgums”, „individuālās izteiksmes materializācija”, „analītisks / psihoanalītisks disputs” diemžēl nevēstīja neko par ekspozīciju. Izstādes konceptuālais vājums gan neattaisno pret to vērsto agresiju, kā arī valsts un pašvaldības institūciju nekompetenci, skaidrojot tās norisi. No notikuma distancējās ēkas apsaimniekotāji: „Valsts nekustamie īpašumi” paziņoja, ka vienošanās par izstādi nav ietvērusi „pretrunīgu instalāciju”, un pauda cerību, ka ar tās noņemšanu pārpratums būs atrisināts. Viedoklis par objektu tika vaicāts pat Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam, lai saņemtu prezidenta retorikai raksturīgu atbildi: visam ir „savas robežas”, un ar šo instalāciju tās ir pārkāptas. Kā saprāta balss šajā starptautiskajā skandālā (Krievijas vēstniecība nosūtīja Latvijai notu) izskanēja Latvijas Ārlietu ministrijas atbilde medijiem: māksla ir neatkarīga no politikas, un to komentēt nav ministrijas uzdevums. Fizisko uzbrukumu izstādes pieskatītājiem, kā arī ekspozīcijas slēgšanu par apdraudējumu izteiksmes brīvībai nosauca Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Taču sist krustā augstas valsts amatpersonas nemaz nav neparasti. Kad 2004. gadā Aija Zariņa uzgleznoja krustā sistu Einaru Repši, komentārā par mākslas un varas attiecībām žurnālā „Rīgas Laiks” Helēna Demakova rakstīja: „Māksliniekus pārņēmusi grūti izskaidrojama vēlme piedalīties politiskajā varā, taču ne jau tādā veidā, kā to izprot tā saucamajā „pilsoniskajā sabiedrībā”. Kādēļ tas notiek? Tas notiek tieši tad, kad viņi uzskata, ka spēj izmainīt pasauli, bet vienlaikus tā ir arī tīksmināšanās par sevi kā par ekskluzīvu šķiru iepretim netīrajiem politiķiem (..).” No vienas puses – mākslinieks drīkst jebko. No otras – viņa mākslas nozīmību veido spēja par savu ideju pastāvēt un to nenoliegt. Konfliktam saasinoties, darba autors SOME1 skaidroja, ka nemaz nav iecerējis figūru kā Putina portretu un tas esot vispārināts biznesmeņa tēls. Tāds atkāpšanās ceļš ir saprotams, ja bijuši īsti draudi autora drošībai – dzīvība ir vērtīgāka par māksliniecisku mērķi. Tomēr gaidītās provokācijas vietā tracis ap krustā sisto figūru šķiet kā anonīmā autora blēņošanās un sapīšanās tēmā, ar ko viņš nespēj tikt galā. Amerikāņu mākslinieks Maikls d’Antuono (Michael d’Antuono) 2009. gadā kādā Bostonas galerijā izstādīja darbu „Patiesība” – gleznu, kurā krustā sists ASV prezidents Baraks Obama. Pret viņu asi vērsās katoļu kopiena, un sašutums bija līdzīgs kā pie mums šodien. Politiskas figūras tiek kariķētas nemitīgi. Esam taču pieraduši pie stenciliem Rīgas ielās, kur lielas sabiedrības daļas iedvesmas avots eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga redzama mežģīņu veļā ar modeles ķermeni. Neviens to nav aizkrāsojis vai solījis noķert un sodīt ielu mākslinieku. Uzsākot runāt par sensitīviem jautājumiem, jābūt gatavam sarunāties ar tiem, kas nesapratīs vai negribēs saprast. „Disidentā” iztrūka atklātības un argumentu no darba autora, tā liekot saļodzīties arī projekta skaļajam nosaukumam. Disidents taču ir tas, kurš neatkāpjas no pārliecības un idejas pat vislielākā spiediena ietekmē. Cilvēki ļoti jūtīgi reaģē uz objektiem pilsētvidē (pat ja tas ir pagalms, sevišķi – ja tā ir Stūra māja). Pilsēta ir mūsu kopīgās mājas. Domājot par pagājušajā vasarā „Rīgas mākslas telpā” notikušo brīnišķīgo izstādi „Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas aktuālā māksla”, atceros, ka tajā varēja sazīmēt daudz vairāk reliģisko un politisko jūtu aizskāruma. Katalogā kuratore Ieva Kalniņa kultūras un ideoloģijas stereotipu un aizspriedumu nojaukšanu definēja kā izstādes uzdevumu. Krustā sistā „biznesmeņa” radītā satraukuma ēnā pavisam nepamanīti palikuši citi izstādes darbi. Ne tādēļ, ka tie būtu mazāk provokatīvi. Instalācijas izstādei bija veidojuši desmit autori. To, ka izstāde nebūs meditatīvs piedzīvojums, vēstīja Oskara Toča „Klusā daba ar āboliem” – divos TV ekrānos skatāms video, kur tikko ieradušos skatītāju, stāvošu uz sarkana paklāja, apspļauda ar sakošļātiem āboliem. Andra Maračkovska apjomīgo instalāciju „2129”, kas sastāvēja no auto virsbūves daļām, sēdekļiem, vadiem un dienasgaismas spuldzēm, iedvesmojis Mihaila Bulgakova romāns „Jaunā ārsta piezīmes”. Līdzās autora veidotajam bija lasāmi daži romāna fragmenti. Rakstītais (fiziska nomiršana un medicīnisks tās izklāsts) un redzamais (mehānisko priekšmetu „iekšu un ķidu” labirints) saplūda vienā veselumā. Herberts Verpakovskis izspēlēja izjokošanas triku, mudinot neuzticēties visam, kas rakstīts: bulta vēstīja, ka ekspozīcija turpinās 2. stāvā, bet, virzoties pa kāpnēm, priekšā gaidīja strupceļš. Pie sienas – foto, kur uz tevi, lētticīgo skatītāju, rāda ar pirkstiem. Uz īslaicīga apjukuma radīšanu bija tendēta arī Toma Jansona instalācija – telpā iekārts reālistisks roku pāris, kas pats sev ar šķērēm griež nost pirkstus. Gana nepatīkamais skats strādāja uz maņām, tomēr tā iespaids nebija paliekošs. Līdzīgi, kā braucot atrakciju parka šausmu vilcieniņā, – pašausminies un dodies tālāk. Stūra mājas pagalms, izstādes publicitātes epicentrs, dienā pirms tās slēgšanas ir kluss un mierīgs. Zemē guļ sarkanais krusts, tajā sistais bez pēdām pazudis. Līdzās tam Raita Hroloviča darbs – liela konstrukcija, kuras iznīcināšana (sagāšana) bija apzināts un autora iecerēts darba realizēšanas veids. Tunelī, kas ved uz pagalmu, eksponētas lielformāta digitālās kolāžas no Mārtiņa Franča pēdējās sērijas Imaginary Friends. Dalībnieku vidū bija arī sevi jau pierādījuši mākslinieki. Oļega Tillberga iespaidīgās instalācijas vidū kā šķērslis telpā bija novietota liela piecstaru zvaigzne ar sarkanu kaklautu – mūžīgo uguni – centrā. Līdzās – galvaskausā iecirsta lāpsta. Atēnu Partenona frīzes ciļņu heroisma caurstrāvots bija Kirila Panteļejeva darbs „VDK aģentu cīņa ar dieviem”. Asprātīgi, drosmīgi un bez slēpšanās. | |
 Toms Jansons. Kurš kuru. Poliuretāna gumija, šķēres, melns samts. 450x1200x200cm. 2015 Foto: Laimonis Stīpnieks | |
| SOME1 Autors par savu darbu Mākslas instalācijas „Disidents” pamatideja bija finansiālās jeb materiālās pasaules glorificēšana indivīda ikdienā. Nepārtrauktā procesā, tiecoties progresu uztvert kā materialitātes triumfu un aizvien mazāk domājot un redzot pasauli caur garīgo atvērtību, indivīds nonāk līdz pārliecībai par vienīgo, patieso, augstāko spēku – naudu jeb finansiālo baudu. Nauda šai gadījumā ir simboliski atveidota kā krusts, pie tā piesistā figūra – biznesmenis. Instalācija ietver trīs āmurus un 30 kg naglu, atainojot procesu, kurā finansiālās baudas gūšana notiek sērijveidā, bet tās upuri ir tik ikdienišķi. Darbā apspēlēts paradokss, kurā indivīda tiekšanās uz progresu caur materiālām vērtībām būtībā viņu paralizē un noved pie regresa. Gan konceptuāli veidojot mākslas darbu, gan realizējot to, esmu pilnībā izpildījis manis iecerēto – pat situācijā, kurā Latvijas augstākās valsts amatpersonas un mākslas profesionāļi parādīja savu nekompetenci, nevis mēģināja atbalstīt māksliniekus. | |
 SOME1. Disidents. Instalācija. 450x250x70cm. 2015 Foto: Toms Jansons | |
| Viktors Miziano Māksla vai cinisms? Viktors Miziano ir mākslas kritiķis un kurators, stāvējis klāt Krievijas laikmetīgās mākslas pirmsākumiem, bijis Maskavas Laikmetīgās mākslas centra direktors (1992–1997), strādājis Manifesta I kuratoru komandā (1996), bijis kurators Krievijas paviljonam 46. un 50. Venēcijas biennālē (1995, 2003). 1993. gadā viņš dibināja žurnālu Moscow Art Magazine un vairākus gadus bija tā redaktors. 2003. gadā dibināja Manifesta Journal: Journal of Contemporary Curatorship, bija tās redaktors pirmajiem divpadsmit žurnāla numuriem. Es varu izteikt savu viedokli, kas veidojies noteiktā laika periodā, novērojot tā saukto akcionismu. Ir bijušas provokatīvas akcijas, kas ierindas skatītājam izraisījušas šoku, akcijas, kas veidotas kā uzbrukums sociālajam status quo un neizbēgami kļūst par masu mediju uzmanību piesaistošu objektu. Tādas akcijas novēroju kopš 90. gadu sākuma, kad man bija cieša sadarbība ar Maskavas māksliniekiem, tādiem kā Anatolijs Osmolovskis, Aleksandrs Breners un jums visiem Rīgā labi pazīstamais Oļegs Kuļiks. Tāpat Pussy Riot akcija, kas kļuva par masu medijos vienu no visplašāko rezonansi guvušajiem notikumiem pēdējos gados visas pasaules sabiedrībā. Man šķiet, ka šeit ir viens ļoti būtisks moments. Akcionisms kaut kādā mērā pēc izcelsmes ir līdzīgs vēsturiskajam avangardam, kas radās 20. gadsimta sākumā reizē ar Krievijas un Itālijas futūrisma idejām. Tolaik māksla bija kā laboratorisks eksperiments avangardiski noskaņotiem māksliniekiem, kas, manifestējot šādās akcijās, ar mākslinieciskām izpausmēm paziņoja par sevi un saviem uzskatiem. 20. gadsimta 90. gados, kad sāka attīstīties globālais mediju tirgus, mediji kļuva par milzīgu mašinēriju, kas tika piepildīta ar visdažādākajiem masu informācijas līdzekļiem, ne tikai avīzēm, kā tas bija 20. gadsimta sākumā, avangardistu skandālu laikmetā. Televīzija, elektroniskie masu informācijas līdzekļi, internets, protams, visam ir devis citu kontekstu. Ko svarīgi ņemt vērā? Mēs aizvien vairāk redzam māksliniekus, kas atšķirībā no 20. gadsimta avangardistiem eksistē uz robežas starp mākslu un dzīvi, viņi ar saviem darbiem parāda, ka ir mākslinieki akcionisti. Kāpēc šādu mākslinieku ir samērā daudz? Es domāju, no vienas puses, tas ir jauns mākslas izpausmes novirziens, atšķirīgs no avangarda. Bet, no otras, šajā mūsdienīgajā masu mediju mašinērijā ir izveidojusies situācija, kad mākslas un sociālās provokācijas elementus izmanto ne tikai mākslinieki, bet arī citu profesiju pārstāvji – menedžeri, reklāmas speciālisti, dažāda veida tirgus produktu izplatītāji, sociālie aktīvisti, sociālo kustību piekritēji. Piemēram, zibakcijas – tās veido gan mākslinieki, gan cilvēki, kas nav saistīti ar mākslas pasauli. Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā, kad mākslinieciskā un sociālā joma ir savstarpēji saistītas, bet ne vienmēr ir skaidra atšķirība starp mākslas un sociālo pasauli, starp sociālo aktīvismu un mākslas aktīvismu. Šeit ir daudz neskaidru jautājumu. Piemēram – kas ir Pussy Riot? Vai tās ir mākslinieces vai aktīvistes? Ja mēs šo kustību aizstāvam, tad ko mēs aizstāvam? Vai mākslinieces, kas izveidoja māksliniecisku akciju pareizticīgo baznīcā, vai sociālās aktīvistes? Mēs aizstāvam indivīdu tiesības uz savu politisko pozīciju vai mākslinieka pašizpausmi? Šīs lietas kļūst nenosakāmas, nesaprotamas. Piemēram, akcijas 90. gados, ko Maskavā rīkoja Osmolovskis un Breners, – starp citu, tās arī tika rīkotas baznīcās, tagad tas ir aizmirsts, – vai tā ir vai nav māksla... Mākslinieks, kurš veidoja šo darbu Rīgā, publiski neizpauž savu vārdu, nav skaidra viņa pozīcija, un es šeit saskatu lielu problēmu. Ja mākslinieks veido akciju un ja tā ir provokatīva, pārkāpj status quo, vēl vairāk – ja šī akcija kādu aizvaino, tiek aizskarti kādi sociālie slāņi, tad rodas jautājums, vai autors ar šādu radikāli aizskarošu vai pat šokējošu žestu atspoguļojis savu pozīciju vai vienkārši reklamē sevi, savu vārdu. Pats galvenais – grūti pateikt, kura pozīcija ir pareiza. Akcija nevar būt efektīva, ja tā neizraisa skandālu. Saprotams, ka arī tad, ja šāda akcija būs radusies no mākslinieka vispatiesākajām dvēseliskajām jūtām un būs efektīva, tā neizbēgami atgriezīsies kā mākslinieka vārda un pozīcijas reklāma. Šeit ir divas pretrunas, jo nekad nebūs skaidrs, vai tā ir dzīve vai māksla, vai tā ir mākslinieka izdzīvota, patiesa izjūtu attēlošana vai tas ir cinisms. Divi poli, no kuriem izvēlēties pareizāko nebūs viegli, un tie nereti savā starpā krustosies. Ļoti bieži tie mākslinieki, kuri pievēršas akcionismam, ir cilvēki, kas aktīvi interesējas par sociālo dzīvi. Mākslinieks, kas zīmē klusās dabas un ir vairāk tendēts uz mākslu šādā izpratnē, nerīkos akcijas. Savukārt, ja mākslinieks izmanto sociālos skandālus, tas norāda, ka viņam ir aktīvs temperaments, vēlēšanās nokļūt uzmanības centrā. Varbūt tas nav cinisms, varbūt tas viņu uzbudina un viņš ļoti labi jūtas šajā vidē. Šīs pretrunas atrisinās tikai laiks. Par to varēs spriest, ja no autora puses sekos citi mākslas darbi, citi mākslinieciskie žesti, citas akcijas. Pirms vairākiem gadiem mēs visi domājām, kas ir šīs Pussy Riot, šaubījāmies, vai tās ir mākslinieces vai ne. Bet, redziet, ir pagājis laiks, un šīs meitenes turpina ļoti aktīvu darbību, taču ar mākslu viņas vairs nesaista nekas, un man šķiet, ka viņas mākslinieču statusu savās biogrāfijās neierakstīs. Akcionista kā reāla mākslinieka vieta iezīmējas tikai tad, kad akcijas tiek rīkotas cita pēc citas un tās cita citu papildina. Mākslas izpausmes var būt dažādas – varbūt nākotnē tās būs gleznas, instalācijas vai vēl kas cits. Kā, piemēram, mākslinieka Osmolovska gadījumā – viņš sāka ar akcionismu, bet tagad veido skulptūras un autobiogrāfijā ar atpakaļejošu datumu ierakstījis visu, ko paveicis mākslas pasaulē. Savukārt par mākslinieku, kurš izveidoja akciju Rīgā, mums šobrīd grūti spriest, mēs kā mākslas kritiķi un mākslas zinātnieki pagaidām par to nevaram neko pateikt. Ir nepieciešams laiks, jādod iespēja māksliniekam virzīties uz priekšu, un tikai tad mēs sapratīsim, vai tā bija muļķība vai tas bija kāda ļoti svarīga darba sākums, vai tā bija māksla, vai tas bija skandāls. Vai tā bija laba vai slikta māksla. Mākslinieks sevi var pierādīt, tikai esot mākslā visu laiku. Kad Jozefs Boiss iestādīja vairākus tūkstošus koku, tad arī nebija skaidrs, vai viņš ir fermeris vai mākslinieks. Bija nepieciešama visa viņa dzīve, lai pierādītu, ka, pirmkārt, viņš ir mākslinieks un, otrkārt, ļoti liels mākslinieks. Māksliniekam, rīkojot šādu akciju, noteikti bija jāparedz sekas. Ja konkrētā mākslas darba personāžs nav kaut kāds biznesmenis, kā vēlāk tika teikts, bet gan Putins, tad, protams, darba autors ņēma vērā to, ka būs liels skandāls, ja vien viņš nav gluži naivs cilvēks. Akcionismam ir izstrādāta stratēģija un taktika, un cilvēkam, kurš zina, kas ir akcionisms, jārēķinās ar to. Bieži jaunie mākslinieki, aktīvisti, pat nepadomā, ka viss beigsies šādi. Kaut gan, zinot esošo politisko situāciju, to, cik saspringtas ir Eiropas Savienības un Krievijas attiecības, un kāda ideoloģiskā sakralizācija tiek veidota Putinam Krievijā, bez šaubām, bija jāparedz, ka šāda tieša pļauka šai sakrālajai figūrai raisīs rezonansi – kaut vai Rīgā dzīvojošajos krievu tautības cilvēkos. Vai šī mākslas darba personāžu pēc analoģijas ar krustā sisto Jēzu varētu uztvert kā upuri? Neesmu iedomājies par tādu variantu, bet, jā, piekrītu, ka varētu to saprast arī šādi. Tad tas būtu vērsts pret Eiropas puses viedokli. Pieviļ tas, ka autors nedod tiešus komentārus par savu darbu. Parasti akcionismā svarīga ir efektivitāte un pašam māksliniekam jābūt mediālai figūrai. Ja rada sarežģītus, poētiskus mākslas darbus, tad autors var teikt – manā vietā runā darbi. Ja mākslinieks taisa sociālus žestus, tad, lai tie būtu efektīvi, tiem poētiski jābūt diezgan vienkāršiem, jo citādi informācijas pasaulē tie nenostrādā kā sociālais šoks, neaiziet līdz vidusmēra cilvēka apziņai. Lai iedarbotos uz vidusmēra auditoriju, ziņojumam jābūt pietiekami vienkāršam, viegli uztveramam un saprotamam, tam jābūt kā plakātam. Svarīgi, lai pats mākslinieks ņemtu dalību, dotu savu komentāru, neslēptos. Autoram ir jāiznāk no slēpņa un jāpasaka, ko viņš ar šo darbu ir domājis, tā ir akcionisma būtiska daļa. Varbūt tas bija jauns mākslinieks, kas negaidīja, ka būs tik plaša mēroga skandāls, es zinu, tā mēdz būt. Jaunam māksliniekam nav pieredzes ar medijiem, ar apkārtējās sabiedrības viedokli, bet, ja nodarbojas ar akcionismu, tad, līdzīgi kā politiķiem, ir jāmācās ar to sadzīvot. Politiķi ir īpašs psihosomatiskais tips: ja cilvēks iet politikā, viņš sevi gatavo šai misijai, viņš saprot, ka būs jārunā milzīgas auditorijas priekšā, viņš mācās manipulēt ar tautu, ar medijiem – tāda ir politiķa profesija, Ja tevi nesaista šāda dzīve, tad neej tur! Sarežģīts ir jautājums par mākslas darbā pieļaujamām ētiskajām un morālajām robežām. Vai māksliniekam ir morālas tiesības ko tādu radīt vai ne, tas ir vēl viens pretrunu samezglojums; domāju, šis jautājums atrisināsies ar laiku, ar biogrāfiju. Morāle ir uzstādījumu kopums, kas nodrošina sabiedrisko komunikāciju, tās ir sabiedrības noteiktas normas, ko nedrīkst pārkāpt. Kaut gan morāles normas kaut kādā brīdī var kļūt neīstas, liekulīgas un nonākt pretrunā ar jauniem uzdevumiem, ko izvirza laiks un sabiedrība. Tad atrodas cilvēki, kas tās pārkāpj, viņi ir ētiski motivēti jaunām vērtībām, viņi izdara jaunu pirmo soli. Šajā morālo normu pārkāpšanas dinamikā ir uzsākts jebkurš atjaunošanās process. Vienmēr ir grūti pateikt, vai cilvēks ir motivēts uz skandālu ar cinisku tieksmi, lai prezentētu sevi, savu vārdu, ir dziļi amorāls, vai arī viņš ir mobilizējies un iet uz šo risku, un pat cieš par to, kā, piemēram, Pussy Riot: trīs gadi cietumā nav pārāk liels prieks. Vai šiem cilvēkiem risks ir kā virzītājspēks pēc kaut kādām jaunām vērtībām, jauniem ideāliem? Protams, tie var būt kļūdaini, bet tie ir viņu ideāli. Ir vajadzīgs laiks, lai cilvēks veidotu savu likteni, lai mums nepārprotami būtu skaidrs, ka, jā, sākumā viņš darīja to, pēc tam to. Un, kad mēs zināsim cilvēka dzīvi, cilvēka biogrāfiju, tad varēsim secināt: jā, šī cilvēka dzīve bija veltīta šādām vērtībām, šādiem uzdevumiem, varbūt tie bija kļūdaini, bet viņš tos aizstāvēja ar savu dzīvi vai dzīves periodiem. Par šo konkrēto gadījumu – pirmo akciju – mēs nevaram pateikt, vai māksliniekam bija vai nebija tiesības to rīkot. Zinot Pareizticīgās baznīcas traumatisko vēsturi, es saprotu pareizticīgos aktīvistus, kad tie saskaras ar akcijām, ar provokatorisku necieņu pret pareizticīgo svētajām lietām. Pats es neesmu tradicionālā izpratnē ticīgais, bet no ētikas viedokļa jūtu līdzi šiem cilvēkiem. Virknē situāciju, kad mākslinieks sper šādu soli, viņu taču vada kaut kādas domas, mobilizē iekšējs spēks, šīs domas ir iekšēji izdzīvotas, viņu spārno idejas. Man pat šīs domas ir tuvākas nekā nedaudz aklā un dogmatiskā uzticība baznīcas kanoniem, nedaudz vienpusēja izpratne par dažādām tēmām vai to aizliegumiem. Protams, mēs varam teikt, ka sabiedrībā jābūt elastīgākai, tolerantākai sapratnei par jebkurām vērtībām. Tā vajadzētu būt, bet tā nav, un tam ir savi objektīvi iemesli. Jā, dažos gadījumos kāds šāds žests bijusi muļķība, nav bijis taktiski pareizs, kā Pussy Riot akcija baznīcā – īpaša gudrība tur nebija parādīta. Bet sacīt, ka tas bija amorāli... Es nezinu, tas ir sarežģīts jautājums. Domāju, ka to mēs varēsim saprast tikai vēlāk, pēc kāda laika. Viktora Miziano viedokli uzklausīja Inga Bunkše. | |
| Atgriezties | |
