VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eksorcisms Lāčplēša ielā. Par dažām nesenām performancēm Rīgā Santa Mičule Grupas Diverse Universe performance. Bārs Chomsky 18.04.2015. „Pēdējais pikniks”. Ganību dambis 23.05.2015. „Pirmavots”. Koncertzāle „Rīga” 08.05.2015. | |
 Diverse Universe performance bārā Chomsky Foto: Arnis Kalniņš Publicitātes foto | |
| Performances izpausmes Latvijā pierasts uzskatīt par marginālu un pasīvu mākslas žanru, kurā mākslinieki darbojas neregulāri, visbiežāk tās iekļaujot citos pasākumos un padarot par atraktīvu piedevu, nevis pozicionējot kā pašvērtīgu mākslas faktu. Mērķtiecīgi attīstīt performanču mākslu kavē specializētas institucionālās platformas trūkums. Tomēr dažas pēdējos mēnešos Latvijā, Rīgā, notikušas performances apliecina interesi un vēlmi darboties šajā jomā. Kā dažādās nozīmēs spilgtākais pasākums jāmin performanču grupas Diverse Universe uzstāšanās, ko organizēja Igaunijā dibinātā, bet nu jau starptautiskā mākslinieku apvienība Non Grata. Mani pašu pārņem mazliet konspiratīvs prieks par to, ka jau vairākus gadus pēc kārtas tik nozīmīga (lasīt: starptautiski slavena) mākslas grupa Latvijā uzstājas, mediju un kultūras aprindu nepamanīta, turklāt visnotaļ alternatīvā kultūras telpā – bārā Chomsky (citas pieturvietas Eiropas tūrē ir daudz glancētākas). Jāteic, ka bāra demokrātiskā atmosfēra lieliski atbilst Diverse Universe underground noskaņām, kuras „baltajā kubā” varētu šķist uzspēlētākas un ne tik īstas. Diverse Universe mākslinieki veidoja atsevišķas performances, kuru nosacītais kopsaucējs ir simboliskas mākslas valodas izmantošana: vizuāli spilgti atribūti, maskas un pārģērbšanās, rituālu darbību atdarināšana un interpretēšana, lielu nozīmi piešķirot scenogrāfijas, horeogrāfijas un noise mūzikas efektiem. Šīgada festivāla programmas kulminācija bija eksorcisma etīde, kurā tika izmantoti ļoti burtiski, pat mazliet klišejiski rituālu elementi – puskaili ķermeņi, dzīvnieku galvaskausu dedzināšana, sveces, ķermeņu smērēšana utt. –, taču mistiska pārdabiskuma sajūta tika panākta visnotaļ veiksmīgi. Paši autori noliedz, ka viņu performanču mērķis būtu šokēt skatītāju (kā jau ierasts provokatīvās mākslas publiskajā retorikā), tomēr neizbēgami par būtisku mākslas darba sastāvdaļu kļūst mēģinājumi atstāt uz skatītāju iespaidu, nobiedēt vai pārsteigt ar visai ekstrēmiem, taču mākslinieciskiem paņēmieniem. Ilggadējie Diverse Universe un Non Grata performanču apmeklētāji pēc pasākuma sūkstījās, ka nav bijis tik iespaidīgi kā iepriekšējos gados, tomēr Latvijas mērenajā piejūras klimatā tik izaicinoši un neierobežoti mākslas valodas eksperimenti sastopami reti un tādēļ vien patīkami izbaksta no estētiskās komforta zonas. Cita veida noskaņas un pat atskaņas no slavenākajām Latvijas padomju perioda performancēm jūtamas „Pēdējo pikniku” akcijā, ko no maija līdz septembrim organizē māksliniece Gundega Evelone kopā ar domubiedriem. Pasākumu centrā ir brokastis zaļumos neierastās un nomaļās Rīgas vietās, kas drīzumā tiks apbūvētas vai kā citādi padarītas nepieejamas. Jau pati pulcēšanās ideja ietver māksliniecisku žestu, kas pārtop urbānā atvadu rituālā no konkrētās vietas. Pirmā performance notika pļavā pie Ganību dambja. Atsaucoties uz vietas nosaukumu, piknika laikā mākslinieki izspēlēja „pastorālu drāmu” – no metāla stieplēm izveidota govs figūra tika izvesta pēdējās ganībās un piknika beigās simboliski apēsta, Gundegai Evelonei no gana pārtopot medniekā. Mākslinieks Andris Landaus pļavā ieraka pieneņu sēklas kā vēstījumu laikam, kad šajā teritorijā atkal varēs atjaunot pļavu. Nepiespiestā piknika atmosfēra un ikdienas dzīves notikuma transformēšana par mākslas darbu atgādināja Andra Grinberga un Hardija Lediņa performances, kurās sadzīves notikumi tika apvīti ar mākslinieciskām izdarībām, konceptiem, ja gribat, par mākslas darbiem topot post factum. Minētās padomju perioda performances var izskaidrot kā bēgšanu no tālaika ikdienas garīgās aprobežotības un cenzūras, savukārt „Pēdējie pikniki” pēc mazliet līdzīgas inerces novēršas no mākslas institucionalizācijas un birokrātisma, ar performanču palīdzību iezīmējot ģeogrāfiskus laika atskaites punktus. Citiem vārdiem sakot – tie atgādina, ka urbānās vides psihoģeogrāfija ir tikpat nepastāvīga un zūdoša kā performatīvs mākslas darbs. Par arvien izplatītāku izteiksmes veidu kļūst multimediālas performances, kuru saturu veido eksperimenti ar jaunāko tehnoloģiju formas iespējām, apvienojot skaņas, attēla, video un gaismu efektus. Vēlmi izmantot dažādus mākslas medijus un tos neierobežoti kombinēt apliecināja performance „Pirmavots”, kurā piedalījās mediju mākslinieki Monta Apsāne, Rolands Briedis, Mareks Kolāts un žurnāliste Ieva Laube. Priekšnesuma scenogrāfija un dramaturģija notiekošo tuvināja teātra iestudējumam, kurā dažādos medijos tiek izteiktas dabas alegorijas. Rezultātu var uztvert kā interesantu pieteikumu audiovizuālo performanču žanrā, kas apliecina jauno autoru iztēli un spēju domāt ar telpas, skaņu un kostīmu palīdzību, taču atšķirībā no pirmajiem diviem notikumiem performances forma un tehniskais izpildījums „Pirmavotā” dominēja un bija interesantāks par saturu. | |
| Atgriezties | |
