VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla pāri laikam Eduards Dorofejevs Izstāde „Boriss Bērziņš. 1930–2002” „Rīgas mākslas telpa” 04.05.–12.06.2015. | |
 Boriss Bērziņš. Peldētāja. Preskartons, eļļa, zelts. 51x93cm. 1989 | |
| Izstāžu zālē „Rīgas mākslas telpa” klusi un nepamanīti noritēja iespaidīga Borisa Bērziņa darbu izstāde. Varbūt šo nozīmīgo notikumu aizsedza citi skaļāk izreklamētie pasākumi vai arī kaprīzo masu mediju interesi nonivelēja fakts, ka izstāde iepriekš jau pabijusi Rotko centrā Daugavpilī, – grūti pateikt, bet, neapšaubāmi, jāpateicas organizatoriem par iespēju apskatīt tik vērienīgu mākslinieka darbu izlasi. Pēc gleznotāja novēlējuma viss viņa radošais mantojums nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) atsevišķā krājumā, un kopš 2007. gada, ik reizes apvienoti pēc tematiskā principa, darbi regulāri parādījās kamerizstādēs LNMM Mazajā zālē. Reti kura mākslinieka veikums ir tik pateicīgs klasifikācijai kā Borisa Bērziņa kolekcija. To var grupēt pēc tēmām, kas aizņēma fundamentālu vietu mākslinieka radošajā biogrāfijā: sieviešu muguras, brunči, peldētājas, pirts, cūku bēres, Līgo svētki utt. Var pievērst uzmanību gleznotāja iecienītajiem žanriem un mēģināt atsevišķi parādīt stilistiskās transformācijas ainavā, klusajās dabās vai sadzīviskajās ainās (portretiem mākslinieks īsti nekad nav pievērsies). Var uztvert Borisu Bērziņu kā „skarbā stila” pārstāvi, bet, skatoties uz t. s. sienām, viņu var ieraudzīt kā abstrakcionistu ar izcilu gleznieciskās faktūras izjūtu. Liels ir arī kārdinājums likt akcentu uz lodīšu pildspalvas zīmējumiem, kuru apbrīnojamā formveides izteiksmība ļauj tos godīgi izcelt kā unikālu parādību latviešu mākslā. Bet tā visa tomēr būtu tikai daļa no patiesības, tikai aklo taustīšanās pie atsevišķām ziloņa ķermeņa daļām, kas nedod kopiespaidu un šajā gadījumā vienīgi ļauj nojaust Borisa Bērziņa mākslinieciskā talanta vērienu. Šoreiz sarīkoto izstādi var īpaši uzslavēt par to, ka pilnvērtīgam dialogam starp eksponētajiem darbiem un skatītāju vairs netraucēja mākslīgi nosprausti tematiski vai kādi citi rāmji. Izstāde nepiedāvāja pilnu retrospektīvu skatījumu uz Borisa Bērziņa daiļradi (tāds arī nebija uzstādījums), jo iztrūka, piemēram, agrīnā perioda reālistiskās studijas, „skarbā stila” un citi ideoloģiski angažēti darbi un t. s. tūbiņu posma slavenie gleznojumi ar košam gobelēnam līdzīgiem krāsu faktūras pinumiem. Rūpīgi atlasīta, dāsnā ekspozīcija šoreiz, manuprāt, vilināja ar neizteiktu solījumu dot katram iespēju pietuvināties ģeniāla mākslinieka daiļrades noslēpumam. Un šādā gadījumā jūs esat brīvi paši izvēlēties, kā to darīsiet. Savulaik, rakstot par Borisu Bērziņu, mākslas zinātniece Laima Slava nonāca pie cita veida klasifikācijas, kas palīdz skatītājam nepazust mākslinieka radošajā bezdibenī. Viņa izcēla savdabīgu uztveres filtru triādi – krāsu, formu, stāstu –, caur kuru lūkojoties mēs varam skaidrāk saprast Borisa Bērziņa domu un jūtu gājienu. Jāatceras, cik lielu uzmanību viņš veltīja darbu formālajai pusei. Protams, to var saistīt arī ar studijām Rīgas Daiļamatniecības vidusskolā, kur Boriss Bērziņš, tāpat kā daudzi citi audzēkņi, ieguva pamatīgas zināšanas ne tikai krāsu, bet arī citu mākslinieciskām vajadzībām piemēroto materiālu izmantošanā. Tomēr neizsmeļamo interesi par faktūru visas dzīves garumā nevar izskaidrot tik vienkārši, jo tas saistīts ar mākslinieka individuālo pasaules uztveri kopumā. Skatoties uz zeltītajiem darbiem, rodas sajūta, ka būtu, šķiet, nepieklājīgi reducēt to eksistences pamatojumu tikai līdz atsaucēm uz vecticībnieku ikonām, ar kurām mazais Boriss iepazinās jau agrā bērnībā. Bet būtu arī nepareizi vienkāršot daudzu darbu nozīmi, neievērojot asociatīvas paralēles, kas, piemēram, cūku bēres sižetu paceļ līdz Jaunās Derības līmenim, sasaucoties ar krustā sistā tēlu un izraisot pārdomas par līdzjūtību, upuri un tā jēgu. Tam absolūti nav ne ironiskas, ne kritiskas piegaršas, bet tas iezīmē ļoti būtisku Borisa Bērziņa spēju – dzīvē novērotas parādības, notikumus un priekšmetus transformēt līdz filozofiskam vispārinājumam. Nav nejaušība, ka izstādē kuplā skaitā bija eksponēti zīmējumi, jo tiem bija būtiska loma visos mākslinieka daiļrades posmos. Zīmējumos ir ideju un tēmu kvintesence, ko vēlāk Boriss Bērziņš attīstīja glezniecībā, tāpēc tie ne vienmēr tapuši uz atsevišķas papīra lapas, bet biežāk parādās grāmatu lappusēs blakus attēliem vai virs teksta, iekļaujot to savā kompozīcijā un semantiskajā laukā. Zīmējums paliek primārais veids, kā mākslinieks pēta un izbauda formas un plastikas neizsmeļamo daudzveidību – vienalga, vai tas būtu sievietes ķermenis, Limbažu lauku ainava vai klusā daba ar cūkas galvu. Lodīšu pildspalvas zīmējumi blakus pagājušo gadsimtu izcilu gleznotāju darbu reprodukcijām kļūst vienlaicīgi gan par postmodernistisku spēli, gan radošā mirkļa fiksāciju, gan arī par savveida sarunu ar lielmeistariem, kurus Boriss Bērziņš uzskatīja par saviem gara radiniekiem. Stāsts un vārds vienmēr ir klātesošs Borisa Bērziņa darbos ne kā gleznas satura izskaidrojums, bet kā filozofisks komentārs, ko viņš sniedza savās intervijās. Visticamāk neviens par viņa darbiem nevarēs pateikt labāk un trāpīgāk kā pats mākslinieks. Lasīt un pārlasīt intervijas ar Borisu Bērziņu ir interesanti, ne tikai lai dziļāk izprastu darbu radīšanas jēgu, bet arī lai baudītu brīnišķīgus mirkļus domājoša cilvēka kompānijā, priecātos par asprātīgajām piebildēm un aizdomātos par filozofiskiem vispārinājumiem, kas skar visus fundamentālos mākslas jautājumus. | |
| Atgriezties | |
