studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Bez degunradža ragiem Aivars Leitis Vidzemes novada mākslinieku izstāde Valmiera 11.04.–26.05.2015.

Aivars Benužs. Es mīlu tevi tā. 2015 Foto: Aija Freimane

Izstāde centās atdzīvināt pirms pārdesmit gadiem populāro mākslas darbu skati, kas regulāri tika rīkota Cēsīs. Šoreiz rezultāts pirms trim gadiem aktualizētajai idejai par Vidzemes mākslinieku izstādes reinkarnāciju Valmierā bija apskatāms trīs nevienlīdzīgās ekspozīcijas vietās: muzejā, kultūras centrā un bibliotēkā. No dažādajiem reklāmas materiāliem noprotams, ka izstādes rīkotāji lepojas ar to, ka katru gadu pieaug dalībnieku skaits. Bet kvantitāte un kvalitāte ne vienmēr ir samērojamas. Tāpēc uzreiz jāsaka, ka bibliotēkas telpās apskatāmo izstādes daļu varēja arī neeksponēt, jo telpas absolūti neatbilst normālas mākslas izstādes eksponēšanas prasībām. Lai gan izstādē bija viens labs darbs. Jāatzīst, ka starp grāmatu plauktiem skatāmais kaut kā vēl vairāk uzsvēra un izcēla izstādē vērojamo profesionālo kvalitāšu degradāciju un dīvaini kaleidoskopisko domāšanas truluma sajūtu eksponētajos darbos. Tā vien šķiet, ka gandrīz visi izstādes dalībnieki nemitīgi prāto, kā domāt vienādi garlaicīgi. Bija gan viens spilgts izņēmums Aivara Benuža kāpienā pie Saulcerītes un vēl kādi pieci seši profesionāli pamatīgi nostrādāti darbi. Vērojot šo izstādi, atmiņā atgriezās manas jaunības laiku diskusijas par māksliniekam nepieciešamo drosmi. To gadu bohēmisko sarunu centrālais temats bija Salvadora Dalī darbība kā mākslinieka uzdrošināšanās. Viņš, studējot Vermēra gleznu „Mežģīņu darinātāja”, lai gleznotu tās kopiju, rezultātā uzgleznoja četrus degunradža ragus. Un tad nu mēs skaitījām, cik degunradža ragu ir tā vai cita mākslinieka gleznās, lai saprastu, cik drosmīgs vai gļēvs viņš bijis. Protams, mums tolaik pietrūka bezkaislīguma, filosofijas un domas mēroga. Bet tas ar laiku tika pārvarēts. Toties visas še minētās īpašības (kvalitātes) nebija šajā izstādē. Mākslai vajadzētu būt realitātes kontrversijai mākslinieka iedomātajā pasaulē ar visparadoksālāko deformāciju. Šajā ekspozīcijā bija vien tāda kārtīgā ierindā nostādītu nokautrējušos mākslinieku skolnieciska pačivināšana par jau sen sakompromitētām lietām, notikumiem un parādībām ar nosaukumos mākslīgi pievilktiem Raiņa un Aspazijas vārdiem. Protams, mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad māksla var būt jebkas, sākot ar politisku žestu un beidzot ar huligānisku izgājienu. Un varbūt tieši tāpēc, nevis lai vēl vairāk uzsvērtu zemo profesionālo līmeni, eksponēts arī amatiergleznotāju veikums. Tas gan vēl emocionālāk atklāja vietējo profesionāļu mazspēju. To akcentēja arī lielais reģionā dzimušo novadnieku un vasarnieku skaits. Šķiet, ka izstādes mākslinieki par skatītāju gaumi un sapratni nav sevišķi augstās domās. Tāpēc pārsvarā piedāvātas saloniski saldas bildītes, kam nav ne mazāko izredžu nokļūt mākslas virsotnēs. Nu labi, kaut vai vismaz to tuvumā. Tas nekas, ka savā novadā un vienīgajā reģiona „lielpilsētā” šie mākslinieki bauda zināmu popularitāti. Jo šeit nu nekādas revolūcijas nav vajadzīgas. Turklāt mūsdienās par galveno mākslinieka veiksmes apliecinātāju parasti kļūst skaļš mārketings un monetārie rādītāji, bet ne mākslas darbā iešifrētās domas. Tāpēc, veidojot plaša skatītāju loka negaumei un nesapratnei atbilstošus darbus, visa izstāde iegūst tādu kā tingeltangeļa sajūtu. Šajā izstādē radošā doma bija aizstāta ar neko, un tāpēc rezultāts, kas radies, šim nodomam realizējoties, ir ikdienišķs seklums. Rimts un bez satraukumiem, kas piedāvā vien vieglu izklaidi. Tomēr arī šāds piedāvājums nespēj piepildīt izstāžu vietas ar skatītājiem. Tā ka kaut kas laikam tomēr nav, kā vajag.

Atgriezties