VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vienas gleznas stāsts Natālija Jevsejeva | |
| Aleksandras Beļcovas glezna „Baltā un melnā” (1925) pieder pie Latvijas modernisma labākajiem paraugiem. Tā tapusi laikā, kad Eiropas mākslā krustojās vairākas tendences: jaunreālisms, Art Déco, engrisms, jaunā lietišķība. Kopumā šīs stilistiskās ievirzes var raksturot kā mākslinieku atgriešanos pie realitātes, pie reālistiskāka tēlojuma pēc kubistiskajiem un abstrahējošajiem eksperimentiem. Šīs tendences bija visaptverošas un 20. gadsimta 20.–30. gados lielākā vai mazākā mērā raksturīgas visām Eiropas zemēm. Gleznā attēlotās jaunās baltās dāmas Birutas Ozoliņas izteikti idealizētais tēls, sejas vaibstu pareizība, vēsais miers, atbrīvotā atpūtas poza, elegantais austrumnieciskais modes tērps, vēdeklis kā izmeklēts modes atribūts, kā arī modernais interjers, virsmu spīdumi – tas viss stāsta par tālaika sakārtotās, labklājīgās, pat komfortablās dzīves ideālu atbilstoši neoklasisko tendenču un Art Déco estētikai. Gleznojot šo darbu, Beļcova izmantoja fotogrāfiju, un tās salīdzināšana ar gatavo gleznu ļauj izsekot mākslinieces nodomam. No atsevišķām detaļām – dīvāna, spilvenu un galdauta audumu raksta – viņa atteikusies, toties ieviesusi dažas izmaiņas, piemēram, Birutu Ozoliņu attēlojusi austrumnieciskā tērpā un turbānā, blakus dīvānam uzgleznojusi amariļļa (vai lilijas) ziedu garā kātā, bet gleznas fonā redzama neliela Budas skulptūra. Fotogrāfijā, ko Beļcova izmantoja, zieda nav, tas liek domāt, ka māksliniece iekļāvusi šo detaļu apzināti. Tā ne tikai aizpilda tukšo laukumu kompozīcijas labajā augšējā daļā – Budas tumšā kokskulptūra un baltais zieds metaforiski turpina ar melnās un baltās sievietes atveidošanu iesākto divu dažādo kultūru un reliģiju simbolisku dialogu. Amarillim kristīgās mākslas ikonogrāfijā nav tik izteiktas nozīmes kā baltajai lilijai, kas parasti tiek uzskatīta par Dievmātes atribūtu, nevainības simbolu. Tomēr šajā gadījumā nevar noliegt, ka baltais zieds Beļcovai asociējās ar portretā atveidoto balto sievieti. Mākslinieces arhīvā saglabājusies vēl viena fotogrāfija, kurā Biruta Ozoliņa redzama tērpā, kādā parādīta portretā. Pats fakts, ka Beļcova darbam izmantojusi fotogrāfiju un gleznojumā fiksēts fotogrāfiskais rakurss, apliecina tuvināšanos tradicionālam, tiešajā vizuālajā realitātē balstītam tēlojumam. Portreta kolorīts pierāda Beļcovas individuālo noslieci gleznot variētos, tonāli tuvinātos krāstoņos, kas ir raksturīgs daudziem viņas 20.–30. gadu darbiem. 20. gadu Eiropas mākslā bija vērojama interese par Austrumu zemju un Āfrikas tēliem. Jāatceras, ka tas bija arī džeza mūzikas laiks (Jazz Age). Viena no populārākajām varietē zvaigznēm bija tumšādainā dejotāja Žozefīna Beikere. Eiropas mākslinieku radītajā glezniecībā, grafikā un sīkplastikā šajā laikā bieži parādās eksotiski tēli – nēģeru dejotāji, džeza muzikanti. Siāmiete gleznā „Baltā un melnā” ilustrē šo tendenci. Daiļā Amadori kundze Gleznā attēlotā jaunā sieviete Biruta Aija Ozoliņa (1905–1982) dzimusi labi situētā ģimenē. Viņas vecākā māsa literāte, publiciste un dramaturģe Austra Ozoliņa-Krauze bija ļoti tuva Aleksandras Beļcovas draudzene. Birutai Ozoliņai bija tikai 19 gadu, kad viņu bildināja itāļu diplomāts Džovanni Amadori (Giovanni Amadori). Nezinādama, ko iesākt, viņa jautāja padomu vecākajai māsai un saņēma atbildi: „Piekrīti! Varēsi vismaz ceļot un redzēt pasauli.” Tā Biruta Ozoliņa kļuva par grāfieni Amadori. Vēlāk viņa nožēloja, ka apprecējās tik agrā vecumā, neiegūstot augstāko izglītību. 60. gados kādā vēstulē Beļcovai viņa rakstīja: „Redziet, kā es savu dzīvi muļķīgi iekārtojusi. Būtu bijis labāk kāds diploms nekā Amadori.” Bet 20.–30. gados Biruta Ozoliņa par to vēl nedomāja – viņa bija jauna, skaista, bagāta un laimīga. Grāfienes Amadori modes tualetēm un ceļojumiem sekoja vietējā „dzeltenā” prese slejā „Aristokrātu dzīve”, raksturojot viņu kā „daiļu, priekšzīmīgi slaidu, greznu un elegantu” dāmu. | |
 Aleksandra Beļcova. Baltā un melnā. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. 1925 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Foto: Normunds Brasliņš | |
| Diplomātam Amadori 20.–30. gadi bija spožākais laiks karjerā: 1924. gadā viņš bija itāļu sūtnis Padomju Krievijā, no 1925. līdz 1928. gadam – Siāmā (tagad Taizeme), no 1928. gada – Lietuvā. Pēc 1935. gada viņš devās uz Itāliju – Romu. Ap 1923.–1924. gadu piedzima Birutas un Džovanni Amadori dēls, kurš ģimenē tika saukts par Pepino. Saglabājies darbnīcā „Baltars” Romana Sutas darināts šķīvis, kura kompozīcijā redzams mazs puika uz jājamzirdziņa ar Itālijas karodziņu rokā. Jādomā, ka Sutu iedvesmoja tieši mazais Pepino, kas atbrauca uz Latviju kopā vecākiem un aukli (tumšādainā meitene ar lejkannu rokās). Džovanni Amadori un Biruta Ozoliņa izšķīrās ap 1927. gadu. 1928. gada sākumā avīzes ziņoja par Singapūrā notikušajām Birutas Ozoliņas kāzām ar bagātu „franču rūpnieku, lielu tenisa sporta cienītāju”. Iespējams, tieši pēdējais fakts kļuva par iemeslu Aleksandras Beļcovas slavenā portreta tapšanai („Tenisiste”, 1927, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Pasaules mākslas vēsturē ir vairāki izcili portreti, kuros māksliniekiem izdevies parādīt laikmeta garu. „Tenisiste” ir viens no spilgtākajiem modernisma paraugiem Latvijas mākslas vēsturē. Birutas Ozoliņas iepazīšanās ar nākamo vīru notikusi kādā vēstniecības pieņemšanas ballē, kurā viņu uz deju uzlūdzis stalts, jauns vīrietis – francūzis Olivjē Klērs (Olivier Clerc). Iemīlējies no pirmā acu skatiena, viņš lūdza Birutu atstāt vīru un doties viņam līdzi. Biruta atbildējusi – ja pēc gada viņš atcerēsies savu piedāvājumu, viņa piekritīs. Gads pagāja, un francūzis izteica piedāvājumu vēlreiz. Biruta nolēma šķirties no vīra. Būdams karstasinīgs, Amadori nespēja piedot sievas nodevību. Viņš aizliedza abu dēlam Pepino tikties ar Birutu un turpmākos gadus audzināja bērnu naidā pret māti. Vēlāk, kad ar Birutu notika nelaime – viņa nokļuva autoavārijā un kādu laiku bija paralizēta –, arī tad viņas vecākais dēls negribēja tikties ar māti, piebilzdams, ka viņam neesot nekā kopīga ar šo sievieti. Sākot ar 1930. gadu, Biruta Ozoliņa ar jauno vīru pastāvīgi dzīvoja Parīzē. Ik pa laikam viņa apmeklēja Latviju, kur apmetās īrētā vasarnīcā Jūrmalā. Pēdējo reizi Latvijā viņa uzturējās 1934. gadā. 1935. gadā pasaulē nāca Birutas Ozoliņas un Olivjē Klēra dēls Filips Olivjē. 1941. gadā Biruta Ozoliņa Parīzē pēdējo reizi tikās ar māsu Austru, kura negaidīti ieradās uz viņas dzimšanas dienas svinībām. Konflikta dēļ māsas nebija kontaktējušās pusgadu, bet pēdējā tikšanās bija ļoti sirsnīga. Neilgi pēc tam Austra nosūtīja Birutai aizkustinošu vēstuli, kas, kā var saprast pēc turpmākajiem notikumiem, bija atvadu vēstule. 1941. gada vasarā, vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai, Austra Ozoliņa-Krauze, vienlaicīgi būdama saistīta ar Padomju Krievijas un Vācijas izlūkdienestiem, beidza dzīvi pašnāvībā. No Olivjē Klēra Biruta Ozoliņa izšķīrās 1947. gadā. Iemesls tam nav zināms. Iespējams, šķiršanās sekoja ilgstošiem konfliktiem un nesaskaņām. Par šo savas dzīves epizodi kādā vēstulē Aleksandrai Beļcovai viņa rakstījusi: „Viņš bija nejēdzīgs. Paņēma dzīvokli, mēbeles utt., zinot, ka man nav naudas advokātiem (..).” Pēc šķiršanās Biruta Ozoliņa dzīvoja Dienvidfrancijā, Kannās, iztiku pelnot ar tulkojumiem. 1962. gadā, lasot kārtējo no Latvijas abonēto žurnālu „Zvaigzne”, Biruta Ozoliņa ieraudzīja nelielu rakstu par Aleksandras Beļcovas 70 gadu jubileju. Un pēc gara pārtraukuma no jauna atsākās abu sarakste. Vēstulēs Biruta Ozoliņa rakstīja ne tikai par savas dzīves notikumiem, bet arī par kultūras aktualitātēm Franču Rivjērā – par Renuāra muzeja atklāšanu Kaņsirmērā, Pikaso muzeju Antibā, Ležē muzeju Bjo, aktuālajām izstādēm un Kannu kinofestivālu. Spriežot pēc sarakstes, Beļcova interesējās par māksliniekiem, kas tolaik dzīvoja Franču Rivjērā, – par Marku Šagālu un Pablo Pikaso. Biruta Ozoliņa bija labi pazīstama ar dzejniekiem Linardu Laicenu, Mirdzu Ķempi, Aleksandru Čaku, māksliniekiem Arnoldu Dzirkali, Sigismundu Vidbergu un Rūdolfu Pinni. Par Pinni vēlāk viņa rakstīja: „Kad viņš dzīvoja Parīzē (30. gados) un viņam grūti gāja, man bija izdevība viņam drusku palīdzēt, bet par to nesakot.” Padomju laikā Biruta Ozoliņa uzturēja saraksti ar mākslinieku, no kura uzzināja par Latvijas jaunumiem. Viņa sarakstījās arī ar Sigismundu Vidbergu, kas dzīvoja emigrācijā Amerikā. „Berlīnes laikos mums bija tāda „tendre amitie” [franču val. l’amitie tendre – mīļa draudzība – N. J.], bet tālāk par nevainīgiem skūpstiem tas negāja (..).” (Birutas Ozoliņas vēstule Aleksandrai Beļcovai 1973. gada 25. martā.) Kannās Birutai Ozoliņai bija draugs – krievu emigrants inženieris Viktors Žukovskis. Viņu draudzība ilga vairāk nekā 15 gadus – līdz Žukovska nāvei 70. gadu sākumā. Visu šo laiku viņi dzīvoja atsevišķi katrs savā mājā, jo Žukovskis kopa brāli, kurš bija invalīds. „(..) viņš nav „smuks” (bet smuki man taču ir bijuši), ne bagāts, lielas mīlestības mūsu gados vairs nav, bet ir, teiksim, привязанность [pieķeršanās – krievu val. – N. J.].” (Birutas Ozoliņas vēstule Aleksandrai Beļcovai 1965. gada 18. septembrī.) Birutas Ozoliņas otrais dēls Filips Klērs studēja un vēlāk arī strādāja Parīzē. Viņš kļuva par speciālistu arābu valodās un kultūrā, bieži ceļoja uz Sīriju, Ēģipti, Libānu un Maroku. Ar māti viņu saistīja ļoti sirsnīgas attiecības. Viņš bieži apciemoja māti Kannās, viņa brauca pie dēla ciemos uz Parīzi, reizēm abi ceļoja pa Itāliju vai Ziemeļāfriku. Biruta Ozoliņa vēstulēs piemin dēla kreisos politiskos uzskatus, bet tajā pašā laikā viņš bija arī pacifists. Šis apstāklis, kā arī simpātijas pret arābu kultūru kļuva par iemeslu atteikumam karot Francijas karaspēkā pret Alžīrijas Nacionālās atbrīvošanās fronti (Alžīrijas Neatkarības karš, 1954–1962). Filips Klērs paralēli zinātniskajam darbam darināja grafikas autortehnikā, aizrāvās ar fotomākslu, rakstīja dzeju. Viņam notika dažas izstādes Parīzes un Romas galerijās. 2004. gadā arī Rīgā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē, bija skatāma neliela viņa darbu izstāde. Gleznā „Baltā un melnā” attēlotā siāmiete Tao bija Birutas Ozoliņas dēla Pepino aukle, kas kopā ar vēstnieku pāri Latvijā ieradās no Siāmas. Sešpadsmit gadus vecā skaistule uzreiz piesaistīja mākslinieku uzmanību. „Tie jau domā vasarā jūrmalā „šturmēt” šo orientālisko sirdi,” avīzei „Aizkulises” (1927, Nr. 19, 18. maijs) atklājis Romans Suta. Diemžēl nekas vairāk par Tao likteni nav zināms. Izstāde „Baltā un melnā” Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā apskatāma līdz 2015. gada 8. augustam. | |
| Atgriezties | |
