studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Bet kur tas zelts? Māris Brancis Izstāžu cikls „Jelgavas zelts” Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs 16.04.–31.05.2015.

Silvija Meškone. Dārzā. Audekls, eļļa. 53,5x73cm. 1979 Foto: Māris Brancis

Kādu dienu Jelgavas muzejā ienāk apmeklētāja pusmūža gados un saka: „Es gribu apskatīties to zeltu.” „Kādu zeltu?” izprašņā laipnā kasiere Rita. „Nu kā, avīzē rakstīja, ka muzejā varot apskatīties Jelgavas zeltu,” paskaidro cienījamā sieviete. Te nu jānāk palīgā man kā izstādes idejas autoram – tajā zeltu gan nevarēja redzēt. Pat apzeltītu rāmju nebija. Ja nu kāda glezna vai grafikas lapa stāvējusi blakus zeltam... Zeltu izmantojuši un joprojām izmanto Jelgavas rotkaļi, piemēram, Gints Strēlis, taču zeltu vai tā izstrādājumus nevarēja redzēt nevienā no izstādēm muzejā, kaut to uz pilsētas 750 gadu jubileju vienā dienā uzreiz atklāja četras – Ulda Zutera veidoto muzeja izstāžu un koncertu vai citu pasākumu plakātu skati, medaļu izstādi „Jelgava un jelgavnieki medaļās”, Jelgavas mākslinieku lietišķās mākslas skati un izstādi ar nosaukumu „Jelgavas zelts”. Reto muzeja viešņu maldināja intriģējošais vārdiņš „zelts”, kas gan šajā gadījumā būtu jāsaprot pārnestā nozīmē. Pilsētas tik lielai jubilejai, kas svinama tikai vienreiz pat visā mūžības garajā bezgalības laikā, bija nepieciešama īpaša izstāde. Jelgava kopš Kurzemes un Zemgales hercogistes laikiem bijusi viens no nozīmīgākajiem kultūras un zinātnes centriem Latvijas teritorijā, sevišķi tās ziedu laikos. Saprotamu apstākļu dēļ izstādi ar tik plašu laika amplitūdu ir ļoti grūti sarīkot, bet vienviet sakopot darbus, kas tapuši aptuveni pēdējo 150 gadu laikā, gan ir iespējams. Nekad vienā ekspozīcijā nav mēģināts aptvert, ko Latvijas mākslas vēsturē nozīmē Jelgava. Tad nu vajadzēja jubilejas reizē savākt to mākslinieku darbus, kuri pilsētā, tās tuvākā vai tālākā apkārtnē dzimuši, auguši, skolojušies vai kuru daiļradē Jelgavai ir bijusi sevišķa nozīme. Kaut arī pilsētas galvenajam muzejam ir liela zāle, visus aptvert nebija iespējams. Šoreiz no uzmanības loka bija izslēgti vācbaltiešu autori, piemēram, Kurts Vīsners, pie kura mācījušies Johans Valters un Sigismunds Vidbergs, Johans Lēberehts Eginks un Jūliuss Dērings, bez kuriem Jelgavas kultūras dzīve būtu visai pliekana, bet tas jau būs nākotnes uzdevums. Jāpiebilst, ka izstādē bija aizlienēti darbi kā no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Mūkusalas Mākslas salona, tā no privātkolekcijām. Vecākais autors, ar kuru sākās izstādes skaitīšanas laiks, ir Jūlijs Feders, kurš Jelgavas reālskolā nostrādāja no 1862. līdz 1975. gadam. Šo 13 gadu laikā mākslinieks apprecējās un pasaulē nāca viņa septiņi bērni. Izstādes centrā bija glezna „Tirgus Jelgavā” – jelgavnieka Johana Valtera diplomdarbs, beidzot Pēterburgas Mākslas akadēmiju. Šeit tas tapis 1897. gadā, aizvests uz cariskās Krievijas galvaspilsētu, un kopš tā laika glezna senajā Mītavā nav skatīta. Pilsētas iedzīvotājiem šis bija īpašs notikums, ļaujot vizualizēt, kāda Jelgava, tolaik jau Kurzemes guberņas centrālā pilsēta, izskatījās, kad tā, vēl karu neizpostīta, dzīvoja savu gadsimtiem garo mūžu. Vienlaicīgi ar Johanu Valteru diplomdarbu Jelgavā gleznoja arī Vilhelms Purvītis, kurš vēlāk apprecēja Valtera sievas draudzeni, salaulādamies Svētās Trīsvienības baznīcā, un te ne vienu reizi vien viesojās. Tādēļ arīdzan bez Purvīša klātbūtnes šī izstāde nebūtu bijusi pilnīga. Gan pirms, gan pēc Pirmā pasaules kara Jelgavas mākslas dzīve nebija iedomājama bez Aleksandra Strekavina, aktīva pilsētas vēstures faktu vācēja, par ko liecina viņa akvareļi. Starpkaru periodā kultūras gaisotnē liela nozīme bija Skolotāju institūta dibināšanai, kur strādāja Kārlis Baltgailis. Ar laiku viņš kļuva mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” vadītājs, panākdams, ka Jelgavā notiek izstādes, bagātinot pilsētas mākslas rosību. Vēl ievērojamāka loma bija Arvīdam Spertālam, kura dekorācijas Jelgavas teātra izrādēm savulaik to ierindoja labāko Latvijas teātru vidū, sacenšoties ar Nacionālo un Dailes teātri. Ap abiem šiem māksliniekiem pulcējās gleznotāji un literāti Valdemārs Tone, Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons un daudzi citi, piešķirot pilsētai romantisku auru. No Jelgavas nāk arī tādi krāsu meistari kā Sigismunds Vidbergs, Valdis Kalnroze un Eduards Jurķelis. Pēc Otrā pasaules kara pilsētā uzcēla mākslinieku darbnīcas. Tas atvilināja pie Lielupes krastiem Gunti Strupuli, Nelliju Darkēviču, Gunāru Ezernieku, Rasu Kalniņu-Grīnbergu, Mārci Stumbri un citus, izveidojot šeit Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļu. Kopš 20. gadsimta sākuma Jelgava bija nozīmīgs keramikas centrs. Jubilejas laikā atminamies deviņdesmitgadnieku Albertu Blūmu, kurš bija viens no pēckara keramikas labās slavas atjaunotājiem. Šodien pilsētā strādā keramiķi Aleksandrs un Māra Djačenko, šamota skulptūru entuziasti, arī Ilze Emse-Grīnberga. Šeit darbojas rotkalis Gints Strēlis, Arvīda Spertāla mazdēls, kura slava sniedzas pāri Latvijas robežām. Pirms viņa kopš 20. gadsimta 70. gadiem jaunus ceļus rotaslietu darināšanā meklēja un atrada Maija Sniedzīte, ko svētku gaisotnē atcerējāmies izstādē Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā.

Atgriezties