VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gleznas un akvareļi Aivars Leitis Anita Meldere. „Gleznas un akvareļi” Vidzemes koncertzāles „Cēsis” izstāžu zāle 02.05.–28.06.2015. | |
 Anita Meldere. Ingrīda. Audekls, eļļa. 100 x 74,5 cm. 1981 Foto: Aivars Leitis | |
| Pazīstamās latviešu gleznotājas Anitas Melderes izstāde bija mākslinieces darbu retrospekcija, strukturēta divās daļās, atklājot viņas spraigo darbību un smalko stilu pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Izstāžu zālē bija eksponēti akvareļi, bet nama trīs stāvu vestibilos – eļļas un akrila tehnikā gleznotas abstraktas kompozīcijas un daži ar asi tvertām portretējamo raksturu noskaņām bagāti portreti. Te jāmin tādas mūsu glezniecības pērles kā akvarelis „Māksliniece” (1991), muzikoloģes Ingrīdas Zemzares portrets („Ingrīda”, 1981) un pilna auguma pašportrets („Māksliniece”, 1995). Starp darbiem ekspozīcijā bija novietotas organiskā stikla plāksnes ar gleznotājas atziņām par glezniecību un mākslu. Iespējams, šīs atziņas kaut kad kļūs par klasiku, bet mani tā kā mazliet samulsināja tik klaja izstādes rīkotāju vēlme Anitu Melderi padarīt par dzīvo klasiķi. Otrkārt, rodas sajūta, ka mākslinieces daiļradē ir noslēdzies kāds nozīmīgs, bet mums nezināms loks. Diezin vai Anitai Melderei vispār vajadzīgi šādi citātu reveransi. Vienā savā atziņā viņa interesi par cilvēku un portreta žanru pamato, sakot: „Portrets manā mākslā ir ar modeļa starpniecību izteikta mana pasaules izjūta, sava veida spēle ar pārģērbšanos. (..) Reālistiskā portreta iespējas ir fantastiskas, tomēr uzskatu, ka iespējams pilnīgi abstrakts portretējums, kur par portretējamo runā formāli izteiksmes līdzekļi.” Mākslinieces izjūtām un vērojumiem īpašu emocionalitāti piešķir aktīvais, plašais otas raksta žests un intensīvi spilgtās krāsainības ekspresīvā pulsācija. Savukārt akvareļa dzidrums un caurspīdīgie lazējumi ļauj dažādāk nekā akrilā interpretēt dabas noskaņas un paust gaišu dzīvesprieku. Atziņu tekstos Anita Meldere saka: „Mani valdzina krāsu, līniju, triepienu un manu pirkstu pieskārienu spēja uzburt plaknē atmosfēras ilūziju un dvēseles vibrācijas.” Tiesa, reizēm māksliniece apmaldās, pat kļūst pretrunīga, bet viņas gleznieciskās impresijas ir dzīvas un rokraksta atraisītība – tik pievilcīga. Iespējams, tādēļ, ka viņas gleznotājas vaibsti ir izteikti sievišķīgi, ar emocionāliem jūtu uzplūdumiem pasvītroti. Dusmas, prieks un bēdas atspoguļojas gan triepienā, gan krāsziedā. Tas ļauj gleznieciskās abstrakcijas baudīt, īpaši neko nedomājot, bet ieklausoties vien savās emocijās. Darbu vairums saista ar interesantu un uzreiz nesatveramu enerģētiku; te gribētos izcelt akvareļus „Brāzmainās dejas” (2015), „Zils” (1998) un „Saules zaķu skrējiens” (2003), kā arī lielās akrila tehnikas gleznas „Uguns robeža” (2001), „Vienatnē ar jūru” (2007) un „Saulaina diena” (1997). Kolorīta sabalansētībā pārliecina tumši monohromās gleznas ar pievienotiem baltu un spilgtāku toņu akcentiem („Iztaisnotais ceļš”, 1996; „Melnā saule”, 2002; „Melnā puķe”, 2001, u. c.). Abstrakcionisms skatītājam allaž piedāvā iztēles brīvību. Tomēr gleznu emocionālo, konkrēto nosaukumu dēļ šķiet, ka māksliniece cenšas to ierobežot, ievirzot skatītāju kādā sev vēlamā domāšanas virzienā. Iespējams, tā ir tāda sievišķīgi valšķīga spēle ar maskēšanos, lai neļautu izprast autores domu gājienu. Toties bez ierobežojuma var baudīt lielo otas triepienu vēzienu un sajust gleznotājas roku veikluma brīvību gleznojot, lai sasniegtu konkrētu krāsu laukumu haosa saskaņu. Tieši haoss Anita Melderei ir vislabāk organizētā sistēma, un tāpēc rezultāts ir pārliecinošs. | |
| Atgriezties | |
