studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Par nepateiktiem vārdiem Inga Bunkše Rasa Šulca. „Neviens neko neteica” Mūkusalas Mākslas salons 22.05.–20.06.2015.

Rasa Šulca. Neviens neko neteica (2. daļa). Audekls, eļļa. 1,77 x 2,70 cm. 2014 Foto: Kaspars Kaļķis

Cilvēki piedzīvo notikumus šeit un tagad. Un vienlaicīgi spēj piedzīvot pagātni un nākotni, citas vietas un citus cilvēkus. Atmiņas, plāni, piepildītās vai nepiepildītās cerības un hipotētiskās alternatīvas apdzīvo mūsu prātus, ietekmē emocijas, vada izvēli un rīcību. Jo lielāka laika distance mūs šķir no nākotnes notikumiem, jo vairāk tas spēj ietekmēt mūsu uztveri un spriedumus. Rasas Šulcas gleznas ir piesātinātas ar piedzīvotu un nepiedzīvotu emociju spriegumu, šķietami nepateiktiem vārdiem, mulsumu un sapņiem. Divas sievietes. Māte un meita. Skolotāja, draudzene, krustmāte. Gleznotāja teic, ka gribējusi radīt ietilpīgus tēlus, bez dzīves lomām, kuros katrs cilvēks ierauga savas konkrētā brīža izjūtas. Vienā mirklī prātā var savīties pagātne, nākotnes nojautas, atbildes reakcija uz nepateiktu vārdu un to, kas varētu būt noticis, varētu būt bijis. Prāta konstrukcijas savijas ar tiešo pieredzi, radot lielāku vai mazāku distanci starp cilvēkiem, cauraustu neredzamām saitēm. Gleznas stāsta par tuvību, kas saglabājas pēc gadiem un kilometriem, par tuvību, kam nevajag vārdus. Un vienlaikus par attālumu, ko rada reiz tieši nepateiktie vārdi. Vārdi par sevi, tevi, pasauli. Sievietes nosacīti tukšā, metafiziskā telpā sēž, dejo, maigi apskauj viena otru, tomēr biežāk starp viņām ir distance. Sastingusī poza pārceļojusi no fotogrāfijām, ko māksliniece izmanto gleznošanas procesā. „Mēs esam pieraduši stāvēt lielās acs – kameras priekšā, mūs var nofotografēt pat no satelīta, tā ir laikmeta sajūta, kas ienākusi manos darbos caur pozēšanu,” skaidro Rasa Šulca. Fotogrāfija ieviesusi vēl kādu mākslinieces darbiem piemītošu pazīmi. Viņas gleznotajām figūrām raksturīga it kā apvērsta proporcija, kas reizēm rodas, fotografējot ar platleņķa objektīvu. Neatkarīgi no skatpunkta figūras atveidotas kā no augšas, starp ķermeņa augšējo un apakšējo daļu radot iluzorisku disproporciju. Nosacītā, no detaļām atbrīvotā telpa gleznām piešķir metafizisku noskaņu. Tā nav konkrēta vide, bet tikai divas plaknes, kas dziļumā saskaras, iespējams, simboliski norādot, ka prāta konstrukcijas un egocentriskie atskaites punkti reiz sadrūp, vienojoties nemateriālā pārlaicīgumā. Daži realitātes elementi – kosu pļava, sačervelējušās rudens lapas, apģērbs vai auskari – nepieciešami vien tādēļ, lai skatītāja domām būtu, kur aizķerties. Māksliniece stāsta, ka viņai bieži uzdodot jautājumu, kāpēc gleznās vajadzīgas figūras un atpazīstamas lietas, ja jau viņu interesē tikai netveramie, lielie jautājumi. Atbilde esot ticamības momentā – realitāte skatītājam liek noticēt, ieaicina gleznā un tad ļaut domāt. Bet kailās kājas esot tāpēc, lai būtu tuvāk zemei, tuvāk patiesībai. Gleznu kolorīts, līdz šim klusinātos, brūni pelēkos – dvēseles toņos, šajā izstādē bagātinājies ar košām krāsām – elektrozilo, oranžo, zaļo, kas darbos ienes apvaldītu satraukumu un aizturētu emocionālo spriegumu. Rasai Šulcai (1979) šī ir piektā personālizstāde, māksliniece veidojusi arī poētiskas, metaforām bagātas instalācijas, piemēram, „Ceļojums pļavā” vai „Otra puse”, kurā tēlaini meklēja risinājumus, ko darīt cilvēkam, nonākot savu iespēju un spēku nulles punktā.

Atgriezties